Pāriet uz saturu

Bello meža kauja

Vikipēdijas lapa
Bello meža kauja
Daļa no Pirmā pasaules kara rietumu frontes
Datums1918. gada 1. jūnijā - 1918. gada 26. jūnijā
Vieta
Bello mežs netālu no Marnas upes, Karogs: Francija Francija
49°04′23″N 3°17′24″E / 49.073°N 3.290°E / 49.073; 3.290Koordinātas: 49°04′23″N 3°17′24″E / 49.073°N 3.290°E / 49.073; 3.290
Iznākums Antantes uzvara
Karotāji
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Britu impērija
Francija		 Valsts karogs: Vācijas Impērija Vācijas Impērija
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis
Valsts karogs: Vācijas Impērija Prūsijas kroņprincis Vilhelms
Rihards fon Konta
Spēks

2 ASV Armijas divīzijas (tostarp 1 ASV jūras kājnieku brigāde)
Franču 6. armija (elementi)

Britu IX korpuss (elementi)		 5 vācu divīzijas
Zaudējumi
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis 9777[1] Valsts karogs: Vācijas Impērija 10 000+

Bello meža kauja (angļu: Battle of Belleau Wood; 1918. gada 1.–26. jūnijs) bija nozīmīga kauja, kas notika vācu pavasara ofensīvas laikā Pirmajā pasaules karā netālu no Marnas upes Francijā. Kaujā piedalījās ASV 2. (ģenerālmajora Omara Bandija vadībā) un 3. divīzija kopā ar Francijas un Lielbritānijas spēkiem pret dažādām vācu vienībām, tostarp 237., 10., 197., 87. un 28. divīzijas elementiem.[2] Šī kauja ir kļuvusi par svarīgu Amerikas Savienoto Valstu jūras kājnieku korpusa vēstures sastāvdaļu.

Priekšvēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Pavasara ofensīva (1918)

1918. gada martā, kad Krievijai izstājoties no kara Austrumu frontē, Vācijai atbrīvojās gandrīz 50 papildu divīzijas, tā uzsāka virkni uzbrukumu Rietumu frontē, cerot sakaut sabiedrotos, pirms ASV spēki varētu tikt pilnībā izvietoti rietumu frontē. Trešā vācu ofensīva pret francūžiem, kas tika uzsākta maijā starp Suasonu un Reimsu, pazīstama kā Trešā Ēnas kauja, ļāva vāciešiem 27. maijā sasniegt Marnas upes ziemeļu krastu pie Šato-Tjerī pilsētas, 95 kilometru attālumā no Parīzes. 31. maijā ASV 3. divīzijas 7. ložmetēju bataljons[3] atbalstīja Senegāliešu strēlniekus (Senegalese Tirailleurs), lai aizturētu vācu uzbrukumu Šato-Tjerī rajonā, sīvā cīņā par katru māju, un vācu uzbrukums novirzījās uz Esomu pie Marnas un Bello meža virzienā.

1. jūnijā komūnas Šato-Tjerī un Esoma pie Marnas krita vācu rokās, un vācu karaspēks iegāja Bello mežā. ASV 2. kājnieku divīzija, kurā ietilpa arī ASV jūras kājnieku brigāde, tika ievesta pa Parīzes-Mecas šoseju. 9. kājnieku pulks tika izvietots starp šoseju un Marnu, bet 6. jūras kājnieku pulks tika izvietots pa kreisi no tiem. 5. jūras kājnieku un 23. kājnieku pulki tika atstāti rezervē.

Kaujas gaita

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kaujas teritorijas karte

1. jūnija vakarā vācu spēki pārrāva franču aizsardzības līnijas pa kreisi no amerikāņu jūras kājniekiem. Reaģējot uz šo zaudējumu, ASV rezervisti veica vairāk nekā 10 kilometru garu forsēto maršu, lai aizpildītu līnijas pāarāvumu, to sasniedzot līdz rītausmai. Līdz 2. jūnija tumsai ASV spēki noturēja līniju uz ziemeļiem no Parīzes—Mecas šosejas.[4]

Vācu komandieri pavēlēja virzīties caur Bello mežu komūnu Mariņī leŠatēlas un Lūsijas virzienā kā daļu no plašākas ofensīvas, kuras laikā citi vācu spēki šķērsotu arī Marnas upi. Jūras kājnieku brigādes komandieris, armijas ģenerālis Džeimss Harbords, atcēla franču pavēli rakt tranšejas tālāk aizmugurē un pavēlēja jūras kājniekiem "noturēt savu pozīciju" par katru cenu. Izmantojot durkļus, jūras kājnieki izraka seklas kaujas pozīcijas, no kurām viņi varēja apšaudīt vāciešus. 3. jūnija pēcpusdienā vācu kājnieki uzbruka jūras kājnieku pozīcijām pāri labības laukiem. Jūras kājnieki nogaidīja, līdz vācieši bija 91 m attālumā no pozīcijām, pirms atklāja nāvējošu šauteņu uguni, kas apspieda vācu kājnieku viļņus un piespieda izdzīvojušos atkāpties mežā.[5]

