Bezvadu lokālais tīkls

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Piezīmjdators ir pieslēdzies bezvadu piekļuves punktam izmantojot PCMCIA karti.

Bezvadu lokālie tīkli (angļu: Wireless Local Area Network) ir tīkli, kura ierīču savienošanai neizmanto parastos savienotājkabeļus, bet gan radioviļņu vai infrasarkano staru tehnoloģiju. Tos izmanto gadījumos, kad kabeļu tīkla izveides vai pārkārtošanas izmaksas ir ļoti augstas, piemēram, arhitektūras pieminekļos. Otrs bezvadu tīklu attīstības virzītājspēks ir mobilo datoru lietotāji, kas izmanto portatīvos datorus un plaukstdatorus.

Tas sniedz lietotājiem mobilitāti, pārvietojoties vietējā pārklājuma zonā, un būt joprojām ir savienotam ar tīklu. Lielākā daļa mūsdienu WLAN ir balstītas uz IEEE 802.11 standartu, reklamētas ar Wi-Fi zīmolu. Bezvadu lokālie tīkli ir kļuvuši populāri mājās, to vieglās uzstādīšanas dēļ, kā arī pieaugošās klientu prasības pēc bezvadu pieslēguma, ir veicinājušas bezvadu tīkla ieviešanu dažādās publiskās iestādēs, piemēram, kafejnīcās un skolās, kur bieži vien ir pieejams par brīvu.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Norman Abramson, profesors no Havaju universitātes izstrādāja pasaulē pirmo mobilo datoru sakaru tīklu, ALOHAnet, izmantojot zemu izmaksu radio. Sistēma ietvēra septiņus datorus, kuri bija izvietoti uz četrām dažādām salām, lai sazinātos ar centrālo datoru Oahu salā, neizmantojot tālruņa līniju.

WLAN aparatūra sākotnēji bija diezgan dārga un tika izmantota tikai kā alternatīva LAN kabeļu vietā, kur kabeļus bija grūti vai neiespējami uzstādīt. Agrīnā attīstība šajā nozarē iekļāva specifisku risinājumu pieejas un dažādus protokolus, bet 1990. gadā tas viss tika aizstāts ar jauniem standartiem, galvenokārt dažādas versijas IEEE 802.11 standarta. ATM alternatīva, 5 GHz standartizēta tehnoloģija, HIPERLAN/2, līdz šim nav veiksmīgi ieviesta tirgū, un līdz ar ātro 54 Mbit/s 802.11a (5 GHz) un 802.11g (2,4 GHz) standartu izlaišanu, visdrīzāk tuvākajā laikā arī nenotiks. Kopš 2002. gada ir radies jaunāks standarta veids 802.11; 802.11n, kas darbojas gan 5GHz un 2.4GHz joslās ar 300 Mbit/s ātrumu, lielākā daļa jaunāko maršrutētāju ieskaitot, tos ko ražo Apple var pārraidīt bezvadu tīklu, uz abām bezvadu joslām, ko sauc par divjoslu (dualband).

Bezvadu lokālā tīkla veidi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Peer-to-Peer vai ad-hoc bezvadu LAN

Vienādranga tīkls[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienādranga (angļu: Peer-to-peer ) tīkls ļauj bezvadu ierīcēm tieši sazināties vienai ar otru. Bezvadu ierīces var viena otru atrast un sazināties tieši, neiesaistot centrālus piekļuves punktus. Katrs vienādranga tīkla lietotājs var piešķirt tiesības citiem lietotājiem piekļūt noteiktiem sava datora resursiem jeb nodot tos kolektīvai lietošanai (sharing). Šādā tīklā parasti tiek kopīgi izmantotas dažādas iekārtas, piemēram, CD-ROM, skeneri, printeri.

Tilts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiltu (angļu: Bridge ) var izmantot, lai savienotu lokālus tīklus, kas parasti ir dažāda veida. Piemēram, bezvadu Ethernet tilts ļauj pieslēgt ierīces no Ethernet vadu tīkla pie bezvadu tīklu. Tilts darbojas kā savienojuma punkts bezvadu lokālajam tīklam.

Bezvadu sistēmas sadale[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bezvadu sistēmas sadale (angļu: Wireless Distribution System ) ļauj izveidot bezvadu starpsavienojumu piekļuves vietu IEEE 802.11 tīklā. Tas ļauj paplašināt bezvadu tīklu, izmantojot vairākus piekļuves punktus bez vadu palīdzības, lai savienotu tos. WDS nozīmīga priekšrocība, salīdzinot ar citiem risinājumiem ir, ka tā saglabā klienta pakešu MAC adreses visā saiknes garumā starp piekļuves punktiem.

