Bendžamins F. Batlers

Bendžamins F. Batlers; Benjamin F. Butler
	33. Masačūsetsas gubernators
	Amatā; 1883. gada 4. janvāris — 1884. gada 3. janvāris
Priekštecis	Džons Longs
Pēctecis	Džordžs Robinsons
	ASV Pārstāvju palātas loceklis no Masačūsetsas
	Amatā; 1877. gada 4. marts — 1879. gada 4. marts
Priekštecis	Džons Tarbokss
Pēctecis	Viljams Rasels
	Masačūsetsas senāta loceklis
	Amata sākums; 1859
Priekštecis	Artūrs Bonijs
Pēctecis	Efraims Pečs
Dzimšanas dati	1818. gada 5. novembrī; Dīrfīlda, Ņūhempšīra, Amerikas Savienotās Valstis
Miršanas dati	1893. gada 11. janvārī (74 gadu vecumā); Vašingtona, Amerikas Savienotās Valstis
Apglabāts	Hildretas kapsēta
Politiskā partija	Demokrātu partija (pirms 1861, 1889–1893); Republikāniskā partija (1861–1874)
Dzīvesbiedrs(-e)	Sāra Hildreta
Profesija	militārpersona (ģenerālis), valstsvīrs, advokāts
Augstskola	Kolbija koledža
Reliģija	metodists
Paraksts
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	ģenerālmajors
Valsts	ASV
Struktūra	ASV Armija (Savienības armija)
Komandēja	Virdžīnijas departaments, Līča departaments, Džeimsa armija
Kaujas darbība	Amerikas pilsoņu karš;

Bendžamins Franklins Batlers (angļu: Benjamin Franklin Butler; dzimis 1818. gada 5. novembrī Dīrfīldā, Ņūhempšīrā; miris 1893. gada 11. janvārī Vašingtonā) bija amerikāņu valstsvīrs un militārais vadītājs, ģenerālis un Amerikas pilsoņu kara dalībnieks.

Agrīnā dzīve

Batlers piedzima Dīrfīldā, Ņūhempšīrā, un bija kapteiņa Džona Batlera sestais dēls, kurš dienēja ģenerāļa Endrū Džeksona pakļautībā Britu—amerikāņu karā un cīnījās Ņūorleānas kaujā. Viņš tika nosaukts par godu ASV "dibinātājam tēvam" Bendžaminam Franklinam. Viņa vecākais brālis Endrū Džeksons Batlers (1815–1864) dienēja kā pulkvedis Savienības armijā. Viņš absolvēja Votervilas koledžu Meinā 1838. gadā un no 1840. gada praktizēja jurisprudenci Lovelā, Masačūsetsā. 1844. gada 16. maijā viņš apprecējās ar Sāru Hildretu, aktrisi un Izraēla Hildreta meitu. Viņiem bija trīs bērni: Blanša (1847–1939), Pols (1852–1918) un Bens Izraēls (1855–1881). Blanša Batlere vēlāk apprecējās ar Edelbertu Eimsu, Misisipi gubernatoru, senatoru un Savienības ģenerāli.

Viņš pievienojās Demokrātu partijai un 1853. gadā tika ievēlēts Masačūsetsas Pārstāvju palātā un 1859. gadā Masačūsetsas Senātā. 1848., 1852., 1856. un 1860. gadā viņš tika ievēlēts Demokrātu partijas nacionālajos konventos par kandidātu izvirzīšanu Amerikas Savienoto Valstu prezidenta amatam. Viņš bija viens no nedaudzajiem ziemeļu pārstāvjiem, kas balsoja par Džefersonu Deivisu un Džonu Keibelu Brekinridžu.

Sākot ar 1855. gadu, Batlers kļuva par brigādes ģenerāli štata zemessardzē.

Pilsoņu karš

Pilsoņu kara sākumā Masačūsetsas gubernators viņu ar savu karaspēku nosūtīja uz Vašingtonu, šķērsojot Mērilendu, kuras iedzīvotāji simpatizēja Konfederācijai. Izsēdinājis savus karaspēkus pa jūru Anapolisā, Batlers 1861. gada 13. maijā ieņēma Baltimoru, kur arestēja mēru, pilsētas domes locekļus un policijas priekšnieku. Par viņa izlēmību un ātro rīcību 16. maijā A. Linkolns viņu paaugstināja par ģenerālmajoru un iecēla par Virdžīnijas departamenta vadītāju, kura štābs atradās Fortmonro. Batlera karaspēks tika sakauts Bigbetēlas kaujā, kas bija viena no pirmajām Pilsoņu kara kaujām. 1861. gada augustā viņš ieņēma Forthaterasu Ziemeļkarolīnas piekrastē. Tajā pašā augustā Batlers pieprasīja savu atcelšanu no Virdžīnijas departamenta vadības, šausminoties par konfederātu "bezjēdzīgo nežēlību", kuri 7. augustā nodedzināja Hemptonas pilsētu, lai novērstu tās nonākšanu federāļu rokās.^[1]

