Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Botānikas laboratorija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Botānikas laboratorija)
Jump to navigation Jump to search

Botānikas laboratorija ir pētnieku botāniķu grupa, kas, saglabājot pēctecību, kopš 1951.gada strādā zinātniski pētnieciskā iestādē Bioloģijas institūts. Sākot ar 1997.gadu institūts integrējas Latvijas Universitātē.[1] Galvenais laboratorijas pētījumu virziens ir Latvijas vaskulāro augu flora un tās taksonomija. Turpinās sadarbība ar Eiropas Floras Atlasa projektu (Atlas Florae Europaea. Distribution of Vascular Plants in Europe. The Committee for Mapping the Flora and Societas Biologica Fennica Vanamo. Helsinki. 1972→).[2] Botānikas laboratorijā ir pieejami Latvijas botānikas skolas pētījumi un zinātniskie materiāli, kas uzkrāti 60 gadu laikā. Botānikas laboratorija uztur un apstrādā Latvijas floras herbāriju (starptautiskais kods LATV). Herbārijā ir aptuveni 180 000 vaskulāro augu eksemplāru, kas ievākti sākot ar 1951.gadu. Tajā deponētas arī vairākas mazākas individuālu zinātnieku un institūciju kolekcijas. Laboratorijas pētnieki iesaistās arī dabas aizsardzības plānu izstrādāšanā īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, “Dabas skaitīšanas” projektā un veic ekspertīzes par īpaši aizsargājamo augu sugām un biotopiem.[3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūts dibināts 1951.gadā. Viens no tā jaunizveidotajiem sektoriem ir Botānikas un dārzkopības sektors. To vada Dr.biol. Gali Sabardina. 1957.gadā Botānikas un dārzkopības sektoru reorganizē un izveido Botānikas sektoru un Augu fizioloģijas sektoru. 1963.gadā ZA Prezidijs apstiprina Institūta struktūru, kur paredz Dabas resursu atjaunošanas un kompleksās pētīšanas sektoru. Tajā ir Ģeobotāniķu grupa. 1970.gadā ZA Prezidija apstiprinātajā struktūrā parādās Botānikas grupa, kura 1972.gadā kļūst par Botānikas laboratoriju.[4] 1993.gadā Bioloģijas institūts tiek nodots Izglītības ministrijas pārziņā.[5] Botānikas laboratorijas darbinieku skaits samazinās līdz 3 pētniekiem un vienam tehniskajam darbiniekam. 1997.gada 1.decembrī Bioloģijas institūts kļūst par Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtu.[6] 2004.gadā tas pārdēvēts par Valsts SIA LU Bioloģijas institūts[7], no 2015.gada 31.decembra reorganizēts par LU pamatstruktūrvienību (LU Senāta lēmums Nr. 231).

Botānikas pētījumu vadītāji Bioloģijas institūtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1951-1973 LPSR ZA korespondētājlocekle Dr.biol. Gali Sabardina
  • 1973-1992 Dr.emeritus Laima Tabaka
  • 1992- 2015 Dr.biol. Viesturs Šulcs
  • 2015 — 2018 Dr.biol. Ieva Roze
  • 2018 — Mg.biol. Ieva Rūrāne

Zinātniskās pētniecības darbs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1951—1963[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Botānikas laboratorijas zinātniskā darba tēmas no paša sākuma ietver gan fundamentālos pētījumus (Latvijas flora, veģetācija), gan valsts pasūtījuma darbus. Tiek veikta pļavu un ganību izpēte, lai palielinātu to ražību lopbarības ieguvei. Izstrādātas instrukcijas LPSR Lauksaimniecības ministrijai par savvaļas graudzāļu sēklu ieguvi un pļavu un ganību apsaimniekošanu. Tāpat Botānikas laboratorija tiek iesaistīta trīs Baltijas republiku projektā par savvaļas un introducēto kokaugu sugu inventarizāciju, lai izdotu grāmatu “Padomju Baltijas dendroflora”. Projektu vada prof. A. Vaga no Igaunijas, bet grāmata tā arī netika izdota. Botānikas pētnieku grupa tiek iesaistīta arī dažādos citos introdukcijas un selekcijas projektos, kas atsaucas gan uz Ivana Mičūrina kustību, gan uz “zaļajai celtniecībai”nepieciešamā stādmateriāla nodrošināšanu. 1958.gadā tiek nodibināts LPSR ZA Botāniskais dārzs un introdukcijas un stādu audzēšanas tēma atdalīta no Institūta darba.

