Birži (Salas pagasts)
- Šis raksts ir par apdzīvotu vietu Salas pagastā. Par citām jēdziena Birži nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| Birži | |
|---|---|
| Lielciems | |
 Podvāzes upe Biržos | |
  Birži | |
| Koordinātas: 56°24′23″N 25°46′21″E / 56.40639°N 25.77250°EKoordinātas: 56°24′23″N 25°46′21″E / 56.40639°N 25.77250°E | |
| Valsts |
 Latvija |
| Novads | Jēkabpils novads |
| Pagasts | Salas pagasts |
| Platība | |
| • Kopējā | 0,994 km2 |
| Augstums | 93 m |
| Iedzīvotāji (2021) | |
| • kopā | 493 |
| • blīvums | 570,4/km² |
| Pasta nodaļa | LV-5230 Sala |
 Birži Vikikrātuvē | |
Birži ir apdzīvota vieta Jēkabpils novada Salas pagastā. Izvietojusies Ziemeļsusējas pietekas Podvāzes krastos autoceļu P72 un P75 krustojumā 12 km no pagasta centra Salas, 13,5 km no novada centra Jēkabpils un 144 km no Rīgas.
Biržos atrodas pamatskola, Biržu pamatskola,[1] kultūras nams, bibliotēka, viesu nams, luterāņu baznīca. Apskates objekti ir bijušās Biržu mācītājmuižas dzīvojamās un saimnieciskās ēkas, arī ūdensdzirnavas.[2] 1,5 km uz austrumiem no ciema atrodas Biržu lidlauks, kurā ierīkota rallijkrosa trase.
17. gadsimta otrajā pusē Birži bija liels rūpniecības centrs, dzelzs cepļos ražoja 1800 mucu čuguna gadā, darbojās arī stikla, kaļķu un darvas cepļi, kālija (sodas) un ziepju vārītava, divas kokzāģētavas un mucu darbnīcas.[3] Pie Biržiem atrodas dolomīta karjers, kur ieguve notika 1984.-1993. gadā. Karjera dibenā zem ūdens saglabājušās dzelzceļa sliedes un gulšņi.[4] Biržu dolomītu uzskata par Latvijā cietāko un izturīgāko.[5]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Apdzīvotā vieta izveidojās pie Biržu muižas[6] (Groß-Buschhof) centra nozīmīgu ceļu krustojumā. 1651. gadā hercogs Jēkabs Biržu muižas zemniekiem uzdeva cirst malku dzelzs un stikla manufaktūru vajadzībām. Otrā Ziemeļu kara sākumā 1656. gadā hercogs Jēkabs parakstīja sadarbības līgumu ar Krievijas caristes okupētās Kokneses pils vaivadu Afanasiju Ordinu-Naščokinu. Biržu dzelzs manufaktūrā darbojās vācu un poļu kalves (Deutscher Hammer un Polnischer Hammer), kuru ierīces darbināja ar ūdens spēka palīdzību. Pēc kara beigām un hercoga Jēkaba nāves uzņēmums panīka, viņa dēls Frīdrihs Kazimirs 1685. gadā lika atjaunot vācu kalvi, bet poļu kalve vēl 1686. gadā atradās pussagruvušā stāvoklī. 1689. gadā zviedru dzelzs rūpnīcu meistara Bengta Štrema vadībā uzsāka arī Biržu manufaktūras pārbūvi, un līdz 1692. gada janvārim uzbūvēja jaunus dambjus, domnu, veidotavu, kur izlēja čuguna priekšmetus, mehānisko kalvi, kokzāģētavu, ogļu šķūni un vairākas dzīvojamās mājas. Manufaktūrā strādāja vairāki Zviedrijā salīgti amatnieki, kā arī kalējs Pilušs Alhimovičs ar dēliem Simonu, Jozefu un Gregoriju. Ar ogļu dedzināšanu nodarbojās viens vācu, viens zviedru un viens latviešu ogļdeģis no Jēkabpils Slabadas, bet rūdas rakšanu uzraudzīja latvietis Juris. Palīgdarbos ik nedēļu manufaktūrā strādāja ap pusotra desmita klaušinieku. Manufaktūras ražojumu lielāko daļu veidoja dažādi saimniecībā nepieciešami izstrādājumi — ierīces kokzāģētavām un labības dzirnavām, laktas, lāpstas, lemeši, laužņi, naglas, kā arī stieņu dzelzs. Nelielos daudzumos izgatavoja arī čuguna lielgaballodes un katlus. Stikla manufaktūra ražoja logu stiklu, pudeles, glāzes, cukurtraukus, stikla lodes, t.s. meloņu zvanus dārzniecībai, arī smilšu pulksteņus hercoga Jēkaba kuģiem. Potaša dedzinātavai pelnus veda no Biržu, Sēlpils, Seces, Sērenes un Dignājas muižām. 1686. gadā hercogs Frīdrihs Kazimirs iznomāja Biržu stikla manufaktūru stikla meistaram Francim Junglingam, kurš 1690. gadā ieguva tiesības tirgoties ar saviem izstrādājumiem bez muitas.[7]
