Bosniešu, serbu un horvātu valodas standartu salīdzinājums

Reģiona karte, kurā vairākums iedzīvotāju runā bosniešu, horvātu, melnkalniešu vai serbu valodā, 2006. gads

Bosniešu, serbu un horvātu valodas standartu salīdzinājums attiecas uz trīs savstarpēji ļoti tuvu dienvidslāvu valodu — bosniešu, serbu un horvātu — normatīvo, ortogrāfisko, leksisko un gramatisko īpatnību analīzi. Šīs valodas vēsturiski attīstījušās no kopējās serbhorvātu valodas un joprojām saglabā augstu savstarpējās saprotamības līmeni.

Atsevišķi tiek izdalīta arī melnkalniešu valoda, kas oficiāli tiek uzskatīta par patstāvīgu valodu Melnkalnē, taču no lingvistiskā viedokļa tā bieži tiek klasificēta kā serbu valodas varitāte, jo tās gramatika, fonoloģija un pamata leksika gandrīz pilnībā sakrīt ar serbu valodu.

Vēsturiskā attīstība un standartizācija

Līdz Dienvidslāvijas sabrukumam 20. gadsimta beigās bosniešu, serbu un horvātu valoda tika uzskatītas par vienas pluricentriska tipa valodas — serbhorvātu valodas — standartizētām variācijām. Šīs valodas normas tika institucionalizētas, īpaši pēc Novisadas vienošanās (1954), kuras mērķis bija vienotas literārās valodas kodifikācija ar divām izrunas normām (ijekavisko un ekavisko) un divām rakstības sistēmām (latīņu un kirilicu).

Tomēr jau šajā periodā pastāvēja zināmas atšķirības starp reģionālajām normām, īpaši leksikā un stilistikā. Horvātijā tika saglabāta tendence attīstīt atšķirīgāku terminoloģiju, savukārt Serbijā dominēja plašāka pieeja aizguvumiem un divrakstības lietojumam.

Pēc Dienvidslāvijas sabrukuma 1990. gados un neatkarīgu valstu izveides (Bosnija un Hercegovina, Serbija, Horvātija) valodas jautājums kļuva par būtisku nacionālās identitātes elementu. Katra valsts uzsāka savas valodas normatīvo standartu veidošanu un kodifikāciju:

• horvātu valoda tika standartizēta ar izteiktu purisma tendenci, veicinot vietējo vārdu lietojumu un distancējoties no agrāk kopīgajiem standartiem;
• serbu valoda saglabāja divrakstības principu (kirilica un latīņu alfabēts) un relatīvi elastīgu attieksmi pret leksiku;
• bosniešu valoda tika definēta kā atsevišķs standarts, uzsverot tās vēsturisko un kultūras specifiku, tostarp islāma ietekmi uz leksiku.

Šajā periodā tika izstrādātas atsevišķas gramatikas, ortogrāfijas noteikumi un vārdnīcas katrai no valodām, kas nostiprināja to statusu kā neatkarīgām literārajām normām. Neskatoties uz to, valodnieku vidū joprojām pastāv diskusijas par šo valodu klasifikāciju, un daļa pētnieku tās uzskata par vienas pluricentriska valodas variantiem.

Rakstības sistēma

Rakstības sistēma ir viena no būtiskākajām atšķirībām starp bosniešu, serbu un horvātu valodas standartiem, un tai ir gan lingvistiska, gan vēsturiska un politiska nozīme.

Horvātu valoda un bosniešu valoda izmanto gandrīz tikai latīņu alfabētu, kas balstās uz Gaja latīņu rakstības sistēmu (gajica), izstrādātu 19. gadsimtā. Šī alfabēta īpatnība ir fonēmiskums — katrai skaņai atbilst viens burts vai burtu kombinācija (piemēram, č, ć, š, ž, dž, lj, nj). Horvātu valodas standartā latīņu alfabēts ir vienīgā oficiālā rakstība visās jomās — izglītībā, administrācijā, medijos un likumdošanā. Arī bosniešu valodā latīņu rakstība dominē, lai gan vēsturiski ir sastopami arī kirilicas lietojuma piemēri.

Savukārt serbu valoda ir unikāla ar to, ka tā oficiāli izmanto divas paralēlas rakstības sistēmas — kirilicu un latīņu alfabētu. Serbu kirilica (vukovica) tika standartizēta 19. gadsimtā, balstoties uz Vuka Karadžiča reformām, kas ieviesa principu “raksti, kā runā” (fonēmisko ortogrāfiju). Katram kirilicas burtam atbilst precīzs latīņu alfabēta ekvivalents, kas nodrošina pilnīgu transliterācijas iespēju starp abām sistēmām.

Oficiāli Serbijā kirilica ir noteikta kā valsts galvenā rakstība, īpaši valsts institūcijās, juridiskajos dokumentos un izglītībā. Tomēr praksē latīņu alfabēts tiek plaši lietots medijos, internetā, reklāmā un ikdienas komunikācijā, kas rada stabilu divrakstības (digrafijas) situāciju.

