Boļeslavs Sloskāns

Boļeslavs Sloskāns
Boļeslavs Sloskāns
Baznīcas vārds	Godināmais Boļeslavs Sloskāns
HOSTIA PRO FRATRIBUS
	;
Valsts	Latvija
Dzimis	1893. gada 31. augustā; Stirnienes pagasts, Vitebskas guberņa, Krievijas Impērija
Miris	1981. gada 18. aprīlī (87 gadu vecumā); Keizersbergas abatija (Abdij van Keizersberg), Lēvena, Beļģija
Apglabāts	Aglonas bazilika
Mogiļevas, Minskas bīskaps, Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps
Inkardinācija	Mogiļevas diecēze, Minskas diecēze
Ticība	Katolisms
Rits	Romas katoļu baznīca
Tituls	Viņa Ekselence Cilitānas titulārbīskaps un Mogiļevas un Minskas apustuliskais administrators
Bīskapa pastorālie amati
1.amats	Cilitānas titulārbīskaps
Laiks	1926. gada 10. maijā - 1981. gada 18. aprīlī
2.amats	Mogiļevas arhidiocēzes un Minskas diocēzes apustuliskais administrators
Laiks	1926. gada 13. augustā - 1981. gada 18. aprīlī
3.amats	Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps (neformāls)
Laiks	1934. gada maijs — 1981. gada 18. aprīlī
Ordinācija
Priesteris	1917. gada 21. janvārī Pēterpils katedrāle — Jans Ceplaks
Bīskaps (nominēts)	1926. gada 5. maijā
Bīskaps (konsekrēts)	1926. gada 10. maijā Maskavas Svētā Ludvika baznīca — Mišels d'Erbiņjī

Boļeslavs Sloskāns (dzimis 1893. gada 31. augustā Rēzeknes apriņķa Stirnienes pagastā, miris 1981. gada 18. aprīlī) bija Romas katoļu baznīcas Cilitānas titulārbīskaps, Mogiļevas un Minskas apustuliskais administrators, kā arī neformāli Rīgas metropolijas Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps, ordinēts 21.01.1917., nominēts 05.05.1926., konsekrēts 10.05.1926.

Biogrāfija

Boļeslavs Sloskāns dzimis 1893. gada 31. augustā Rēzeknes apriņķa Stirnienes pagasta Tiltgalos. Izglītību ieguvis, 1904. gadā pabeidzot Varakļānu pagasta skolu un 1909. gadā — Rēzeknes četrgadīgo pilsētas skolu. Vēlāk kā eksterns nokārtojis pārbaudījumus ģimnāzijā, saņemot apliecību ar tiesībām iestāties Garīgajā seminārā. 1911. gadā iestājies Pēterpils Garīgajā seminārā. Beidzot semināru 1916. gadā, bijis spējīgāko studentu vidū, tāpēc uzsācis studijas Pēterpils Garīgajā akadēmijā, kuras nācies pārtraukt 1918. gadā sakarā ar mācību iestādes slēgšanu.

