Blīdenes svīta
| Blīdenes svīta | |
|---|---|
| Pamatinformācija | |
| Stratotips: | Blīdenes 5. urbuma intervāls 892,0-895,5 m |
| Vecums: | ap 455 Ma |
| Atklājējs: | Ralfs Mannils |
| Stratigrāfija | |
| Sistēma: | Ordoviks |
| Nodalījums: | Augšordoviks |
| Horizonts: | Keilas |
| Svīta: | Blīdenes |
| Ģeogrāfija | |
| Valsts: | Latvija, Igaunija, Lietuva |
| Reģions: | Baltija |
| Raksturlielumi | |
| Iežu sastāvs: | merģeļi, māli |
| Biezums: | 0,5-3,5 m (Igaunijā līdz 14,9 m) |
| Fosilijas: | pleckāji, trilobīti, gliemeņvēži u.c. |
Blīdenes svīta ir augšordovika (pēc senākiem datiem vidusordovika) keilas horizonta stratigrāfiskā vienība Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Svītu 1963. gadā izdalīja igauņu ģeologs Ralfs Mannils Blīdenes 5. urbumā, 892,0-895,5 m intervālā sākotnēji kā blīdenes slāņus. Vēlāk viņš struktūrvienību pārskatīja un paaugstināja līdz svītai. Neostratotips ir Saldus 5PM urbuma 1061,0-1063,0 m intervāls. Svīta nosaukta Blīdenes ciema vārdā (Kurzeme, Saldus novads, Blīdenes pagasts).
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Svīta ir izplatīta visā Rietumu struktūrfaciālās zonas teritorijā. Pēc uzbūves un sastāva tā ir homogēna. Šīs zonas ziemeļrietumos un ziemeļos svītu veido mālaini zaļganīgi pelēki biomorfi merģeļi, bet dienvidrietumos Latvijas centrālajā daļā to veido zaļganīgi pelēki karbonātiski māli. Svītas nogulumos ir sastopamas labi saglabājušās pleckāju, kā arī trilobītu un gliemeņvēžu fosilijas.
Blīdenes svīta bez pārrāvumiem uzguļ adzes svītai. Tās apakšējā robeža tiek vilkta pa vienveidīgu merģeļu vai mālu pamatni, kas griezumā nomaina adzes svītas kaļķakmeņu un merģeļu mijas slāņkopu. Karotāžas diagrammā šī robeža tiek noteikta ar grūtībām pakāpeniskas sķietamās pretestības vērtību samazināšanās dēļ, kas ir raksturīgi adzes nogulumiem. Blīdenes svītas biezums ir ļoti mazs: no 0,5 m (Engures 4. urbums) līdz 3,5 m (Skrundas 25. urbums).[1]
Igaunijā un Lietuvā
[labot | labot pirmkodu]Igaunijā blīdenes svītas nogulumi ir sastopami valsts dienvidu daļā un vislielākais biezums ir Pjaigistes Abjas 92. urbumā (14,9 m). Lietuvā svīta ir izplatīta valsts ziemeļrietumu daļā un Nemunas zemienē. Tās maksimālais biezums Lietuvā ir 1,5 metri. Svītu veido mālaini merģeļi un argilīti. Igaunijā ir sastopami arī pikaini kaļķakmeņi.
Paleontoloģiskais raksturojums
[labot | labot pirmkodu]Paleontoloģiski svītu raksturo gliemeņvēžu, pleckāju un trilobītu fauna: Onniella blidenensis, Flexicalymene aff. jemtlandica, Parapyxion obesum, Primitiella ansiensis, Sigmobolbina camarota, Kinnekulea hesslandi, K. thorslundi. Blīdenes svītas specifiskais faunas sastāvs neļauj dot viennozīmīgu slēdzienu par tās vecumu, kas, domājams, ir pieskaitāms keilas horizontam.[2]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Ульст, Р. Ж., Л. К. Гайлите и В. И. Яковлева, Ордовик Латвии, Рига, Зинатне, 1982. 33. lpp.
- ↑ Биркис А.П., Брангулис А.П., Гаврилова A.B., Гайлите Л.К., Даниланс И.Я., Лунц А.Я., Лярская Л.А., Менакер Е.А., Мурниекс Л.Э., Савваитова Л.С., Сорокин B.C., Ульст Р.Ж., Фридрихсоне А.И. Стратиграфические схемы Латвийской ССР, Рига, "Зиннтне", 1976. 230 с. 47-48. lpp