Par gambīta priekšteci var uzskatīt variantu 1. d2-d4 Zg8-f6 2. c2-c4 c7-c5 3. d4-d5 g7-g6 4. Zb1-c3 d7-d6 5. e2-e4 b7-b5, kuru savās partijās spēlējuši Karels Opočenskis, Ēriks Lundīns, Gēsta Štolcs un Dāvids Bronšteins. 20. gadsimta sešdesmito gadu beigās atklātnes teoriju attīstīja ASV dzīvojošais ungāru lielmeistars Pāls Benko, kas tajā bija atradis daudz jaunas idejas.[1] Krievu literatūrā šo atklātni pazīst ar nosaukumu Volgas gambīts. Šādu nosaukumu piedāvājis lielmeistars Pjotrs Romanovskis pēc tam, kad 1946. gadā Kuibiševas šahists B. Argunovs publicējis rakstu par šo atklātni žurnālā "Šahmati" Nr. 5/1946.
Pēc tam, kad baltie paņēmuši bandinieku a6, melnie cenšas izmantot pusatvērtās vertikāles, izvietojot uz tām savas smagās figūras. Attīstot laidni f8 uz g7, tie pastiprina spiedienu uz centru un balto dāmas spārnu. Baltiem ir divi galvenie plāni, pirmais, centrālo bandinieku virzīšana (e2--e4--e5) ar mērķi saspiest pretinieka pozīciju un radīt tajā vājus punktus, otrais, dāmas spārna bandinieku virzīšana ar mērķi izveidot brīvbandinieku. Iespējams arī uzbrukums karaļa spārnā ar bandinieka h iesaistīšanu.[2]