1862. gada 5. janvārī ar D. H. Faraguta flotiles palīdzību Batlera armija ieņēma Ņūorleānu, lielāko Konfederācijas pilsētu. Ģenerālis Batlers kļuva slavens ar to, ka aizstāvēja un atbrīvoja melnādainos vergus, kuri bija pārbēguši un sasnieguši frontes līniju. Viņš arī pavēlēja sodīt ar nāvi fermeri, kurš bija noņēmis un norāvis virs viņa mājas karājošos ASV karogu.^[2] Tajā pašā laikā dienvidnieki atzīmēja viņa nežēlību un atriebību pret Konfederācijas civiliedzīvotājiem. Viņu arī apsūdzēja viņa karaspēka okupēto teritoriju iedzīvotāji turīgu pilsoņu īpašuma izlaupīšanā. Par šiem noziegumiem Konfederācijas tiesa viņam aizmuguriski piesprieda nāvessodu. Tā rezultātā Vašingtonas federālā valdība bija spiesta 1862. gadā atsaukt Batleru no Luiziānas.

1863. gadā ģenerālis tika nosūtīts uz Virdžīniju Savienības karaspēka (Džeimsa armijas) priekšgalā ar uzdevumu 1864. gada sākumā uzsākt ofensīvu Konfederācijas galvaspilsētā Ričmondā un stratēģiski svarīgajā Pītersburgas pilsētā. Tomēr Batlera armiju apturēja ģenerāļa Boregāra vadītie Konfederācijas spēki un sakāva Proktora līča kaujā, pēc kuras Batlera spēku paliekas tika uz ilgu laiku iesprostotas Bermuda Handredas pussalā. 1864. gada beigās Batlers mēģināja ieņemt Fortfišeru Ziemeļkarolīnā, bet šis uzbrukums tika tika atsists. Pēc tam viņš tika atcelts no komandiera amata līdz pat karadarbības beigām.

Pēc vairāku ASV militāro vadītāju domām, ģenerālim B. F. Batleram piemita diezgan viduvējas militārās spējas.

Pēckara dzīve

Pēc Pilsoņu kara beigām Batlers pievienojās Republikāņu partijai un no 1867. līdz 1879. gadam bija ASV Pārstāvju palātas loceklis. 1870. gados viņš pievienojās senatora Rosko Konklinga vadītajai Republikāņu "Stabilajai" frakcijai, kas atbalstīja prezidenta Granta rekonstrukcijas politiku un iebilda pret civildienesta reformu, ko veicināja viņu pretinieki - "Jaukteņi". No 1882. gada viņš bija Masačūsetsas gubernators. 1884. gadā viņš kandidēja uz ASV prezidenta amatu neatkarīgās partijas kandidāts, bet zaudēja.

Batlers nomira 1893. gada 11. janvārī no bronhu infekcijas komplikācijām, divas dienas pēc lietas izskatīšanas Augstākajā tiesā. Viņš ir apglabāts sievas ģimenes kapsētā aiz galvenās Hildretas kapsētas Lovelā.^[3] Uzraksts uz Batlera pieminekļa vēsta: "Patiesais pilsonisko brīvību pamatakmens nav tas, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, bet gan tas, ka katram cilvēkam ir tiesības būt vienlīdzīgam ar jebkuru citu cilvēku — ja viņš to var."

Atsauces

↑ Quarstein J.V.; Mroczkowski D. Fort Monroe: The Key to the South (Mount Pleasant, SC: Arcadia Publishing, 1999), p. 7.
↑ Butler, Benjamin F. (1892). Autobiography and Personal Reminiscences of Major-General Benj. F. Butler: Butler's Book: A Review of His Legal, Political, and Military Career. A. M. Thayer & Co.
↑ Leonard, Elizabeth D., Benjamin Franklin Butler: A Noisy, Fearless Life, pp. 274–275.

Ārējās saites

Vikicitātu projektā ir citātu kolekcija par tēmu. Skatīt: Bendžamins F. Batlers

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Benjamin Franklin Butler (politician)

Sarah Hildreth: Wife of Union General Benjamin Franklin Butler (primarily a summary of Benjamin Butler's career)
Benjamin F. Butler in Encyclopedia Virginia
Story of the bust of Butler at the Smithsonian Institution Arhivēts 2008. gada 22. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
Image of Benjamin Butler from "1888 Presidential Possibilities" card set
Benjamin F. Butler Papers, 1818–1893; Arhivēts June 7, 2019, Wayback Machine vietnē., Sophia Smith Collection, Smith College.

Šī politiķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

Šis ar Amerikas Savienotajām Valstīm saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Quarstein J.V.; Mroczkowski D. Fort Monroe: The Key to the South (Mount Pleasant, SC: Arcadia Publishing, 1999), p. 7.

[2] Butler, Benjamin F. (1892). Autobiography and Personal Reminiscences of Major-General Benj. F. Butler: Butler's Book: A Review of His Legal, Political, and Military Career. A. M. Thayer & Co.

[3] Leonard, Elizabeth D., Benjamin Franklin Butler: A Noisy, Fearless Life, pp. 274–275.

[1]

[2]

[3]