Rakstības izvēle bieži atspoguļo arī identitātes aspektus:

• horvātu valodā latīņu alfabēts ir cieši saistīts ar Rietumeiropas kultūras telpu;
• serbu valodā kirilica tiek uzskatīta par tradicionālās un nacionālās identitātes simbolu;
• bosniešu valodā latīņu alfabēts dominē kā praktiska un starptautiski saprotama rakstība, lai gan vēsturiskajā kontekstā pastāv arī citu rakstību lietojums.

Neskatoties uz atšķirībām, visās trīs valodās r

Fonoloģija un izruna

Bosniešu, serbu un horvātu valodas fonoloģiskā sistēma balstās uz štokaviešu dialektu, kas vēsturiski kļuva par šo valodu literāro standartu pamatu. Šī kopīgā izcelsme nodrošina augstu savstarpējo saprotamību, taču pastāv vairākas sistemātiskas atšķirības izrunā un normatīvajā praksē.

Viena no centrālajām atšķirībām ir saistīta ar tā saukto jat (vēsturiskā skaņa *ě*) refleksiem, kas dažādos standartos attīstījušies atšķirīgi:

• horvātu valoda un bosniešu valoda pārsvarā izmanto ijekavisko izrunu (ije/je), piemēram, mlijeko, vrijeme, lijep;
• serbu valoda līdzās ijekaviskajai izrunai plaši lieto arī ekavisko variantu (e), piemēram, mleko, vreme, lep. Ekaviskā izruna dominē Serbijas centrālajos reģionos un ir izplatīta oficiālajā lietojumā.

Papildus pastāv arī ikaviskais variants (i), kas sastopams dažos dialektos (piemēram, mliko), taču tas netiek izmantots kā literārais standarts.

Fonoloģiskajā ziņā visas trīs valodas ir ļoti līdzīgas:

• tās saglabā bagātu līdzskaņu sistēmu ar opozīcijām starp cietajiem un mīkstajiem līdzskaņiem (piemēram, č/ć, dž/đ);
• raksturīga ir fonēmiskā ortogrāfija — izruna lielā mērā atbilst rakstībai;
• pastāv muzikālais akcents (tonālais uzsvars), kas ietver gan uzsvara vietu, gan intonāciju un garumu.

Tomēr normatīvajā praksē pastāv atšķirības akcentoloģijā:

• horvātu valoda standartā saglabā konservatīvāku uzsvara sistēmu ar precīzāk noteiktiem akcentu modeļiem;
• serbu valoda pieļauj lielāku variāciju uzsvarā, īpaši ikdienas runā;
• bosniešu valoda lielā mērā seko ijekaviskajam modelim, bet var atspoguļot reģionālas īpatnības.

Atšķirības izrunā parasti neapgrūtina savstarpējo sapratni, taču tās kalpo kā svarīgs identitātes un standartizācijas elements katrā valodā.

akstība ir augsti standartizēta un fonoloģiski konsekventa, kas nodrošina relatīvi vienkāršu lasīšanu un rakstīšanu, kā arī savstarpēju saprotamību starp dažādu standartu lietotājiem.

Leksika

Leksiskās atšķirības starp bosniešu, serbu un horvātu valodas standartiem ir viena no redzamākajām diferenciācijas jomām. Tās lielā mērā ir veidojušās kultūras, reliģisko un politisko faktoru ietekmē, īpaši pēc 20. gadsimta 90. gadiem.

Horvātu valoda raksturojas ar izteiktu valodas purismu — tendenci veidot un lietot vietējas izcelsmes vārdus, aizstājot starptautiskos vai aizgūtos terminus:

• lidosta (salīdzinājumā ar serbu aerodrom);
• zrakoplov (‘lidmašīna’) pret avion;
• računalo (‘dators’) pret kompjuter;
• glazba (‘mūzika’) pret muzika.

Šī pieeja tika īpaši pastiprināta pēc neatkarības iegūšanas, veidojot atšķirīgu nacionālo leksiku.

Serbu valoda ir elastīgāka attiecībā uz aizguvumiem un biežāk saglabā starptautiskos terminus:

• aerodrom, avion, telefon, kompjuter;
• bieži sastopami arī krievu valodas ietekmēti vārdi un terminoloģija noteiktās jomās;
• paralēli var pastāvēt gan vietējie, gan starptautiskie varianti (piemēram, računar un kompjuter).

Bosniešu valoda savukārt saglabā vairāk turku un arābu izcelsmes aizguvumu, kas saistīti ar islāma kultūras un Osmaņu impērijas vēsturisko ietekmi:

• čaršija (‘tirgus laukums’), dućan (‘veikals’);
• sevdah (‘melanholiska mīlestības sajūta’), džemat (‘kopiena’);
• kahva (‘kafija’) līdzās starptautiskajam kafa.

Daudzos gadījumos vienam un tam pašam jēdzienam pastāv vairāki paralēli apzīmējumi:

• ‘vilciens’: horvātu vlak, serbu voz, bosniešu voz;
• ‘maize’: horvātu kruh, serbu hleb, bosniešu hleb/kruh;
• ‘nedēļa’: horvātu tjedan, serbu nedelja, bosniešu sedmica/nedelja.