Jau 1917. gada 21. janvārī Pēterpils katedrālē Mogiļevas bīskaps Jans Ceplaks Boļeslavu Sloskānu iesvētīja par priesteri, kura primīcijas dievkalpojums notika Ludzā 1917. gada 22. aprīlī. Pēc Garīgās akadēmijas slēgšanas, kā iepriekš bija paredzēts, priesterim bija jādodas kalpot uz Latviju, bet tā kā revolūcijas laikā Pēterpilī priesteru trūka, viņu atstāja Pēterpilī, kur Sloskāns kalpojis līdz 1926. gadam. Laikā pēc revolūcijas, kad bija sākušās ticīgo un garīdznieku vajāšanas, tika apcietināti un vēlāk izraidīti arhibīskaps Edvards fon Rops un bīskaps Jans Ceplaks, Padomju Savienības teritorijā nebija palicis neviens katoļu bīskaps, tāpēc pāvests Pijs XI, rūpējoties par katoļu baznīcas turpmāko likteni, nolēma Padomju Savienībā iesvētīt vairākus bīskapus no tur esošajiem priesteriem. Tāpēc 1926. gada 10. maijā Maskavā Svētā Ludvika franču draudzes baznīcā pāvesta legāts bīskaps d'Erbiņjī nepilnus 33 gadus veco priesteri Boļeslavu Sloskānu konsekrēja par Cilitānas titulārbīskapu, ieceļot par Mogiļevas un Minskas apustulisko administratoru.^[1] 1926. gada 14. septembrī viņš pārņēma Mogiļevas, bet 1927. gada 10. maijā Minskas bīskapiju. Bezbailīgi darbojoties bīskapiju pārvaldē, 1927. gada 16. septembrī tika apcietināts, par iemeslu minot spiegošanu, par ko ticis izsūtīts uz Solovkiem, vēlāk uz Ansera salu. Beidzoties soda laikam, 1930. gada 29. oktobrī atgriezies Mogiļevā, taču jau 8. novembrī ticis arestēts atkārtoti, piespriežot triju gadu cietumsodu Irkutskā. Visus apcietinājuma gadus Latvijas katoļu Baznīca, Vatikāns un Latvijas valdība centās panākt Sloskāna atbrīvošanu, kas beidzot izdevās, apmainot bīskapu pret kādu padomju spiegu, un 1933. gada 22. janvārī bīskaps ieradās Latvijā. 1933. gada 26. martā, pāvesta aicināts, Boļeslavs Sloskāns ieradās Vatikānā, kur pāvests Pijs XI viņu iecēla par troņa asistentu. Latvijā atgriezies 1934. gada maijā, pirms tam kā pāvesta viesis apceļojot Rietumeiropas valstis. Atgriežoties Latvijā, bīskaps pildīja Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapa pienākumus, gan neformāli, jo oficiāli skaitījās Mogiļevas un Minskas apustuliskais administrators, kura pienākumus nevarēja veikt politiskās situācijas dēļ. Arhibīskaps Antonijs Springovičs Sloskānu iecēla par Rīgas Garīgā semināra profesoru. Bīskaps pasniedza morālteoloģiju, askētiku un dogmatiku. Vācu okupācijas laikā strādājis Aglonas seminārā, bet 1944. gada 8. oktobrī kopā ar citu konfesiju augstākās garīdzniecības pārstāvjiem ticis izvests uz Vāciju. Otrā pasaules kara beigās dzīvojis Bavārijā — no 1946. gada 19. marta līdz 19. septembrim Kriembālē (Švābijā), tad līdz 6. decembrim Ladštūlē (Falcā). 1946. gada 6. decembrī Sloskāns kopā ar sekretāru Jāni Gasparu ieradās Beļģijā, kur apmetās Skildē, netālu no Antverpenes. Tur nodarbojās ar jauno priesteru audzināšanu, izveidojot latviešu Semināru, pēc kura beigšanas tā audzēkņi varēja turpināt studijas, pateicoties bīskapa atbalstam, Luvēnas katoļu Universitātē. Liela daļa studentu bija Cēdelgēmas gūstekņu nometnes iemītnieki. Semināristu vidū minami: monsinjors Antons Smelters, kurš vēlāk dzimtenē atgriezies no Vācijas un kļuvis Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles prāvests, vēlākais Jelgavas diecēzes bīskaps Antons Justs, kurš Latvijā atgriezies no Amerikas, vēlākais Liepājas diecēzes bīskaps Ārvaldis Andrejs Brumanis, kurš Latvijā atgriezies no Romas, kur strādājis Vatikāna Radio. Bīskaps turpināja savu apustulisko darbību gan Beļģijā, gan ārvalstīs, neskatoties uz slikto veselības stāvokli. 1952. gadā pāvests Pijs XII Sloskānu iecēla par apustulisko vizitoru trimdā dzīvojošiem baltkrieviem un krieviem, kā arī par apustulisko moderatoru trimdā dzīvojošiem latviešiem un igauņiem. Bīskaps aktīvi piedalījies "Kirche in Not" kongresos, stāstot par Latvijas postu, bieži apmeklējis Romu, kur piedalījies arī Vatikāna II koncilā. No 1951. gada augusta apmeties uz dzīvi Luvēnas priekšpilsētā atrodošajā Kezersbergas benediktiešu abatijā, kur 15. augustā svinējis 25 gadu jubileju bīskapa amatā. 1973. gada 31. augustā abatijā svinējis 80. gadu jubileju, kad saņēmis pāvesta Pāvila VI svētību un vēlējumus, pāvesta apustuliskā nuncija arhibīskapa I.Kardināli un daudzu garīdznieku sveicienus. Šeit pat 1976. gada 8. maijā notika 50 gadu bīskapa iesvētes dienai veltītās svinības, piedaloties Beļģijas primasam kardinālam L. Sīmenam, Hildesheimas bīskapam Jansenam, Namīras bīskapam Šarī, bizantiešu rita baltkrievu apustuliskajam administratoram trimdā Česlavam Sipovičam, daudziem abatiem un garīdzniekiem.