Darbības princips[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no bezvadu tīklu priekšrocībām ir to salīdzinoši ātrā un vienkāršā uzstādīšana. Bezvadu tīklā datu pārraidei izmanto radioviļņus. Tīkla pamatelements ir šūna, kurā darbojas bezvadu savienojums (uztverams signāls). Katras šūnas iekšienē ir piekļuves (mezgla) punkts (angļu: access point), ko var uzskatīt par nelielu bāzes staciju, ar kuru sazinās visi šūnā esošie datori un/vai citas iekārtas. Savukārt datorā atrodas bezvadu tīkla adapteris ar nelielu antenu, kas sazinās ar piekļuves punktu. Katrs adapters ir līdzīgs mobilajam telefonam. Datu pārraidei tīklā pārsvarā izmanto radio frekvenču tehnoloģijas. Šādas tehnoloģijas ir vairākas: gan izmantojot noteiktu datu pārraides frekvenci (narrowband), gan plašu diapazonu (angļu: spread spectrum). Bezvadu klienti var būt mobilas ierīcēs, piemēram, klēpjdatori, personālie digitālie asistenti, IP telefoni un citi viedie telefona aparāti, vai fiksētas ierīces, piemēram, galddatori un darbstacijas, kas ir aprīkotas ar bezvadu tīkla interfeisu. Izplatītākie bezvadu tīkli ir bāzēti uz 802.11 a, b un g standartiem. b ir visvecākais standarts. Tas un g, darbojas 2,4GHz frekvencē (2400-2480 MHz). g atšķirībā no b lieto efektīvāku modulāciju, tāpēc var nodrošināt lielāku datu pārraides ātrumu. a darbojas 5GHz frekvencē, lieto to pašu modulāciju, ko g un nodrošina tādus pašus datu pārraides ātrumus. Šie te ir mazāk izplatīti.

Trešā veida bezvadu tīklu tehnoloģijās izmanto infrasarkanos starus. Šādā veidā galvenokārt savieno divas ierīces nelielos attālumos. Bezvadu tīklu var veidot gan kā vienranga, gan klients-serveris tipa tīklus, kā arī kombinēt kopā ar vadu tīkliem. Bezvadu tīkli ir tehnoloģija ar milzīgu poenciālu.

Drošības jautājumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmantojot bezvadu tīklu, vienmēr ir jāapzinās, ka tam kāds var vēlēties nesankcionēti piekļūt, un kā piekļūšanas mērķi nostādīt ne tikai, piekļūšanu bezmaksas internetam, bet arī lai nozagtu privātos datus, tāpēc ir jāveic drošības pasākumi, lai šīs nevēlamās darbības ierobežotu.

Pirmkārt, pārdomāti jāizvēlas sava bezvadu tīkla nosaukums (SSID), vairums uzņēmumu savu tīklu apzīmē ar sava uzņēmuma nosaukumu, kas šķiet loģiski, taču šādi tiek piesaistīta potenciālā uzbrucēja uzmanība, tādēļ vēlams tīkla nosaukumu izvēlēties tādu, kas nepiederošām personām neko neizteiktu, vajadzētu izvairīties arī no konkrēta maršrutētāja nosaukuma un modeļa izmatošanas nosaukumā, kā, piemēram, „Linksys WRT54GL”, jo šādi uzbrucējam jau uzreiz būs skaidrs, kas veicams, lai piekļūtu datortīklam. Būtiski ir arī tīkla nosaukumu paslēpt, lai gan it sevišķi, tas nemazinās potenciālā ļaundara iespējas tīklu vienalga ieraudzīt, tomēr tas nepievērsīs lieku vienkāršu garāmgājēju uzmanību. Visas šīs darbības būtu veicamas, ja vien bezvadu tīklu nav nepieciešams nodrošināt publiskai lietošanai, piemēram, piedāvājot uzņēmuma klientiem piekļūt tīmeklim.

Otrkārt ir svarīgi izvēlēties atbilstošu paroli, un novērtēt tās sarežģītību, izvēlēties pēc iespējas vairāk simbolu, simbolus rakstīt pamīšus ar cipariem. Kā drošības protokolu vajadzētu izvēlēties WPA-2, kas sniedz lielāku drošību salīdzinot WPA, nemaz nerunājot par WEP.

Treškārt, ja bezvadu tīkls ir paredzēts lietošanai noteiktiem lietotājiem, būtiski ir piesaistīt šo lietotāju MAC adreses tīklam, lai to izdarītu vispirms nepieciešams noskaidrot šo lietotāju MAC adreses, to jāveic katram datoram individuāli - cmd konsolē izpildot komandu „ipconfig /all” (start - run - cmd - ipconfig /all) un jāsameklē „Phsysical address”. Kad MAC adrese atrasta, tā jāieraksta maršrutētāja kontroles pārlūkā.