4. jūnijā ģenerālmajors Bandijs, kurš komandēja 2. divīziju, pārņēma frontes amerikāņu sektora vadību. Nākamo divu dienu laikā jūras kājnieki atvairīja nepārtrauktos vācu kājnieku uzbrukumus. Kā papildspēki ieradās franču 167. divīzija, dodot Bandijam iespēju nostiprināt savu 1800 m garo fronti. Bandija 3. brigāde turēja līnijas dienvidu sektoru, savukārt jūras kājnieku brigāde turēja ziemeļu līniju no Triangulārās fermas.[6]

6. jūnija rītausmā franču artilērija apšaudīja vācu pozīcijas Bello mežā, bet lielākā daļa lādiņu netrāpīja mērķī un nokrita aiz meža, un tie, kas trāpīja, vāciešiem nenodarīja lielu ļaunumu.

Plkst. 4:30 amerikāņu karaspēks sāka savu uzbrukumu. Pēc īsas, sīvas kaujas jūras kājnieki ieņēma 142. kalnu un atvairīja visus vācu pretuzbrukumus un līdz pulksten 9:00 kauja bija beigusies.

Pēc vēl vienas neveiksmīgas apšaudes pulksten 17:00, ar tikai trim bataljoniem (ne vairāk kā 2000 vīru), amerikāņi turpināja savu ofensīvu. Jūras kājnieku grupas rāpoja cauri krūmājiem un akmeņiem pie vācu ložmetēju ligzdām un meta uz tām granātas, pēc tam metās tuvcīņā. Vācu ložmetējnieki turpināja sīvu uguni līdz pēdējam brīdim un tad parasti padevās. Bet citas vācu ložmetēju ligzdas, kas palika nepamanītas, atklāja uguni uzbrūkošo amerikāņu vienību aizmugurē.

6. pulka 2 rotas sasniedza Burešas ciema nomali. Līdz pulksten 14:00, ciešot lielus zaudējumus, amerikāņi ieņēma šo ciematu.

Sīva un asiņaina cīņa par mežu turpinājās vēl apmēram 3 nedēļas. 26. jūnijā tika attīrītas pēdējās vācu pozīcijas meža ziemeļu daļā.

Bello meža kauja ir pirmā lielā amerikāņu armijas kauja Pirmajā pasaules karā.[7]

Pēc vācu pavasara ofensīvas apstāšanās iniciatīva karā beidzot nonāca Antantes rokās.

Sekas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikas Savienoto Valstu spēki zaudēja 9777 karavīrus, tostarp 1811 kritušos. Daudzi ir apglabāti netālu esošajā Ēnas-Marnas amerikāņu kapsētā. Mazāk skaidrības ir par vācu zaudējumiem, kas tiek lēsts uz vairāk nekā 10 000, ​​un 1600 tika sagūstīti.[8]

Lielgabals Bello mežā mūsdienās

Pēc kaujas franči par godu jūras kājnieku drosmei un varonībai pārdēvēja mežu par Bois de la Brigade de Marine (“Jūras kājnieku brigādes mežs”). Vēlāk Francijas valdība piešķīra arī 5. un 6. jūras kājnieku pulkam, 6. ložmetēju bataljonam un ASV Armijas 2. inženieru pulkam apbalvojumu Kara krustu. Oficiālā vācu ziņojumā jūras kājnieki tika klasificēti kā "enerģiski, pašpārliecināti un labi šāvēji..."  Ģenerālis Peršings — AEF komandieris — teica: "Nāvējošākais ierocis pasaulē ir Amerikas Savienoto Valstu jūras kājnieks un viņa šautene."[9] Peršings arī teica: "Bello meža kauja ASV bija lielākā kauja kopš Apomatoksas un nozīmīgākā sadursme, kāda Amerikas karaspēkam jebkad ir bijusi ar ārvalstu ienaidnieku."

Deviņiem jūras kājniekiem un Jūras spēku hospitāļa māceklim tika piešķirtas 10 Goda medaļas, kā arī vairāki Jūras spēku krusti jūras kājniekiem un Jūras spēku personālam un Izcilo dienestu krusti karavīriem 2. inženieru pulkā un 7. ASV kājnieku pulkā.

Amerikāņa Čārlza B. Folsa rekrūšu vervēšanas plakātā tiek izmantota iesauka "Teufel Hunden" (Velna suns)

