Bejas kauja
Koordinātas: 57°24′30″N 27°14′13″E / 57.40833°N 27.23694°E
| Bejas kauja | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 Somu karavīru kapi Bejā (ap 1930) | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
_emblem.png){kind=small} Ziemeļu zēni |
.svg){kind=small} Padomju Latvijas armijas 6. strēlnieku pulks[1] | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
| Hanss Kalms | Jūlijs Pētersons | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
| 9 kritušie | |||||||
Bejas kauja jeb Babeckas kauja bija kauja Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 22. februārī pie Bejas pagastmājas un pagastskolas Kolberģa pagastā starp somu brīvprātīgo pulka Ziemeļu zēni un Padomju Latvijas armijas karavīriem. Somijas vēsturē pazīstama kā daļa no Alūksnes operācijas (somu: Marienburgin operaatiossa).
Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Igaunijas brīvības cīņu laikā Igaunijas 2. divīzija kopā ar Tartu partizānu bataljonu atbrīvoja Tartu un gar Tartu-Rīgas dzelzceļu uzbruka Valkas virzienā, kur pie Valkas apriņķa robežas notika kauja pie Paju. 31. janvārī igauņi kopā ar somu brīvprātīgajiem ieņēma Valkas pilsētu un iegāja Latvijas teritorijā. Īstenojot Igaunijas armijas vadības operatīvos plānus igauņu un somu vienības 1919. gada februārī turpināja uzbrukumu, lai sasniegtu līniju Ainaži-Sedas upe-Ape-Izborska. Pretēji Igaunijas armijas virspavēlnieka ģenerāļa Johana Laidonera iecerei un stratēģiskajiem plāniem somu brīvprātīgo komandieris Hanss Kalms 19. februārī deva pavēli no Valkas doties uz Alūksni. 21. februāra rītā somi ieņēma Alūksni, kaujā zaudējot trīs virsniekus un 15 kareivjus. 22. februārī pa Valkas-Alūksnes dzelzceļu ieradās igauņu bruņuvilciens.
Kaujas gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
22. februārī štābā ieradās divi lielinieku iesūtīti latviešu vīri un pastāstīja, ka redzējuši divus lielinieku noslēptus lielgabalus netālu no Babeckas. Tika nolemts šos lielgabalus iegūt savā īpašumā, tādēļ tajā pašā vakarā pēc tiem tika nosūtīti 60 karavīri, vienības komandieris Vohlonens un ložmetējnieku komandieris. 23. februāra agrā rītā brīvprātīgo pulka "Ziemeļu zēni" izlūkvienība nonāca pie krustojuma ar Goldbeku, kas bija netālu no Babeckas muižas. Pēc patruļas ciemata pārbaudes tajā devās visa vienība. Tumsā un biezajā miglā tālumā tika pamanīts ienaidnieks. Zirgi tika atstāti pie kroga un ceļš tika turpināts kājām. Kad vienība sasniedza ceļa posmu, kas gāja lejup uz grāvja ieleju, tika atklāta pirmā uguns. Vienība sadalījās un atklāja uguni. Pēc miglas izklīšanas kļuva skaidrs, ka viņi atrodas ielejā tieši pretī ienaidniekam. Vohlonens deva komandu atkāpties, bet pavēle netika nodota tālāk, tādēļ atkāpās tikai komandieris. Pamanījis, ka komandieri pazuduši no kaujas līnijas Rekola pārņēma vadību. Pēc vairāk nekā stundas ilgas apšaudes bija daudz ievainoto un kritušo. Pēc tā, kad pretinieka uguns jauda palielinājās Rekola deva pavēli atkāpties, tomēr trokšņa dēļ neviens pavēli nedzirdēja, tad viņš veica pārskrējienus pie katra vīra, lai nodotu pavēli. Lecot pāri grāvim Rekolu sašāva kaklā, tomēr viņš paspēja nodot vadību Kaarlo Hillilā. Atkāpšanos pamanīja pretinieks un pārgāja uzbrukumā. Ar lielām pūlēm karavīri sasniedza pie kroga atstātos zirgus un pajūgus.
Kaujā krita deviņi somu karavīri,[2] septiņi no viņiem ar vietējo iedzīvotāju palīdzību tika apbedīti tuvējā mežmalā — Somu karavīru Brāļu kapos. Pirmās brīvvalsts laikā kapu vietas tika sakārtotas un iesvētītas.
Somu karavīri atgriezās Alūksnē un 24. februārī piedalījās Igaunijas neatkarības proklamēšanas pirmās gadadienas parādē, bet 26. februārī atgriezās Valkā.
Somu karavīru Brāļu kapos apglabātie somu brīvprātīgie:
- Lauri Ahola (Sievi)
- Erkki Hillilä (Oulu)
- Juho Kejonen (Iisalmi)
- Toivo Kuittinen (Loimaa)
- Leo Murto (Matku)
- Vihtori Nieminen (Jyväskylä)
- Eino Schöneman-Soriola (Kuhmoinen)
Ar Lāčplēša Kara ordeni tika apbalvoti divpadsmit "Ziemeļu zēnu" pulka karavīri, tostarp arī komandieris Hanss Kalms.
Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ziemeļu zēnu pulku Igaunijas armijas vadība nosūtīja rezervē. Sarkanā armija sāka pretuzbrukumu, 6. latviešu strēlnieku pulks ieņēma Alūksni, bet līdz 15. martam arī Vastselīnas un Repinas pagastus Dienvidigaunijā.
Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atmodas kustības laikā kritušo somu karavīru piemiņai 1989. gada 2. februārī Somu karavīru Brāļu kapos uzstādīja baltu koka krustu un koka sētiņu, bet 2000. gada 7. maijā Bejas kapos atklāja piemiņas akmeni ar uzrakstu "Šeit atdusas somu brīvprātīgo pulka Ziemeļu zēni karavīri, kuri krituši Bejas kaujā 1919. gadā." 1999. gada 17. oktobrī pie Jaunalūksnes pagasta novadpētniecības centra atklāja somu karavīriem veltītu piemiņas plāksni.
2015. gadā Alūksnes pašvaldība pieņēma lēmumu atbalstīt Somijas Neatkarības cīņu tradīciju apvienības iniciatīvu izveidot Latvijas Brīvības cīņās Marienburgas (Alūksnes) kaujā 1919. gada 21. februārī kritušo Somijas brīvprātīgo karavīru piemiņas vietu pie Alūksnes dzelzceļa stacijas. Piemiņas akmens atklāts 2019. gada februārī.[3]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ ЛАТЫШСКИЕ СТРЕЛКИ В БОРЬБЕ ЗА СОВЕТСКУЮ ЛАТВИЮ (1918—1919) Arhivēts 2021. gada 13. maijā, Wayback Machine vietnē. no: Латышские стрелки в борьбе за советскую власть 1917—1920. Воспоминания и документы / отв. ред. Я. П. Крастынь — Рига.: Издательство Академии Наук Латвийской ССР, 1962. — 524 с.(krieviski)
- ↑ Somu «Ziemeļu zēnu» cīņas Latvijā Juris Ciganovs 2015. gada 10. janvārī
- ↑ «Alūksnē atklāts piemiņas akmens kaujā Latvijā kritušajiem somu karavīriem». lsm.lv. Vidzemes televīzija. 2019. gada 24. februārī. Skatīts: 2021. gada 6. jūnijā.