Neskatoties uz šīm atšķirībām, lielākā daļa pamata leksikas joprojām ir kopīga, un atšķirības galvenokārt attiecas uz terminoloģiju, stilistiku un normatīvajām izvēlēm, nevis uz fundamentāli atšķirīgu vārdu krājumu.

Gramatika

Bosniešu, serbu un horvātu valodas gramatiskā struktūra ir ļoti līdzīga, jo tās visas pieder pie dienvidslāvu valodu grupas un balstās uz kopīgu štokaviešu dialekta pamatu. Tās ir fleksīvas valodas ar attīstītu morfoloģisko sistēmu, kur lietvārdi, īpašības vārdi un vietniekvārdi locās septiņos locījumos — nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, vokatīvs, instrumentālis un lokatīvs. Valodās pastāv trīs dzimtes (vīriešu, sieviešu un nekatrā) un divi skaitļi (vienskaitlis un daudzskaitlis), turklāt īpašības vārdi saskaņojas ar lietvārdiem visās šajās kategorijās.

Darbības vārdu sistēma visās trīs valodās ir strukturāli gandrīz identiska: tiek saglabāta opozīcija starp perfektīvajiem un imperfektīvajiem darbības vārdiem, kā arī līdzīga laiku sistēma (tagadne, pagātne, nākotne un dažas stilistiski ierobežotas formas, piemēram, aorists un imperfekts). Darbības vārdi konjugējas personās un skaitļos, un sintaktiskā uzbūve kopumā ir ļoti līdzīga.

Atšķirības galvenokārt izpaužas normatīvajās izvēlēs un sintaksē. Horvātu valodā biežāk tiek lietots infinitīvs (piemēram, želim ići), savukārt serbu valodā plaši tiek izmantota konstrukcija ar da + darbības vārds (želim da idem), kas bieži aizstāj infinitīvu. Bosniešu valoda pieļauj abu konstrukciju lietojumu. Pastāv arī nelielas atšķirības palīgdarbības vārdu lietojumā, vārdu kārtībā un stilistiskajās normās, taču tās parasti neietekmē savstarpējo sapratni un nepārkāpj kopējo gramatisko sistēmu.

Sociolingvistiskie aspekti

Jautājums par bosniešu, serbu un horvātu valodas statusu ir viens no visvairāk diskutētajiem sociolingvistikā un cieši saistīts ar politiskajiem, vēsturiskajiem un identitātes faktoriem.

No lingvistiskā viedokļa šīs valodas veido augsti savstarpēji saprotamu kontinuumu un balstās uz kopīgu štokaviešu dialekta pamatu. Tādēļ daudzi valodnieki tās klasificē kā vienas pluricentriska tipa valodas standartus, līdzīgi kā, piemēram, britu un amerikāņu angļu valodas varianti. Šajā skatījumā atšķirības starp standartiem ir galvenokārt normatīvas, stilistiskas un politiski motivētas, nevis strukturāli fundamentālas.

Tomēr valodas klasifikācija šajā gadījumā nav tikai lingvistisks jautājums. Pēc Dienvidslāvijas sabrukuma 20. gadsimta 90. gados valoda kļuva par būtisku nacionālās identitātes elementu jaunajās valstīs — Horvātijā, Serbijā un Bosnijā un Hercegovinā. Katra no šīm valstīm institucionāli nostiprināja savu valodas standartu kā neatkarīgu valodu, izstrādājot atsevišķas gramatikas, ortogrāfijas normas un vārdnīcas.

Valodas standartizācija bieži tika saistīta ar politiku:

• horvātu valoda tika apzināti diferencēta no serbu standarta, uzsverot leksiskās un stilistiskās atšķirības;
• serbu valoda saglabāja kontinuitāti ar agrāko serbu–horvātu tradīciju, bet uzsvēra kirilicas nozīmi kā identitātes simbolu;
• bosniešu valoda tika definēta kā atsevišķs standarts, kas atspoguļo Bosnijas musulmaņu (bosņaku) kultūras un vēsturisko identitāti.

Svarīgs aspekts ir arī valodas un identitātes savstarpējā saistība. Daudzos gadījumos runātāji vienu un to pašu valodu var uztvert atšķirīgi atkarībā no etniskās vai politiskās piederības. Tādējādi valodas nosaukums un statuss bieži kalpo kā simbolisks resurss politiskajā un kultūras diskursā.

Starptautiskajā lingvistikas kopienā nav vienprātības: daļa pētnieku turpina lietot terminu serbhorvātu valoda, lai uzsvērtu strukturālo vienotību, savukārt citi respektē atsevišķo valodu statusu, ņemot vērā to institucionalizāciju un sociālo funkciju. Kopumā bosniešu, serbu un horvātu valodu statuss ilustrē klasisku sociolingvistisku situāciju, kur lingvistiskā realitāte (augsta savstarpējā saprotamība) un politiskā realitāte (atsevišķas valodas ar oficiālu statusu) pastāv paralēli.