20.gs.piecdesmitajos gados PSRS tika izvērsta dabas resursu inventarizācija un Botānikas laboratorija piedalījās veģetācijas kartēšanā, kuras uzdevums bija dabas resursu apzināšana tautsaimniecības attīstības plānošanai. Veģetācijas kartēšanas darbs tika pabeigts 1965.gadā un tas pēc būtības ir pēckara Latvijas atspulgs, kurš mūsdienu pētniekiem sniedz vērtīgu informāciju par augu segas stāvokli pēc zemes nacionalizācijas un pirms lauksaimniecības intensifikācijas, ķimizācijas un lielmēroga meliorācijas uzsākšanas. Karte tika izstrādāta mērogā 1:2 000 000. Izrādījās, ka karti var izdot tikai kā klasificētu “slepeni” speciālā izdevniecībā Maskavā. Tā kā noskaidrojās, ka izdošanas izmaksas būs lielākas nekā kartes izmantošanas iespējas, no šī projekta atteicās. Pagaidām karte rokrakstā glabājas LU Bioloģijas institūta Botānikas laboratorijā Salaspilī. Pētījumi un karte tika turpmāk izmantoti dažādu shematisko karšu sagatavošanai gan skolām, gan zinātniskām publikācijām. Šajā darbā piedalījās Dr.biol. Marija Galeniece, Dr. biol. Laima Tabaka, Mg.biol. Kornēlija Birkmane, Mg.biol. Zigrīda Eglīte u.c.

Piecdesmitajos gados aizsākta arī Bioloģijas institūta herbārija kolekcijas uzkrāšana. Izdoti rakstu krājumi “Latvijas PSR veģetācija” (1955 krievu val., 1959 krievu val., 1960 latviešu val., 1964 krievu val.).

1964—1969[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20.gs. sešdesmitajos gados, sekojot PSKP CK 1958.gada Plēnuma lēmumam sākās lauksaimniecības intensifikācija, ķimizācija un jaunu zemju apgūšana. Latvijā izvēršas purvu nosusināšana un kultivēšana. Botānikas laboratorijas ģeobotāniķu grupa strādā pie Latvijas ģeobotānisko rajonu sīkākas izpētes — mikrorajonēšanas (vad. Dr. biol. Laima Tabaka). Katram mikrorajonam ir izstrādātas rekomendācijas tā visizdevīgākajai izmantošanai tautsaimniecības attīstībā. Izdalīti trīs kompleksi — lauksaimniecība, mežsaimniecība, kūdras ieguve (mežu — kūdras, pļavu-lopkopības, lauksaimniecības). Dots mikrorajonu vērtējums no dabas aizsardzības viedokļa. Piedāvāts izveidot 37 perspektīvas aizsargājamās teritorijas. Tie, galvenokārt, ir dabas kompleksi — upju ielejas, ezeri, visinteresantāko mežu fragmenti (platlapju un platlapju-skujkoku meži), kalcifīlu un piejūras pļavu fragmenti, dažādu tipu purvi. Katrā mikrorajonā atsevišķiem rajoniem dots arī ainaviski estētiskais novērtējums, kas būtu piemērots atpūtai un masu tūrismam. Šī pētījuma rezultātā precizēts Latvijas fitoģeogrāfiskais iedalījums Rietumbaltijas un Austrumbaltijas apakšprovincēs un to robežas saskaņotas ar Igaunijas un Lietuvas pētniekiem.[8] Tajā pašā gadā izstrādāti ieteikumi reto augu sugu un to biotopu aizsardzībai un iesniegti LPSR Mežsaimniecības ministrijai(darba pasūtītājam). Tiek uzrakstīta virkne zinātnisku rakstu un publikāciju par Latvijas augu valsti plašam lasītāju lokam. Sāk iznākt "Dabas un Vēstures kalendārs", kurā regulāri publicēti arī Botānikas laboratorijas pētnieku raksti.