1979. gada rudenī bīskapa veselība pasliktinājās, tāpēc pārcēlies uz dzīvi atveseļošanas mājā "Emmausā", kas atrodas piecu kilometru attālumā no abatijas, kur 1981. gada 18. aprīlī pēc atkārtotas sirdslēkmes miris. Sēru Svētā Mise notika Kezersbergas benediktiešu baznīcā 25. aprīlī, celebrējot Mehelenas-Briseles arhibīskapam Godfrīdam Danēlam, koncelebrējot apustuliskajam nuncijam Briselē arhibīskapam Iginam Kardinālem, klostera vecajam abatam R. van Dorenam, abatam priekšniekam A. Vernēlam, Vācijas bīskapu uzdevumā Hildesheimas bīskapam H. M. Jensenam, Emmausas majas bīskapam van Bērdenam, Namīras palīgbīskapam Mistī un četriem latviešu priesteriem — toreizējiem monsinjoram Ručam, prāvestiem Dupatam, Smelterim un Brumanim. Ņemot vērā mocekļa un svētuma pazīmes bīskapa dzīvē, dievkalpojums netika noturēts melnos, bet Lieldienu baltos ornatos. Boļeslavu Sloskānu apbedīja Kezersbergas benediktiešu abatijas kriptā blakus klostera abatiem.^[2]

Latvijai atgūstot neatkarību, tika nolemts bīskapu pārapbedīt dzimtenē. 1993. gada 25. un 26. septembrī Luvēnā notika atvadu dievkalpojumi, 30. septembrī bīskapa šķirsts tika atvests uz Rīgu, kur 10 dienas Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē notika aizlūgumi. Pārapbedīšana Aglonā notika 10. oktobrī, apbedot Aglonas bazilikas kriptā.^[3]

Bīskapa vārdā nosaukta Boļeslava Sloskāna iela Rīgā, Torņakalnā pie Rīgas Katoļu ģimnāzijas.

Garīgā kalpošana

1918. — 1923. Pēterpils Svētās Katrīnas draudzes vikārs, apkalpojot arī Šliselburgas, Petrozavodskas, Kronštates, Abramovas draudzes;
1923. — 1924. Pēterpils Svētā Staņislava draudzes prāvests;
1924. — 1925. Maskavas Svētā Pētera un Pāvila baznīcas prāvests;
1925. — 1926. Vitebskas Svētās Bārbalas draudzes prāvests;
1926. — Pēterpils Svētās Katrīnas draudzes prāvests;
10.05.1926. — 18.04.1981. Cilitānas titulārbīskaps;
13.08.1926. — 18.04.1981. Mogiļevas un Minskas apustuliskais administrators;
05.1934. — 18.04.1981. Neformāls Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps

Bīskapa beatifikācijas sākums

2004. gada 30. decembrī ar pāvesta Jāņa Pāvila II izsludināto dekrētu "Decretum super heroicitate virtutum", ko iepriekš apstiprināja 24 kardinālu komisija,^[4] atzīta bīskapa tikumu varonība, par ko bīskaps saucams kā godināmais, tas ir paveikts posms pirms bīskapa beatifikācijas jeb pasludināšanas par svētīgo.^[5]

Skatīt arī

Atsauces

↑ «www.katolis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 25. februārī. Skatīts: 2011. gada 23. septembrī.
↑ Cakuls, Jānis. Latvijas Romas katoļu baznīcas vēstures materiāli, 20. gadsimts. Rīga:Rīgas metropolijas kūrija, 2001. 317.-319.lpp.
↑ Cakuls, Jānis. Latvijas Romas katoļu baznīcas vēstures materiāli, 20. gadsimts. Rīga:Rīgas metropolijas kūrija, 2001.636.lpp.
↑ www.katedrale.lv
↑ «www.katolis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 25. februārī. Skatīts: 2011. gada 23. septembrī.

Ārējās saites

Hierarhija
Biogrāfija
Beatifikācija
www.rarzi.lv
Video "Mantojums"1.d.
Video "Mantojums"2.d.
Video "Mantojums"3.d.
Attēls — bīskapa kaps kriptā Arhivēts 2021. gada 6. martā, Wayback Machine vietnē.

[1] «www.katolis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 25. februārī. Skatīts: 2011. gada 23. septembrī.

[2] Cakuls, Jānis. Latvijas Romas katoļu baznīcas vēstures materiāli, 20. gadsimts. Rīga:Rīgas metropolijas kūrija, 2001. 317.-319.lpp.

[3] Cakuls, Jānis. Latvijas Romas katoļu baznīcas vēstures materiāli, 20. gadsimts. Rīga:Rīgas metropolijas kūrija, 2001.636.lpp.

[4] www.katedrale.lv

[5] «www.katolis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 25. februārī. Skatīts: 2011. gada 23. septembrī.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]