Boro valoda

Boro valoda ; बरʼ
Valodu lieto:	Indija
Reģions:	Asama, Indijas ziemeļi
Pratēju skaits:	1,5–1,7 miljoni (2023. gadā)
Valodu saime:	sinotibetiešu valodas; tibetbirmiešu valodas; brahmaputriešu valodas; boro–garo valodas; Boro valoda
Rakstība:	dēvanāgarī
Valodas kodi
ISO 639-1:	nav
ISO 639-2:
ISO 639-3:	brx
	Boro valodas izplatība Asamas štatā, Indijā
	Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Boro valoda (बरʼ, izrunā: /bɔro/), arī bodo, ir sinotibetiešu valodu saimes bodo–garo apakšgrupas valoda un viena no nozīmīgākajām Ziemeļaustrumindijas pamatiedzīvotāju valodām. Tā galvenokārt tiek lietota Asamas štatā — īpaši Bodolendas Teritoriālajā Reģionā — kā arī citviet Ziemeļaustrumindijā, kur tā veido būtisku daļu no boro tautas etnolingvistiskās identitātes un ikdienas saziņas. Runātāju skaits tiek lēsts ap 1,5–1,7 miljoniem, pārsvarā Asamā, bet ar diasporas kopienām arī kaimiņu štatos un citur Indijā. Boro valoda ir viena no Indijas Konstitūcijas VIII pielikuma (Scheduled) valodām; Asamā tai ir oficiālās vai noteiktos rajonos līdzoficiālās valodas statuss, un tā tiek izmantota izglītībā kā pirmā vai otrā valoda. Valodai ir attīstīta literārā tradīcija, mediju klātbūtne un valsts atbalsta mehānismi, kas sekmē tās standartizāciju, saglabāšanu un turpmāku attīstību daudzvalodīgajā Ziemeļaustrumindijas kultūrtelpā.

Nosaukums un pašnosaukums

Boro valodas pašnosaukums ir बरʼ (Boro/Bodo), un tas vienlaikus apzīmē gan valodu, gan tās runātāju etnisko kopienu. Pašnosaukuma vietējā izruna bieži saglabā glotalizētu noslēgumu (ʼ), kas norāda uz specifisku fonētisku īpašību, kuru romanizētās formās ne vienmēr atveido. No šī pašnosaukuma cēlušies arī mūsdienās plaši lietotie latīņu raksta varianti ‘boro’ un ‘bodo’. Vēsturiskajos un reģionālajos avotos sastopami vairāki nosaukuma varianti: Boro, Bodo, Baro, kā arī eksonīmi Mech un reizēm (Boro-)Kachari. Daļa no šiem nosaukumiem attiecas uz radniecīgām etniskajām grupām vai dialektiem, un to lietojumu ietekmējušas gan koloniālās administrācijas transkripcijas tradīcijas, gan dažādu bodo–garo kopienu vēsturiskā pārklāšanās.

Valodniecībā visbiežāk lietotie apzīmējumi ir boro un bodo, un abi tiek uzskatīti par korektiem. Starptautiskajās klasifikācijās, piemēram, ISO 639-3, parasti lieto formu bodo, bet reģionālajos pētījumos un pašas kopienas tekstos arvien biežāk dominē boro, kas atspoguļo runātāju pašidentifikācijas tendences un mūsdienu standartizāciju. Oficiālā rakstība ir dēvanāgarī, lai gan vēsturiski izmantota arī asamu rakstība un latīņu transkripcijas.

Klasifikācija

Boro valoda pieder sinotibetiešu valodu saimei, tibetbirmiešu valodu atzaram, un tiek klasificēta bodo–garo valodu grupā — vienā no nozīmīgākajām Ziemeļaustrumindijas pamatiedzīvotāju valodu kopām. Šai grupai raksturīgs kopīgs fonoloģiskais, leksiskais un morfoloģiskais pamats, kas liecina par senām izplatības areālu un ģenealoģiskām saitēm. Boro valoda ir īpaši cieši radniecīga garo valodu, dimasu, tivu, rabhu, koboroku, deuri un citām bodo–garo valodām. Šīm valodām ir līdzīgas personu vietniekvārdu un skaitļa vārdu sistēmas, regulāri priedēkļu modeļi un ievērojama kopīga pamatleksika. Šīs paralēles pamato pieņēmumu par kopīgu proto–bodo–garo valodu, kuras rekonstrukcija ir nozīmīga šīs saimes vēsturiskās lingvistikas joma.

Bodo–garo valodu iekšējā klasifikācija nav viennozīmīga. Daļa pētnieku izšķir vairākus atzarus, piemēram, Boro–Meč (boro, dimasa, deuri), Garo (garo, koch) un starpgrupu dialektus; citi uzsver areālās konverģences procesus un intensīvos kontaktus ar indoāriešu valodām (īpaši asamiešu), kas dažos gadījumos sarežģī stingru ģenealoģisku iedalījumu. Pastāv arī diskusijas par atsevišķu valodu vietu šajā grupā un par to, cik tālu iespējams rekonstruēt kopīgās protoformas. Kopumā boro valodas klasifikācija atspoguļo tās centrālo lomu bodo–garo grupā un nozīmīgo ieguldījumu sinotibetiešu valodu vēsturiskās attīstības izpratnē, vienlaikus iezīmējot reģiona intensīvo valodu kontaktu un daudzvalodības vēsturisko dinamiku.