Izmantojot Institūtā izvērsto darbu par mikroelementiem un to nozīmi augu barošanās un augšanas procesā, Dr.biol. G. Sabardina uzsāk aspirantu apmācīšanu. Jautrīte Jukna, Irēna Fatare, Ģertrūde Gavrilova aizstāv disertācijas par dažādu mikroelementu ietekmi uz pļavu ekosistēmām. Tie ir detalizēti Latvijas pļavu ekoloģijas pētījumi, kas ļauj noskaidrot augu sabiedrību atkarību no augsnes ķīmiskā sastāva un pH. Pieaug botānikas pētījumos iesaistīto zinātnieku skaits (Mg.biol. Zigrīda Eglīte, Māra Plotniece, Biruta Cepurīte u.c.).

1970—1992[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1970.gada atskaitē par institūta zinātnisko darbu parādās jauna tēma —“PSRS augu valsts racionālas izmantošanas un aizsardzības bioloģiskie pamati”. 1971. gadā Botānikas laboratorija uzsāk darbu pie Latvijas ziedaugu floras izpētes. Tiek izstrādāta un aprobēta metodika. Sākas sugu revīzija un izplatības izpēte. Darbu vada Dr.biol.Laima Tabaka un tajā iesaistās visa grupa. 1973.gadā viņa kļūst par Botānikas laboratorijas vadītāju un institūta direktora vietnieci zinātniskajā darbā. Sākas intensīvs lauku darbs. 20 gadu laikā tiek pārstaigāta visa Latvija, par katru maršrutu aizpildīts tajā redzēto augu saraksts un savākts herbārija materiāls. Šo datu apstrādei izveidota datu bāze, kas ļāva analizēt ievadīto informāciju pēc daudziem parametriem. Par katru no ģeobotāniskajiem rajoniem izdots rakstu krājums “Latvijas PSR Flora un veģetācija”. 1988.gadā izdots Latvijas vaskulāro augu floras anotēts saraksts (1988). Informācija par reto un aizsargājamo augu izplatību un atradnēm publicēta gan rakstu krājumos, gan Latvijas PSR Horoloģijas četros izdevumos (1978, 1980, 1981, 1986), gan gadskārtējā izdevumā “Retie augi un dzīvnieki”.

Paralēli darbam pie floras izpētes tiek strādāts pie dabas aizsardzības teorētiskajiem jautājumiem un veikta īpaši aizsargājamo dabas teritoriju izpēte. UNESCO programmas “Cilvēks un Biosfēra”[9] ietvaros tiek organizēta grāmatu sērijas “Latvijas aizsargājamo teritoriju flora” izdošana (1973—1991). Laboratorijas pētnieki saraksta arī vairākas grāmatas Dabas un pieminekļu biedrības izdevumu sērijai “Daba un mēs”. Šajā laikā Botānikas laboratorija sagatavo zinātniskos pamatojumus un aktīvi iesaistās aizsargājamo teritoriju veidošanas darbā. Nozīmīgākās no tām ir Gaujas nacionālā parka dibināšana, 1977.un 1987. gada Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu "Par īpaši aizsargājamiem dabas objektiem Latvijas PSR" sagatavošana, Daugavpils HES celtniecības apturēšana un dabas lieguma Daugavas loki izveidošana.

Septiņdesmitajos gados laboratoriju papildina Mg.biol. Ilona Lodziņa, Valda Baroniņa, Ivars Kabucis. No aspirantūras Ļeņingradā atgriežas Dr. biol. Zigrīda Šlangena un Viesturs Šulcs. Vasarās lauku pētījumu darbā kā skolēni iesaistās Uvis Suško, Normunds Priedītis, Ansis Opmanis, Māra Balode (Pakalne).

