Bonifācijs Daukšts
| ||||||||||
| ||||||||||
Bonifācijs Daukšts (dzimis 1950. gada 12. decembrī) ir latviešu dzejnieks, vēsturnieks un diplomāts, Publiskās atmiņas centra pētnieks.[1]
Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1950. gada 12. decembrī Preiļu rajona Aglonas ciema "Brīvniekos" Staņislava Daukšta ģimenē. Mācījās Aizpuriešu pamatskolā, tad Aglonas vidusskolā (1962—1969). Studēja LVU Vēstures un filozofijas fakultātē no 1969. gada līdz 1974. gadam. Bija vēstures skolotājs Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Rīgas pilsētas 16. profesionāli tehniskajā skolā, Rīgas 4. vakara (maiņu) vidusskolā. No 1977. gada bija Latvijas Valsts universitātes PSRS vēstures katedras pasniedzējs.[2] Vēlāk strādāja Vissavienības Politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskajā nodaļā (t. s. Zinību biedrībā) kā lektors.[3]
Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta vadošais speciālists Austrumeiropas valstu lietās no 1991. līdz 1992. gadam,[4] vēlāk nodaļas vadītājs, departamenta direktors. Līdztekus no 1991. gada līdz 1994. gadam studēja aspirantūrā, aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju par PSRS un Latvijas Republikas attiecībām 1930. gados.[5] Papildinājās Ķīnas Tautas Republikas Augstākajā diplomātijas skolā Pekinā. No 1995. gada bija padomnieks Latvijas Republikas vēstniecībās Austrijā, Ungārijā, Šveicē, Slovēnijā, Slovākijā un Lihtenšteinā. Pagaidu pilnvarotais lietvedis Ungārijā no 1995. gada līdz 1996. gadam. Latvijas Republikas pastāvīgais pārstāvis ANO atomaģentūrā Vīnē, pirmais sekretārs sūtniecībā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā, vēlāk Latvijas Republikas vēstniecības Lietuvā padomnieks.[6]
Baltijas un Ziemeļvalstu vēstures un politikas pētījumu centra viceprezidents kopš 2003. gada, Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks kopš 2009. gada, Publiskās atmiņas centra padomes loceklis kopš 2016. gada,[7] Latvijas Universitātes viespētnieks, LPSR VDK pret tautu vērsto totalitāro noziegumu dokumentu digitalizācijas krātuves padomes loceklis.[8] 2014. gadā iecelts par LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli.[9] 2015. gadā Daukštu izslēdza no LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas[10] personālsastāva, to pamatojot ar Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētājas Rutas Pazderes vēstuli, ko Daukšts publiski vēstulē ministru prezidentei Straujumai nosaucis par "politisku spiedienu pret zinātni un zinātniskās darbības brīvību, kāda noteikta Satversmē, kas nevar palikt bez sekām".[11] 2018. gadā ar citiem vēsturniekiem, politologiem, filozofiem, sociologiem un juristiem dibinājis Publiskās atmiņas centru, ir tā padomes loceklis.[1]
Literārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daukšta dzeja publicēta latviešu periodiskajos izdevumos, dzejas krājumā "Acis" (1981), atdzejojis ukraiņu jaunos dzejniekus un iztulkojis latviešu valodā Mihailu Ļermontovu.[12] Māris Melgalvs uzskata,[13] ka Daukšta 'dzejas cilvēks' ir vitāls, tajā apvienota dabas izjūta, no senčiem pārmantotais darba tikums un prasme saskatīt daiļo, īpaši sievietēs, citi literatūras kritiķi norāda, ka Daukšts dzejā variē sen zināmo, sen atrasto un allaž jauno tēmu — kur jēga — vai mūžīgā trauksmē, vai mūžīgā norimšanā — bet neko savdabīgu, jaunu un savu Bonifācijs Daukšts nav atradis.[14] Saņēmis PSRS Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas un VĻKJS CK balvu — sudraba medaļu.[15]
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Bonifācijs Daukšts. Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija. Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2012.
- Bonifācijs Daukšts. Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām (1929—1940). Rīga, LU akadēmiskais apgāds, 2012.
- Bonifacijus Daukštas. La jeunesse orageuse de l'ange d'Užupio, Vilniaus apskritis (Trakai), 1985.
Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Precējies, laulātā draudzene ir vēsturniece Vija Daukšte, dēls Mārtiņš Daukšts.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 LETA. «VDK izpētes komisijas darbu paplašinās Publiskās atmiņas centrs». Diena, 2018, 3. jūnijs
- ↑ Daukšts, Bonifācijs, PSRS vēstures katedras pasniedzējs Vēsturisko dienu atcerei, «Padomju Students», 1984, 1. maijs.
- ↑ Bērza, I. Izzināt mūsu valsts vēsturi, «Dzirkstele», (Gulbene) Nr. 152, 1987, 24. decembris.
- ↑ Ārlietu ministrijas darbības atjaunošana 1990-1991
- ↑ «Novadnieku enciklopēdija». Preiļu bibliotēka.
- ↑ «Vēstniecības Lietuvā padomnieks Bonifācijs Daukšts iepazīstina studentus ar Latvijas nacionālo simbolu lomu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 10. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 10. aprīlī.
- ↑ "VDK izpētes komisijas darbu paplašinās Publiskās atmiņas centrs". Diena.
- ↑ «VDK dokumentu izpētes komisijā atjauno no tās iepriekš izslēgtos locekļus». Latvijas Sabiedriskais medijs.
- ↑ Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojums Nr. 433 Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei, prot. Nr. 42 31.§, «Latvijas Vēstnesis», 164 (5224)
- ↑ Grozījumi Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojumā Nr.433 "Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei"
- ↑ "No VDK komisijas izslēgtais Daukšts norāda uz politisko spiedienu". Neatkarīgā Rīta Avīze.
- ↑ Advoņina, V. Mūsu kopīgā garīgā bagātība, «Padomju Dzimtene»(Kuldīga), 1982, 26. oktobris.
- ↑ Melgalvs, Māris. Zem četrām acīm, «Liesma», 1981, 11. janvāris.
- ↑ Līvena, Laima.Kur likt man sevi?, «Padomju Jaunatne», 1978, 14. aprīlis.
- ↑ Līvzemnieks, Viktors.Atzīstams panākums, «Karogs», 1978, 1. decembris.
|