Bilingenas horizonts
| Bilingenas horizonts | |
|---|---|
| Pamatinformācija | |
| Stratotips: | Storastolanas karjers Bilingenas kalna ziemeļu nogāzē |
| Vecums: | 471,8 — 476,4 Ma |
| Atklājējs: | Torstens Tjernvīks |
| Stratigrāfija | |
| Sistēma: | Ordoviks |
| Nodalījums: | Apakšordoviks |
| Stāvs: | Flojas |
| Horizonts: | Bilingenas |
| Svīta: | zebres, lētses |
| Ģeogrāfija | |
| Valsts: | Latvija, Igaunija, Zviedrija |
| Reģions: | Baltoskandija |
| Raksturlielumi | |
| Iežu sastāvs: | māli |
| Biezums: | ap 23 m |
| Fosilijas: | graptolīti, trilobīti |
Bilingenas horizonts ir apakšordovika stratigrāfiskā vienība Austrumeiropas platformas ziemeļrietumu daļā un Zviedrijā (Baltoskandijā). Pirmo reizi to izdalīja zviedru ģeologs Torstens Tjernvīks 1956. gadā. Bilingenas horizonta stratotips atrodas Storastolanas karjerā, Bilingenas kalna ziemeļu nogāzē, Vestergetlandē, Zviedrijā. Horizonts nosaukts Bilingenas kalna vārdā. Iepriekš tas tika uzkatīts par apakšhorizontu latorpas horizonta sastāvā. Bilingenas horizonts uzguļ hunnebergas horizonta nogulumiem, bet to sedz volhovas horizonts. Bilingenas horizonta vecums ir 471,8 — 476,4 Ma un tas veidojās flojas laikmetā.[1]
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Bilingenas horizonts ir izplatīts gandrīz visā Latvijas teritorijā, sedz hunnebergas horizonta nogulumus un rietumu struktūrfaciālajā zonā to pārstāv zebres svītas kalvenes un zantes ridas, bet austrumu struktūrfaciālajā zonā — lētses svītas augšdaļa. Rietumu zonas nogulumus augšdaļā veido sarkanīgi brūni māli ar retām zaļganīgi pelēku mālu starpslāņiem, bet apakšdaļā zaļganīgi pelēki māli ar retiem sarkanīgi brūniem starpslāņiem. Horizonta biezums, piemēram, Skrundas 56. urbumā ir 23 metri.
Igaunijā
[labot | labot pirmkodu]Horizonta biezums Igaunijā ir līdz 1 m, bet Igaunijas arhipelāga rietumu daļā tā nogulumu praktiski nav. Horizonta nogulumi nav sastopami arī Valmieras-Mīnistes-Lokno pacēluma rajonā. Omusārē un tās apkaimē horizonta nogulumos ir sastopami daiki, pildīti ar vēlāka perioda (Kundas horizonts) iežiem.
Horizonta nogulumi atsedzas Ziemeļigaunijas glints apakšējā daļā. Robežas noteikšana šeit starp bilingenas un hunnebergas horizontu nogulumiem ir problemātiska. Atsegumi konstatējami Mazajā Pakri, Lētsē, Keilajoā un Ontikā.
Horizontu veido zaļais glaukonīta smilšakmens, bet Igaunijas dienvidaustrumos arī sarkanīgi māli un glaukonīta kaļķakmeņi. Nogulumu augšdaļā šeit ir sastopami dolomīti, bet Tartu apkaimē dominē sarkanīgi brūns dolomīts.
Paleontoloģiskais raksturojums
[labot | labot pirmkodu]Bilingenas horizontu apakšdaļā pārstāv Didymograptus balticus graptolītu zona, bet augšdaļā - Phyllograptus densus un Ph. angustifolius elongatus graptolītu zonas. Vēl horizontu raksturo Prioniodus elegans un P. evae konodontu zonas.[2]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Estonian Commission on Stratigraphy (ESK).
- ↑ Биргер, А. Я. и др., Геологическое строение и полезные ископаемые Латвии, Рига, Зинатне, 1979. 173-174. lpp.