Astoņdesmitajos gados PSRS un arī Latvijā attīstās ideja par Sarkano grāmatu sastādīšanu, kurās tiktu ierakstītas apdraudētās savvaļas augu un dzīvnieku sugas. Dr. biol. Laima Tabaka iesaistās PSRS Sarkanās grāmatas pirmo izdevumu sagatavošanā, kuru vada PSRS ZA akadēmiķis Dr.biol. Armens Tahtadžjans. 1980.gadā tiek pabeigts darbs pie pirmās Latvijas Sarkanās grāmatas. Tās oriģināleksemplārs glabājas Bioloģijas institūtā. 1985.gadā šī grāmata izdota tipogrāfiski.

Botānikas laboratorijas uzkrātā zinātniskā informācija tika izmantota arī starptautiskos projektos — Eiropas Floras atlasa sastādīšanā (I.Fatare, Ģ.Gavrilova), Baltijas reģiona Sarkanā Grāmata (L.Tabaka, I.Lodziņa), Dabas aizsardzības plāns Latvijai (Pasaules Dabas fonda projekts Nr.4568). Deviņdesmitajos gados laboratorijas darbs noslēdzās ar Baltijas Floras konspekta izdošanu. Tas bija ilgu sadarbības gadu projekts, kurā piedalījās botāniķi no visām trim Baltijas valstīm . Tā iniciatori un galvenie redaktori Dr. biol. Līvija Laasimer, Dr. biol. Laima Tabaka un Dr. biol. Algirdas Lekavičius, viens aiz otra aizgāja no dzīves izdevuma tapšanas laikā.

1993—mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1992.gadā par Botānikas laboratorijas vadītāju kļūst Dr.biol. Viesturs Šulcs. 1993.gadā Bioloģijas institūts tiek nodots Izglītības ministrijas pārziņā. Finansējuma nosacījumi mainās un apjoms un samazinās, uz vairākiem gadiem tiek izslēgta apkure. Neskatoties uz šīm grūtībām sastādīts un izdots Latvijas vaskulāro augu floras taksonu saraksts (Gavrilova, Šulcs, 1999), Viestura Šulca redakcijā sāk iznākt “Latvijas Vaskulāro augu flora”. Ar Eiropas Savienības “Life”programmas[10] atbalstu izdota Latvijas Sarkanā grāmata. Tās trešo sējumu “Vaskulārie augi” (2003) sagatavojis Botānikas laboratorijas kolektīvs.

No 1997.gada Bioloģijas institūts kļūst par Latvijas Universitātes struktūrvienību un 2019.gadā tam no Salaspils jāpārceļas uz “Zinātnes māju” Rīgā.Pašlaik neskaidrs ir Bioloģijas institūta Botānikas laboratorijas herbārija kolekcijas liktenis. Herbārijs, kura starptautiskais kods (Index Herbariorum) ir LATV — Latvijas Floras herbārijs. Tajā glabājas apmēram 150 000 herbārija eksemplāru no visas Latvijas, kas savākti laika posmā no 1951.gada. Vēlāk vairāki pētnieki un institūcijas deponējuši šeit savas kolekcijas kā Dr.biol. A. Āboliņa, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centrs, Dr.biol. A. Rasiņš, Slīteres nacionālā parks, K. Veinbergs. Kopā vairāk kā 180 000 eksemplāru. LU risina jautājumu par telpām Nacionālā herbārija izvietošanai.


Īsa bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veģetācijas klasifikācija un kartēšana (1951—1970)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Сабардина Г. Луговая растительность Латвийской ССР. Рига, 1957.
  • Sabardina G. Latvijas PSR dabisko zālāju klasifikācija. Rīga, 1958.
  • Galeniece M., Tabaka L., Birkmane K. Latvijas PSR veģetācija. Rīga, 1958.
  • Геоботаническая карта Советской Прибалтики (M 1 : 600 000). Табака Л., Биркмане К., Галениеце М. — ЛССР. Москва, 1961.
  • Galeniece M. Latvijas PSR purvu rajonēšana. Vissavienības augsnes pētnieku biedrība. Latvijas filiāle. 2.sēj. Rīga, 1962.
  • Galeniece M., Tabaka L., Birkmane K. Latvijas PSR ģeobotāniskā karte skolām (M 1 : 400 000). Rīga, 1964.
  • Tabaka l., Galeniece M., Birkmane K. Latvijas PSR veģetācijas karte. Rīga, 1964.
  • Tabaka L., Birkmane K., Galeniece M., Šmite P. Latvijas PSR veģetācijas karte (M 1 : 200 000). Rokraksts. Rīga, 1965.
  • Табака Л., Биркмане К. Геоботаническая карта Латвийской ССР. Врезкa к физико-географическй карте Латвийской ССР. М 1 : 5 000 000. Москва, 1969.
  • Tabaka L., Birkmane K. Paskaidrojošais teksts Latvijas PSR vispārinātajai liela mēroga ģeobotāniskajai kartei. Rīga, 1970.