Leģenda un nostāsti vēsta, ka vācieši jūras kājnieku apzīmēšanai lietoja terminu Teufelshunde ('velna suņi'). Tomēr tas nav apstiprināts, jo šis termins tā laika vācu valodā nebija plaši pazīstams. Tuvākais izplatītākais vācu valodas termins būtu Höllenhunde, kas nozīmē “elles suns”. Neatkarīgi no termina izcelsmes, desmit gadus pēc kaujas pulkvežleitnants Ernsts Otto no Vācijas armijas Vēstures nodaļas rakstīja par jūras kājniekiem: “Viņu neatlaidīgā virzība uz priekšu un lielā drošsirdība pretiniekos iedvesa cieņu.”[10]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Richard W. Stewart (redaktors). The United States Army in a Global Era, 1917–2003. American Military History. Volume Two. Washington, DC : Center of Military History, United States Army, 2005. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 14. decembris. Skatīts: 2020. gada 5. septembris.
  2. ↑ «Château-Thierry: The Battle for Belleau Wood». The Great War Society. Skatīts: 2020. gada 5. septembris.
  3. ↑ Shawn Faulkner. «The Americans Enter the Fray: June–August 1918». Youtube. National WWI Museum and Memorial, 2018. gada 26. jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2025-05-29. Skatīts: 2021. gada 2. maijs.
  4. ↑ ««The U.S. Marine Corps Story»». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-08-10. Skatīts: 2021-08-10.
  5. ↑ «Marines' First Crucible: Belleau Wood» Arhivēts 2019. gada 30. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Veidne:Wayback(angliski)
  6. ↑ ««Major Williams Hall — Virginia Tech»». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-05-21. Skatīts: 2021-08-10.
  7. ↑ «"Straight to Deaths Marched the U.S. Marines, "With Heads Up and the Light of Battle in Their Eyes, « says their Commander»». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-08-10. Skatīts: 2021-08-10.
  8. ↑ J Rickard. «Battle of Belleau Wood, 6–26 June 1918», 2007. gada 10. augusts. Skatīts: 2008. gada 25. septembris.
  9. ↑ William P. McCahill. Hit the Beach! Your Marine Corps in Action. New York : W. H. Wise, 1948. 18. lpp. OCLC 1825060. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 3. jūlijs.
  10. ↑ Historical committee, Second Division Association. Oliver Lyman Spaulding, John Womack Wright (redaktori) . The Second Division American Expeditionary Force in France, 1917–1919, Volume 2, Part 4. The Hillman Press, Incorporated, 1937. 94. lpp.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Alexander, Joseph H. Three Touchstone Battles: Belleau Wood, Iwo Jima, Chosin Reservoir. Quantico, VA: Marine Corps Association, 1997. ISBN 0-940328-20-8 OCLC 41291781
  • Andriot, R. Belleau Wood and the American Army: the 2nd and 26th Divisions (June and July 1918). Foster, RI: Brass Hat, 1986. OCLC 13908162
  • Asprey, Robert B. At Belleau Wood. New York: Putnam [1965]. OCLC 1183470
  • Axelrod, Alan. Miracle at Belleau Wood: the birth of the modern U.S. Marine Corps. Guilford, CN: Lyons Press, 2007. ISBN 1-59921-025-8 OCLC 144579996
  • Bonk, David, and Peter Dennis. Château Thierry & Belleau Wood 1918: America's Baptism of Fire on the Marne. Botley, Oxford, UK: Osprey Pub, 2007. ISBN 1-84603-034-X OCLC 85443414
  • Bosco, Peter I., and Antoinette Bosco. World War I. New York: Facts on File, 2003. ISBN 0-8160-4940-8 OCLC 49627626
  • Brady, James. Why Marines fight. New York: Thomas Dunne Books/St. Martin's Press, 2007. ISBN 0-312-37280-9 OCLC 141386317
  • Camp, Richard D. Leatherneck legends: conversations with the Marine Corps' Old Breed. St. Paul, MN: Zenith Press, 2006. ISBN 0-7603-2157-4 OCLC 64743738
  • Camp, Richard D. The Devil Dogs at Belleau Wood: U.S. Marines in World War I. Minneapolis, MN: Zenith Press, 2008. ISBN 0-7603-3189-8 OCLC 173480600
  • Catlin, Albertus W., and Walter A. Dyer. "With the help of God and a few Marines": the battles of Chateau Thierry and Belleau Wood. Yardley: Westholme, [2013]. ISBN 1-59416-188-7 OCLC 847837399
  • Clark, George B. Devil dogs: fighting Marines of World War I. Novato, CA: Presidio Press, 1999. ISBN 0-89141-653-6 OCLC 39292794
  • Clark, George B. The History of the Third Battalion 5th Marines, 1917–1918. Pike, NH: Brass Hat, 1996. OCLC 45901714
  • Clark, George B. Their time in hell: the 4th Marine Brigade at Belleau Wood, June 1918. Pike, NH: Brass Hat, 1996. OCLC 41409483
  • Cowley, Robert. The Great War: perspectives on the First World War. New York: Random House, 2003. ISBN 0-375-50909-7 OCLC 51046965
  • Crocker, H.W. The Yanks are coming: a military history of the United States in World War I. Washington, DC: Regnery Publishing, 2014. ISBN 1-62157-262-5 OCLC 870288525
  • Daniels, Josephus, William, John J. Pershing, and Charles F. Horne. Château-Thierry and Belleau Wood: how America held back the Germans at the Marne, May 31st–July 1st. S.l: s.n, 1923 OCLC 13240374
  • Devil Dogs Chronicle: Voices of the 4th Marine Brigade in World War I. Lawrence, KS: University Press of Kansas, 2013. ISBN 0-7006-1896-1 OCLC 816317940

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Battle of Belleau Wood
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Bello_meža_kauja&oldid=4308971"