Borherta muiža
Borherta muiža (vācu: Borcherts Hof) atradās tagadējā Rīgas pilsētas Bieriņu un Torņakalna apkaimēs. Līdz mūsdienām saglabājusies 18. gadsimta vidū celtā muižas dzīvojamā ēka, ko uzskata par vienu no trim visvecākajām koka ēkām Rīgā, Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis (Nr. 6675). Muižas dārzā aug aizsargājams dižozols, blakus atrodas Rīgas Angļu ģimnāzijas ēka.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Zviedru Vidzemes laikā 17. gadsimtā pie Mārupītes atradās Rīgas patrimonālā apgabala Grāves muiža (Gravenhof, arī Lindenhof). 1780. gados muižiņu uzzīmēja J. K. Broce — tolaik tā piederēja ģenerālmajora Otto Heinriha Līvena atraitnei. Saskaņā ar Broces ziņām Līvena muiža atradās 2,8 km no Rīgas, aiz Māras dzirnavām, pirms tam saukta tās īpašnieku vārdos arī par Fītinghofa muižu un Vites muižu (Vitinghofs-Hof, Wittenhof).
Ap 1778. gadu uz Līvena muižas zemes pie Māras dzirnavu dīķa ierīkoja "Jeruzalemes krogu" (tagadējā Ojāra Vācieša muzeja ēka), kurā mēdza pulcēties Rīgas jauno tirgotāju, ierēdņu, advokātu "labākās aprindas", sauktas par "Praviešu klubu". 1794. gadā netālu no tās atklāja otru saviesīgo pasākumu vietu, kuru nodēvēja par Villa Altona.
Ap 1820. gadu tā nonāca pilsētas mērnieka Cīgenhirsta īpašumā, 1857. gadā rātskunga Kregera īpašumā, līdz pēc tam to nopirka dzirnavniekmeistars Borherts. Pēc Pirmā pasaules kara muižas ēkas un zemi ap tām iegādājās Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB). 1931. gadā muižas parkā uzcēla skolas ēku, uz kuru pārcēlās 1928. gadā dibinātā Latvijas Evaņģēliskās luteriskās baznīcas ģimnāzija. Muižiņas ēkā dzīvoja LELB bīskaps Kārlis Irbe un Latvijas Universitātes profesors arhibīskaps Teodors Grīnbergs.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada rudenī Latvijas PSR valdība LELB ģimnāziju slēdza, bet tās ēkā atjaunoja 1919. gada 10. oktobrī dibinātās Rīgas pilsētas 4. vidusskolas darbību. 1960.—1966. gadā muižiņas ēkas pamatīgi pārbūvēja, nojaucot dārza puses verandu, bet 1999. gada pārbūves laikā likvidēja vērtīgas būvdetaļas.[1]
Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Muižas dzīvojamā ēka ir guļbaļķu būve. Skatoties no pagalma puses kreisā piebūve celta šķautņu guļbūves tehnikā, labējai izmantota pildrežģa konstrukcija. Izcili vērtīgs ir ēkas interjers un apdares elementi. Logu stils bija tuvāks rokoko stilam. Diemžēl 1999. gada remontā aizgāja bojā šī labākā 18. gadsimta trešā ceturkšņa logu un to apkalumu kolekcija Rīgā. Pils baroka laiku durvis bijušas ar noapaļotiem paneļiem, marmorizētas. Grīdas bijušas no dēļiem, vaskotas. Heinca Pīranga grāmatā Das baltische Herrenhaus uzņemti muižas telpu interjera attēli, kas ataino elegantas, greznas krāsnis — viena no tām saglabājusies no baroka laikmeta. Iekštelpās sienu cokola daļu klāja koka paneļi rāmja un pildiņu konstrukcijā. Plaknes virs tiem klāja ar nagliņām stiprināts apgleznots audums. Audums gandrīz nav saglabājies, izņemot strēmeles pie naglojuma vietām. Tas bijis linaudekls, uz kura ar brīvu roku gleznoti augu motīvi. Katrā telpā dominēja cita krāsu gamma — vienā zaļa, citā brūna, citā sārta. 18. gadsimta trešajā ceturksnī tieši uz guļšķautņu sienām līmētas arī papīra tapetes — senākās apzinātās tapetes Rīgā. Šo tapešu papīrs bijis liets ar roku, kvadrātveida lokšņu formā. Līdz ar klasicisma ēras atnākšanu 18. gadsimta beigās no sienām tika noņemts apgleznotais audekls un tapetes tika līmētas tieši uz koka. Tapetes bija gaiši zilas, ar sīku, baltu punktiņu rastru un sārti melnu ziediņu ornamentu.[2]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «zudusilatvija.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 18. novembrī.
- ↑ «ambermarks.com». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2015. gada 18. novembrī.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Koka Rīga. Rīga: Neputns, 2001, 98. ,168. ,191. ,220. lpp.
- Kaupuža D. Rīgas muižiņas. Latvijas architektūra, 2005, 95. lpp.
Koordinātas: 56°55′30″N 24°04′21″E / 56.92500°N 24.07250°E