Dabas aizsardzība un sabiedrības informēšana (1950—1970)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Сабардина Г. Смена растительности после осушки болота. Известия Академии Наук Латвийской ССР, No 2. Рига, 1950.
  • Birkmane K. Īss pārskats par Šķaunes osa veģetāciju. Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1.sēj. Rīga, 1957.
  • Galeniece M. , Cukermanis K. Ķemeru rezervāts. Saudzējiet un mīliet dabu. Rīga, 1958.
  • Birkmane K., Tabaka L. Latvijas PSR retie un aizsargājamie augi. Rīga 1959.
  • Birkmane K. Ainažu-Salacgrīvas jūrmalas pļavu veģetācija. Latvijas PSR veģetācija, Rīga, 1960.
  • Birkmane K., Tabaka L. Mūsu mežu retie un skaistie augi. Dabas un Vēstures Kalendārs 1965. Rīga, 1964.
  • Birkmane K., Tabaka L. Indīgie ziedaugi Latvijas PSR. Rīga, 1966.
  • Tabaka L., Birkmane K. Botāniska ekskursija uz sūnu purvu. Rīga, 1966.
  • Sabardina G., Jukna J. Botāniska ekskursija uz pļavu. Rīga, 1967.
  • Сабардина Г. Растительность островов — мест мaссового гнездения уток на озере Энгурес. Экология водоплавующих птиц Латвии. Рига, 1968.
  • Мазинг В., Стасинас И. Табака Л. Опыт пропоганды идей охраны природы в Приблтийских республиках. Вопросы охраны ботанических объектов. Ленинград, 1971.

Latvijas floras pētījumi (1970—1993)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Флора и растительность Латвийской ССР, Приморская низменность. Рига, 1974.
  • Флора и растительность Латвийской ССР, Курземский геоботанический район. Рига, 1977.
  • Флора и растительность Латвийской ССР. Северо-восточный геоботанический район. Рига, 1979.
  • Флора и растительность Латвийской ССР. Юго-Восточный геоботанический район. Рига, 1982.
  • Флора и растительность Латвийской ССР. Восточно-Латвийский геоботанический район. Рига, 1985.
  • Флора и растительность Латвийской ССР. Средне-латвийский геоботанический район. Рига, 1987.
  • Флора и растительность Латвийской ССР. Центрально-Видземский геоботанический район. Рига, 1990.
  • Latvijas flora un veģetācija Zemgales ģeobotāniskais rajons. Rīga, 2001.
  • Хорология флоры Латвийской ССР. Редкие виды растений I группы охраны. Рига, 1978.
  • Хорология флоры Латвийской ССР. Редкие виды растений II группы охраны. Рига, 1980.
  • Хорология флоры Латвийской ССР. Редкие виды растений III группы охраны. Рига, 1981.
  • Хорология флоры Латвийской ССР. Перспективные для охраны виды растений. Рига, 1986.
  • Табака Л., Гаврилова Г., Фатаре И. Флора сосудистых растений Латвийской ССР. Рига, 1988.
  • Flora of the Baltic Countries. Tartu, 1993, 1996, 2003.

