Bosnija un Hercegovina

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Bosnija un Hercegovina
Bosna i Hercegovina
Босна и Херцеговина
Bosnijas un Hercegovinas karogs Bosnijas un Hercegovinas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaIntermeco
Location of Belgium
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Sarajeva
Valsts valodas serbu valoda
horvātu valoda
bosniešu valoda
Valdība Republika
 -  Prezidenti Bakirs Izetbegovičs
(Haris Silajdžić, bosnietis)
Neboiša Radmanovičs
(Nebojša Radmanović, serbs)
Žeļko Komšičs
(Željko Komšić, horvāts)
 -  Premjerministrs Nikola Špiričs (Nikola Špirić)
Neatkarīga no Dienvidslāvijas kopš 1992.gada 5.aprīļa
Platība
 -  Kopā 51 129 km² (127.)
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2011. g. 3 839 737 (128.)
 -  Blīvums 90/km² 
IKP (PPP) 2009. gada aprēķins
 -  Kopā $32,59 miljardi[1] 
 -  Uz iedzīvotāju 7,064.84 
Valūta Bosnijas konvertējamā marka
Laika josla UTC (UTC+1)
Interneta domēns .ba
Tālsarunu kods +387
Map Bih entities.png

Bosnija un Hercegovina (horvātu: Bosna i Hercegovina, BiH, serbu: Босна и Херцеговина, БиХ) ir valsts Balkānu pussalas centrālajā daļā. Sastāv no autonomajām administratīvajām vienībām — Bosnijas un Hercegovinas Federācijas, Serbu Republikas un Brčko apriņķa. Valsts rietumos un ziemeļos robežojas ar Horvātiju, austrumos ar Serbiju, dienvidaustrumos ar Melkalni. Valstij arī ir neliela izeja uz Adrijas jūru.

Valsts nosaukums ir cēlies no Bosnas upes nosaukuma un 15. gadsimta bosniešu valdnieka Stefana Vukčiča Kosača, kurš pieņēma hercoga titulu un atsacījās pakļauties Bosnijas karalim.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senatnē mūsdienu Bosnijas un Hercegovinas teritoriju apdzīvoja ilīrieši. Mūsu ēras sākumā Ilīrija kļuva par Romas impērijas provinci. Pēc Rietumromas impērijas krišanas reģionu sāka pārvaldīt Bizantija. 6.—7. gadsimtā šeit ienāca slāvu ciltis. 12. gadsimta vidū izveidojās Bosnijas banats, kas atradās Ungārijas karalistes vasaļatkarībā. 1377. gadā Bosnija kļuva par neatkarīgu karalisti.

No 1463. līdz 1878. gadam Bosnija un Hercegovina atradās Osmaņu impērijas pakļautībā. 1878. gdā pēc Krievu—turku kara Bosnijas teritoriju anektēja Austroungārija. 1914. gada 28. jūnijā Bosnijā dzīvojošie serbu nacionālisti, kas vēlējās apvienošanos ar Serbijas karalisti, nošāva impērijas troņmantnieku Franci Ferdinandu, kas drīz noveda pie Pirmā pasaules kara sākšanās. Kara rezultātā Austroungārija sabruka — mūsdienu Slovēnijas, Horvātijas, Bosnijas un Hercegovinas teritorijās tika pasludināta Slovēņu, Horvātu un Serbu valsts, kas apvienojās ar Serbijas karalisti, izveidojot Serbu, horvātu un slovēņu karalisti, kas 1929. gadā tika pārdēvēta par Dienvidslāvijas karalisti.

1941. gada 6. aprīlī Dienvidslāvijā iebruka Vācijas karaspēks un ātri okupēja visu valsti. 10. aprīlī Zagrebā tika pasludināta Horvātijas neatkarīgā valsts, kuras sastāvā iekļāva arī Bosniju un Hercegovinu. Jau 1941. gada jūlijā Josipa Broza Tito vadītie komunistu partizāni sākā bruņotu cīņu pret horvātu, vācu un itāļu spēkiem. 1945. gada 15. maijā partizāni pilnībā kontrolēja Dienvidslāvijas teritoriju. 1945. gada 29. novembrī tika proklamēta Dienvidslāvijas Demokrātiskā Federācija, kurā sastāvā bija arī Bosnijas un Hercegovinas Sociālistiksā Republika.

1990. gada janvārī notika Dienvidslāvijas Komunistu Savienības kongress, kuru vispirms pameta Slovēnijas deputāti, kuriem drīz sekoja Horvātijas deputāti, izbeidzot federālās partijas pastāvēšanu. 1990. gadā visās Dienvidslāvijas republikās notika brīvas daudzpartiju vēlēšanas. Pēc vēlēšanām Bosnijā un Hercegovinā visu trīs tautu — bosniešu, horvātu un serbu partijas izveidoja koalīcijas valdību.

1991. gada 25. jūnijā neatkarību pasludināja Slovēnija un Horvātija. 1991. gada oktobrī Bosnijas un Hercegovinas parlaments pieņēma suverenitātes memorandu, bet serbu deputāti pameta parlamentu un izveidoja atsevišķu serbu parlamentu. 1992. gada 29. februārī—1. martā Bosnijā un Hercegovinā notika referendums, kurā piedalījās 64% republikas balstiesīgo iedzīvotāju (serbi to boikotēja), no kuriem 98% nobalsoja par neatkarību. 3. martā Bosnija un Hercegovina pasludināja neatkarību. Jau marta sākumā notika pirmās sadursmes starp serbu kaujiniekiem un Bosnijas valdības spēkiem. 7. aprīlī serbu apdzīvotās Bosnijas un Hercegovinas teritorijas pasludināja izstāšanos no Bosnijas un Hercegovinas. Dienvidslāvijas tautas armija un serbu kaujinieki neilgā laikā ieņēma lielu daļu valsts teritorijas. 1992. gada maijā Dienvidslāvijas tautas armija oficiāli pameta Bosniju un Hercegovinu, taču faktiski lielākā daļa karaspēka kļuva par Serbu republikas armiju. 1993. gada sākumā sākās bruņots konflikts starp bosniešu un Horcegbosnijas Horvātu Republikas spēkiem. 1994. gada 23. februārī tika noslēgts pamiers ar horvātiem un 18. martā izveidota Bosnijas un Hercegovinas Federācija, kurā tika apvienotas bosniešu un horvātu apdzīvotās teritorijas. Bosnieši un horvāti varēja apvienot spēkus cīņai ar serbiem. 1995. gada augustā konfliktā iesaistījās NATO, bombardējot Bosnijas serbu armijas pozīcijas, kas piespieda serbus uzsākt miera sarunas. Gada nogalē tika noslēgta Deitonas vienošanās, saskaņā ar kuru Bosnijas un Hercegovinas sastāvā tika izveidotas divas autonomas teritorijas — Bosnijas un Hercegovinas Federācija un Serbu Republika.

2012. gadā Eiropas Komisija uzsāka sarunas ar Bosnijas un Hercegovinas sastāvā esošo politisko vienību pārstāvjiem par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu.[2] 2016. gada 15. februārī Bosnija un Hercegovina iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā.[3]

Atsauces un piezīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]