Belisārijs

Belisārijs Flavius Belisarius
Belisārijs mozaīkā Ravennā
Bizantijas impērijas karavadonis
Amata sākums 6. gadsimts
Dzimšanas dati	ap 500. gadu Germāna, Austrumromas impērija
Miršanas dati	565. gads Konstantinopole, Bizantijas impērija
Dzīvesbiedrs(-e)	Antonīna
Reliģija	Kristietība
Viens no ievērojamākajiem imperatora Justiniāna I karavadoņiem

Belisārijs (latīņu: Flavius Belisarius, sengrieķu: Βελισάριος; dzimis ap 500. gadu, miris 565. gadā) bija Bizantijas karavadonis imperatora Justiniāna I valdīšanas laikā. Viņš bija viens no ievērojamākajiem 6. gadsimta militārajiem komandieriem un piedalījās Justiniāna mēģinājumos atjaunot romiešu varu bijušajās Rietumromas impērijas teritorijās.

Belisārijs kļuva pazīstams ar uzvarām pret Sasanīdu Persiju, vandaļiem Ziemeļāfrikā un ostgotiem Itālijā. Viņa karagājienu rezultātā Bizantija atguva Vandaļu valsti un uz laiku nostiprināja kontroli pār lielu daļu Itālijas.

Vēsture

Belisārijs dzimis ap 500. gadu Balkānos, iespējams, Germānas apkaimē. Viņš sāka militāro karjeru imperatora sardzē un ātri izvirzījās kā spējīgs komandieris. Justiniāna I valdīšanas sākumā Belisārijs kļuva par vienu no galvenajiem impērijas karavadoņiem.

530. gadā Belisārijs guva svarīgu uzvaru pār Sasanīdu Persijas spēkiem Dāras kaujā. Šī uzvara nostiprināja viņa reputāciju un parādīja viņa spēju izmantot aizsardzības pozīcijas, kavalēriju un taktisku manevrēšanu pret skaitliski spēcīgu pretinieku.

532. gadā Konstantinopolē sākās Nīka sacelšanās, kas apdraudēja Justiniāna varu. Belisārijs kopā ar citiem imperatora karavadoņiem apspieda sacelšanos. Pēc tās apspiešanas Justiniāns saglabāja troni un varēja turpināt plašās reformas un karagājienus.

533. gadā Belisārijs tika nosūtīts uz Ziemeļāfriku karā pret vandaļiem. Viņš ar salīdzinoši nelielu karaspēku izsēdās Āfrikā un sakāva vandaļu karali Gelimeru Ad Decimum kaujā un Trikamaruma kaujā. 534. gadā Gelimers padevās, un Vandaļu valsts tika likvidēta.

Pēc uzvaras Āfrikā Belisārijs tika nosūtīts uz Itāliju pret ostgotiem. 535. gadā viņš ieņēma Sicīliju, bet 536. gadā — Romu. Ostgotu karš kļuva ilgstošs un smags, taču Belisārijs vairākus gadus veiksmīgi aizstāvēja romiešu pozīcijas pret daudz lielākiem gotu spēkiem.

540. gadā Belisārijs ieņēma Ravennu, ostgotu galvaspilsētu. Ostgoti viņam pat piedāvāja kļūt par Rietumu imperatoru, taču Belisārijs palika uzticīgs Justiniānam un nodeva pilsētu Bizantijas varai. Drīz pēc tam viņš tika atsaukts uz Konstantinopoli.

Vēlāk Belisārijs atkal karoja austrumos pret Sasanīdu Persiju un tika atkārtoti nosūtīts uz Itāliju, kur situācija bija pasliktinājusies. Otrajā Itālijas karagājienā viņam trūka pietiekamu spēku un līdzekļu, tādēļ panākumi bija ierobežoti.

Belisārija attiecības ar Justiniānu bija sarežģītas. Imperators viņu augstu vērtēja, bet vienlaikus neuzticējās pārāk populāram un veiksmīgam karavadonim. Belisārijs vairākkārt tika atsaukts, ierobežots vai atcelts no komandēšanas.

562. gadā Belisārijs tika apsūdzēts sazvērestībā pret imperatoru, taču vēlāk tika attaisnots vai apžēlots. Leģenda par to, ka viņš vecumdienās ticis padarīts akls un ubagojis, ir vēlākas izcelsmes un nav uzskatāma par droši vēsturisku.

Belisārijs mira 565. gadā Konstantinopolē, tajā pašā gadā, kad nomira arī Justiniāns I. Viņš palika vēsturē kā viens no spožākajiem Bizantijas karavadoņiem un viens no galvenajiem Justiniāna atjaunošanas karu īstenotājiem.

Karagājieni

Belisārija nozīmīgākie karagājieni bija:

• karš pret Sasanīdu Persiju;
• Nīka sacelšanās apspiešana Konstantinopolē;
• karš pret Vandaļu valsti Ziemeļāfrikā;
• karš pret ostgotiem Itālijā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Belisārijs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)