Dabas aizsardzība un sabiedrības informēšana (1970—1993)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Табака Л., Михельсон Х. К вопросу об охране болот в Латвийской ССР. Охрана природы в Латвийской ССР. Рига, 1972.
  • Табака Л. Верховое болото Суда — своеобразный объект охраны природы. Охрана природы в Латвийской ССР. Рига, 1972.
  • Табака Л., Биркмане К. Растительный покров островов озера Кала. Охрана природы в Латвийскской ССР. Рига, 1972.
  • Birkmane K., Tabaka L. Latvijas PSR aizsargājamās augu sugas. Rīga, 1973.
  • Биркмане К., Табака Л. Охраняемие виды растений Латвийской ССР. Рига, 1974.
  • Андрушаитис Г., Михельсон Х., Табака Л. Исследования в облaсти рационального использования природных ресурсов Латвийской ССР. Известия АН Латвийской ССР, No.1. Рига, 1974.
  • Клявиня Г.,Плотниекс М.,Табака Л. Первые итоги изучения флоры и растительности национального парка “Гауя” (Латвийская ССР). Охрана и восстоновление pастительного покрова. Тарту, 1978.
  • Табака Л., Барониня В. Флора интенсивно используемой рекреационной зоны национального парка “Гауя” и ее охрана. Растительный мир охраняемых территорий. Рига, 1978.
  • Jukna J. Ko vēstī Lielie Kangari. Rīga, 1979.
  • Tabaka L. Purvi. Dabas aizsardzība. Rīga, 1980.
  • Tabaka L. Pļavas. Dabas aizsardzība. Rīga, 1980.
  • Birkmane K. Šķaunes osa floras un veģetācijas pārmaiņas pēdējo divdesmit gadu laikā. Latvijas PSR floras aizsardzības aktuālās problēmas. Rīga 1981.
  • Tabaka L. Floras aizsardzības uzdevumi Latvijas PSR. Latvijas PSR floras aktuālas problēmas. Rīga, 1981.
  • Табака Л., Клявиня Г. Долина реки Абава. Рига, 1981.
  • Табака Л., Фатаре И. Система охроняемых объектов природы и ее роль в сохронении генофонда флоры в Латвийской ССР. Экология и охрана растений нечерноземной зоны РСФСР. Иваново, 1981.
  • Kļaviņa Ģ. Aizsargājamās Talsu pauguraines flora. Latvijas PSR floras aizsardzības aktuālās problēmas. Rīga, 1981.
  • Fatare I., Gavrilova Ģ. Papildinājumi Latvijas PSR aizsargājamo augu sarakstam. Retie augi un dzīvnieki. Rīga, 1983.
  • Tabaka L. Latvijas botāniķu sasniegumi un uzdevumi republikas augu valsts izpētē un aizsardzībā. Latvijas PSR floras aizsardzības aktuālās problēmas. Rīga, 1985.
  • Aigare V., Andrušaitis G., Lipsbergs J., Lodziņa I., Tabaka L. Latvijas PSR Sarkanā grāmata. Iznīkstošās dzīvnieku un augu sugas. Rīga, 1985.
  • Fatare I. Daugavas ielejas flora. Rīga, 1987.
  • Fatare I. Kas pārvietos Daugavas meandrus? Domu Daugava. Sirds Daugava. Rīga, 1989.
  • Фатаре И. Флора долины pеки Даугава. Рига, 1989.
  • Tabaka L., Eglīte Z., Āboliņa A. Klāņu purvs. Rīga, 1991.
  • Fatare I. Pārskats par augu sugu izplatību Latvijā. Dabas daudzveidības saglabāšanas aktuālie jautājumi Latvijā. Rīga, 1992.
  • Baroniņa V., Lodziņa I. Populārzinātniskā Latvijas Sarkanā grāmata. Augi. Rīga, 1992.
  • Tabaka L., Lodzina I. (from Latvia) Red Data Book of the Baltic Region. Part 1. Uppsala, 1993.
  • Tabaka L., Gavrilova Ģ. Ziemeļvidzemes reģionālā dabas aizsardzības kompleksa vaskulāro augu floras un veģetācijas pārskats. Vides Aizsardzība Latvijā, nr.4. Rīga, 1993.
  • Cepurīte B. Sargāsim orhidejas Daugavgrīvas salā. Daugavas raksti. Rīga, 1994.
  • Latvijas Sarkanā grāmata. 3.sēj. Vaskulārie augi. Rīga, 2003.

Publikācijas par šo tēmu arī “Dabas un vēstures kalendārs”, “Mežsaimniecība un Mežrūpniecība” un “Retie augi un dzīvnieki”.

