Bizantijas ikonoklasms

Bizantijas ikonoklasms bija reliģisks un politisks konflikts Bizantijas impērijā 8. un 9. gadsimtā par ikonu lietošanu un godināšanu. Ikonoklasti uzskatīja, ka svētbilžu godināšana ir elkdievība, savukārt ikonu aizstāvji jeb ikonoduli apgalvoja, ka ikonas nav pielūgsmes objekti, bet norāda uz attēloto svēto personu.

Konflikts būtiski ietekmēja Bizantijas reliģisko dzīvi, politiku un mākslu. Ikonoklasma laikā daudzas ikonas un citi sakrālās mākslas darbi tika iznīcināti vai aizstāti ar krustiem un ornamentāliem attēliem.

Priekšvēsture

Bizantijā ikonas ieņēma nozīmīgu vietu dievkalpojumos, privātajā dievbijībā un baznīcu noformējumā. Tās izmantoja kā redzamu saikni ar Kristu, Dievmāti, eņģeļiem un svētajiem.

Tomēr daļa garīdzniecības, imperatora galma un sabiedrības uzskatīja, ka ikonu godināšana var pārvērsties par elkdievību. Šo uzskatu ietekmēja arī militārās neveiksmes, reliģiskās diskusijas un Bizantijas saskare ar islāmu, kurā attēlu izmantošana reliģiskā kontekstā bija ierobežota.

Pirmais ikonoklasma periods

Pirmais ikonoklasma periods sākās 726. gadā imperatora Leona III Isaurieša valdīšanas laikā. Imperators atbalstīja ikonu godināšanas ierobežošanu un lika noņemt Kristus ikonu no imperatora pils vārtiem Konstantinopolē.

730. gadā Leons III izdeva rīkojumu pret ikonu godināšanu. Šis lēmums izraisīja pretestību daļā garīdzniecības un īpaši mūku vidū. Ikonu aizstāvji uzskatīja, ka imperators iejaucas baznīcas mācības jautājumos.

Leona III dēls Konstantīns V turpināja un pastiprināja ikonoklastisko politiku. 754. gadā viņš sasauca koncilu Hierijā, kurā nosodīja ikonu godināšanu. Koncils apgalvoja, ka Kristus attēlošana ikonās ir teoloģiski nepareiza, jo tā vai nu sajauc, vai atdala Kristus dievišķo un cilvēcisko dabu.

Konstantīna V valdīšanas laikā ikonoklasms kļuva stingrāks. Daudzus mūkus, kas aizstāvēja ikonas, vajāja, bet klosteri zaudēja daļu savas ietekmes.

Ikonu godināšanas atjaunošana

Pēc imperatora Leona IV nāves 780. gadā par reģenti kļuva viņa atraitne Irēna, kas valdīja sava dēla Konstantīna VI vārdā. Irēna atbalstīja ikonu godināšanas atjaunošanu.

787. gadā sasauca Otro Nīkajas koncilu, kas nosodīja ikonoklasmu un atjaunoja ikonu godināšanu. Koncils nošķīra ikonu godināšanu no pielūgsmes, norādot, ka pielūgsme pienākas tikai Dievam, bet ikonām var izrādīt cieņu.

Šis lēmums uz laiku izbeidza pirmo ikonoklasma periodu.

Otrais ikonoklasma periods

Otrais ikonoklasma periods sākās 815. gadā imperatora Leona V Armēņa valdīšanas laikā. Pēc militārām neveiksmēm pret bulgāriem imperators secināja, ka iepriekšējo ikonoklastisko imperatoru panākumi bija saistīti ar viņu reliģisko politiku.

Leons V atjaunoja ikonoklasmu un noraidīja Otrā Nīkajas koncila lēmumus. Ikonu aizstāvjus atkal pakļāva spiedienam, lai gan vajāšanas parasti bija mazāk plašas nekā Konstantīna V laikā.

Ikonoklastisko politiku turpināja imperatori Mihails II Amorietis un Teofils. Īpaši Teofila valdīšanas laikā ikonoklasms vēlreiz kļuva stingrāks, un vairākus ikonu aizstāvjus sodīja vai izsūtīja.

Pareizticības triumfs

Pēc imperatora Teofila nāves 842. gadā viņa atraitne Teodora kļuva par reģenti sava dēla Mihaila III vārdā. Teodora atbalstīja ikonu godināšanas atjaunošanu.

843. gadā Konstantinopolē svinīgi atjaunoja ikonu godināšanu. Šis notikums kļuva pazīstams kā Pareizticības triumfs. Kopš tā laika pareizticīgajā baznīcā to piemin Lielā gavēņa pirmajā svētdienā.

Teoloģija

Ikonoklasti uzskatīja, ka ikonu godināšana pārkāpj Bībeles aizliegumu pielūgt elkus. Viņi īpaši iebilda pret Kristus attēlošanu, jo uzskatīja, ka cilvēka veidolā nav iespējams pienācīgi attēlot viņa dievišķo dabu.

Ikonu aizstāvji atbildēja, ka ikonas nav elki, jo kristieši nepielūdz materiālu attēlu. Viņi uzsvēra, ka gods, ko izrāda ikonai, pāriet uz attēloto personu.

Svarīgs arguments bija mācība par Kristus iemiesošanos. Tā kā Kristus kļuva par cilvēku un bija redzams cilvēkiem, viņu var attēlot ikonās. Tādēļ ikonu noraidīšanu uzskatīja par nepareizu izpratni par Kristus iemiesošanos.

Sekas

Bizantijas ikonoklasms dziļi ietekmēja impērijas baznīcu, sabiedrību un mākslu. Daudzus agrīnos ikonu un mozaīku paraugus iznīcināja, tāpēc līdz mūsdienām saglabājies salīdzinoši maz pirmsikonoklasma laika sakrālās mākslas darbu.

Ikonoklasms arī pastiprināja spriedzi starp Bizantiju un Romas pāvestu, jo pāvesti pārsvarā atbalstīja ikonu godināšanu. Šī spriedze bija viens no faktoriem, kas ilgtermiņā veicināja atšķirības starp Austrumu un Rietumu kristietību.

Pēc 843. gada ikonas kļuva par vienu no svarīgākajām Austrumu Pareizticīgās baznīcas dievbijības un mākslas formām. Ikonoklasma noslēgums nostiprināja pareizticīgo mācību par ikonu godināšanu.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bizantijas ikonoklasms.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)