Bekeja orda
| |||||||||||||||||||||||
Bekeja orda jeb Iekšējā orda (kazahu: Бөкей Ордасы, krievu: Букеевская Орда, Внутренняя Орда) bija kazahu hana pārvaldīta administratīvi politiska vienība Krievijas Impērijas sastāvā no 1801. līdz 1845. gadam. Tā atradās starp Volgu un Urālas upi, mūsdienu Kazahstānas rietumu un Krievijas dienvidu teritorijās.
Ordu izveidoja kazahu valdnieks Bekejs hans, kurš ar Krievijas imperatora Pāvila I atļauju pārcēla daļu Mazā žuza kazahu uz zemēm Volgas labajā krastā. Nosaukums "Iekšējā orda" radās tādēļ, ka tā atradās Krievijas Impērijas robežu iekšpusē, atšķirībā no citām kazahu stepes teritorijām.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Bekeja ordas izveide bija saistīta ar kazahu cilšu migrāciju un Krievijas Impērijas politiku stepes pierobežā. 18. gadsimta beigās daļa Mazā žuza kazahu saskārās ar ganību trūkumu, konfliktiem ar kaimiņu grupām un pieaugošu Krievijas administratīvo kontroli.
1801. gadā Krievijas imperators Pāvils I atļāva Bekeja vadītajiem kazahiem pārcelties uz teritoriju starp Volgu un Urālu. Šī zeme agrāk bija saistīta ar kalmiku klejotāju apdzīvotajām teritorijām, bet pēc daļas kalmiku aiziešanas uz Džungāriju tajā bija izveidojušās brīvākas ganību platības.
Bekejs kļuva par jaunās ordas hanu un centās nostiprināt savu varu, balstoties uz Krievijas Impērijas atbalstu. Orda saglabāja kazahu tradicionālās pārvaldes iezīmes, taču vienlaikus atradās Krievijas administratīvā un militārā uzraudzībā.
Pēc Bekeja nāves 1815. gadā varu vēlāk pārņēma viņa dēls Džangirs hans. Džangira valdīšanas laikā Bekeja orda piedzīvoja būtiskas pārmaiņas. Tika veidota pastāvīgāka hana administrācija, attīstījās tirdzniecība, nodokļu sistēma, izglītība un sakari ar Krievijas pārvaldes iestādēm.
Džangirs hans centās modernizēt ordas pārvaldi un tuvināt to Krievijas impēriskajām administratīvajām formām. Viņa laikā tika dibinātas skolas, veidota hana mītne, attīstīta tirdzniecība ar krievu pilsētām un pieauga pastāvīgu apmetņu nozīme. Tomēr šīs reformas palielināja sociālo nevienlīdzību un pastiprināja hana varas atkarību no Krievijas.
19. gadsimta 30. gados ordā pieauga neapmierinātība ar zemes sadali, nodokļiem, hana administrācijas patvaļu un Krievijas ietekmi. Liela daļa parasto kazahu zaudēja pieeju labākajām ganībām, kuras nonāca hana radinieku, sultānu un Krievijai lojālu elites pārstāvju rokās.
1836. gadā sākās Isataja Taimanova sacelšanās, kuru vadīja Isatajs Taimanovs un dzejnieks Mahambets Utemisovs. Sacelšanās bija vērsta pret Džangira hana varu, sociālo netaisnību un Krievijas atbalstīto pārvaldes sistēmu. Tā kļuva par vienu no nozīmīgākajām kazahu pretestības kustībām 19. gadsimta pirmajā pusē.
1837. gadā sacelšanās tika apspiesta, bet tās vadītāji tika sakauti. Isatajs Taimanovs gāja bojā 1838. gadā, bet Mahambets Utemisovs vēlāk kļuva par vienu no pazīstamākajiem kazahu pretestības un dzejas simboliem.
Pēc Džangira hana nāves 1845. gadā Krievijas Impērija likvidēja hana varu Bekeja ordā. Orda tika pārveidota par tieši pārvaldītu administratīvu teritoriju, un tās pārvaldi pārņēma Krievijas ieceltas institūcijas.
19. gadsimta otrajā pusē bijušās Bekeja ordas teritorija pakāpeniski tika iekļauta Krievijas impēriskajā administratīvajā sistēmā. Tā kļuva par daļu no plašākas Krievijas politikas kazahu stepē, kas paredzēja tradicionālo hana institūciju likvidēšanu, teritorijas sadalīšanu administratīvās vienībās un kolonizācijas pastiprināšanu.
Pārvalde
[labot | labot pirmkodu]Bekeja ordu vadīja hans, kurš formāli pārstāvēja kazahu tradicionālo valdnieka varu, taču viņa statuss bija atkarīgs no Krievijas imperatora apstiprinājuma. Hanu atbalstīja sultāni, biji, cilšu vecākie un hana administrācija.
Krievijas Impērija izmantoja Bekeja ordu kā buferzonu stepes pierobežā un kā instrumentu kazahu sabiedrības pakāpeniskai integrēšanai impēriskajā pārvaldē. Tādēļ orda saglabāja daļu tradicionālo institūciju, bet tās autonomija bija ierobežota.
Skatīt arī
[labot | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
|