Latvijas vaskulāro augu flora (1993—mūsdienas)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Gavrilova Ģ., Šulcs V. Latvijas vaskulāro augu flora. Taksonu saraksts. Rīga, 1999.
  • Gavrilova Ģ. Neļķu dzimta (Caryophyllaceae). Latvijas vaskulāro augu flora. Rīga, 1999.
  • Eglīte Z., Šulcs V. Lycopodiophyta. Equisetophyta. Polypodiophyta. Latvijas vaskulāro augu Flora. Rīga, 2000.
  • Baroniņa V. Grīslis — Carex (Cyperaceae). Latvijas vaskulāro augu Flora. Rīga, 2001.
  • Gavrilova Ģ. Sūreņu dzimta (Polygonaceae). Portulaku dzimta (Portulacaceae). Latvijas vaskulāro augu Flora. Rīga, 2001.
  • Cepurīte B. Skarblapju dzimta (Boraginaceae). Verbēnu dzimta (Verbenaceae). Latvijas vaskulāro augu flora. Rīga, 2003.
  • Gavrilova Ģ. Asinszāļu dzimta (Hypericaceae). Biezlapju dzimta (Crassulariaceae). Akmeņlauzīšu dzimta (Saxifragaceae). Gandreņu dzimta (Geraniaceae). Latvijas vaskulāro augu flora. Rīga, 2004.
  • Cepurīte B. Orhideju dzimta (Orchidaceae). Latvijas vaskulāro augu flora, 7. Rīga, 2005.
  • Cepurīte B. Lūpziežu dzimta (Labiatae). Latvijas vaskulāro augu flora, 8. Rīga, 2006.*
  • Gavrilova Ģ. Rasaskrēsliņš — Alchemilla L. (Rosaceae). Latvijas vaskulāro augu flora. Rīga, 2007.
  • Cepurīte B. Kaķastu dzimta (Amaranthaceae), magoņu dzimta (Papaveraceae), matuzāļu dzimta (Fumariaceae), vējmietiņu dzimta (Lythraceae), drudzeņu dzimta (Gentianaceae), puplakšu dzimta (Menyanthaceae), viju dzimta (Cuscutaceae). Latvijas vaskulāro augu flora, 10. Rīga, 2008.
  • Cepurīte B. Graudāļu dzimta (Gramineae). Latvijas vaskulāro augu flora, 12. Rīga, 2014.
  • Roze I. Pākšaugu dzimta (Leguminosae). Latvijas vaskulāro augu flora, 13. Rīga, 2015.

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Zinātņu Akdēmijas arhīva izziņa. LU Bioloģijas institūta Botānikas laboratorijas veidošanas vēsture institūta organizātoriskajā struktūrā. Autore Skudra Rūta, Arhīva vadītāja. 2008.gada 25.novembrī. Latvijas Nacionālais arhīvs. Latvijas valsts arhīvs. Fonds: LR Izglītības un zinātnes ministrija. LU Bioloģijas institūts. Atskaites par zinātniski pētnieiskā darba rezultātiem 1951 — 1992. 2367-1.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. https://lubi.lu.lv/laboratorijas/botanikaslaboratorija/
  2. https://www.luomus.fi/en/atlas-florae-europaeae-afe-distribution-vascular-plants-europe
  3. https://www.daba.gov.lv/public/
  4. LPSR ZA Bioloģijas institūta 1972. gada atskaite par zinātnisko un zinātniski-organizatorisko darbu. LNA.Latvijas Valsts arhīvs.2367-1-266
  5. Ministru Padomes lēmums nr. 398, 20.07.1993
  6. Ministru Kabineta rīkojums Nr.513 “Par Latvijas ZA Bioloģijas institūta reorganizāciju”
  7. Ministru Kabineta rīkojums Nr.824.
  8. Табака Л. Геоботаническое районирование как одна из основ природно-территориального разделения и хозяйственно-экономического планирования в Латвийской ССР. Известия АН Латвийской ССР, No.10. Рига, 1967
  9. http://www.unesco.org/new/en/natural-sciences/environment/ecological-sciences/
  10. http://ec.europa.eu/environment/basics/natural-capital/life/index_lv.htm