Pēc Lielā Ziemeļu kara sākuma 1701. gadā manufaktūrā notika lielāki remontdarbi, taču to pabeigšanu traucēja sakšu, pēc tam zviedru armijas uzliktās kontribūcijas un laupīšana. Pirms kaujas pie Jēkabpils 1704. gada vasarā pēc Lietuvas lielhetmaņa Mihaila Višņovecka pavēles rekvizēja stieņu dzelzi un lielgaballodes, bet 1707. gadā manufaktūru izlaupīja kazaki un kalmiki. 1707. gadā Franča Junglinga vietā par Biržu nomnieku kļuva viņa brālis Heinrihs, kurš pirms tam bija nomājis Jelgavas stikla manufaktūru. Heinrihs Junglings, gan arī gandrīz visi stikla rūpnīcas darbinieki nomira Lielajā mēra epidēmijā 1710. gadā. Lielākā daļa dzelzs un stikla manufaktūru ierīču gāja postā 1709. gada pavasara plūdos. 1720. gadā stikla manufaktūras vietā bija Biržu muižas kalēja māja. Dzelzs manufaktūras vietā izveidojās Dzelzāmuru pusmuiža (Eisenhammer), kurās 1736. gadā uzbūvēja labības dzirnavas.[7]
Par lielāku apdzīvoto vietu Birži izveidojās pēc Otrā pasaules kara. Līdz 1949. gadam bija Biržu pagasta (līdz 1975. gadam — Biržu ciema) centrs.[8]
Iedzīvotāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| [9] | ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Ievērojami cilvēki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Gerhards Aleksandrs fon Zass (Gerhard Alexander Freiherr von Saß, 1718—1790), Prūsijas armijas ģenerālleitnants.
- Ansis Līventāls (1803—1878), latviešu dzejnieks, grāmatu izplatītājs un tulkotājs no vācu valodas dzīvoja Biržos un apglabāts Biržu kapsētā.
- Jākobs Florentīns Lundbergs (1782—1858), luterāņu mācītājs un rakstnieks, vācu apgaismības laikmeta literatūras tulkotājs latviešu valodā. Latviešu literārās biedrības dibinātājs (1824) un tās vadītājs (1838—1845).
- Kārlis Augusts Līventāls (1844—1900), Rīgas Politehniskās augstskolas tautsaimniecības profesors (no 1878) un direktors (1885—1891).
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Biržu internātpamatskola». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 5. augustā.
- ↑ «Salas novads. Arhitektūras pieminekļi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 7. oktobrī. Skatīts: 2011. gada 5. augustā.
- ↑ Lūcija Ķuzāne, “Sēlijas vēsturiskā hronika”. Latvijas Kultūras fonds, “Sēļu zeme”, 1995., Rīga, 130.-155. lpp.
- ↑ «Biržu karjera nogrimušais dzelzceļš – Daivings.lv». daivings.lv. Skatīts: 2023-06-03.
- ↑ Anita Biseniece. Ģeogrāfija 6. klasei. Rīga : Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, 2002. 91. lpp. ISBN 9984-22-115-6.
- ↑ «Pilis.lv Biržu muiža». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2011. gada 5. augustā.
- 1 2 Kā strādāja un attīstījās Kurzemes hercogu uzņēmumi Mārīte Jakovļeva, laikraksts "Latvijas Vēstnesis" Nr. 263/265, 19.07.2000.
- ↑ Okupētās Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija. Rīga, 1997. ISBN 9984-9256-0-9
- ↑ «geo.stat.gov.lv». Skatīts: 2023. gada 31. augustā.
 | Šis ar Latvijas ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |