Brēmenes arhibīskapija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Brēmenes bīskapija)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Centrāleiropas Romas Katoļu baznīcas provinces ap 1500. gadu. Brēmenes arhibīskapija tumši pelēkā krāsā.
Brēmenes Doma katedrāle mūsdienās.
Hamburgas Doma katedrāle (1800).

Brēmenes arhibīskapija (vācu: Erzbistum Bremen, 10721645), sākumā Hamburgas-Brēmenes arhibīskapija (vācu: Erzbistum Hamburg-Bremen, 848-1072), bija Romas Katoļu baznīcas province, kas sākotnēji aptvēra tagadējās Ziemeļvācijas teritoriju, Ziemeļvalstis un Baltijas zemes. Tās garīgie un laicīgie valdnieki bija Brēmenes arhibīskapi.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par pirmo Brēmenes bīskapu tiek uzskatīts Nortambrijas anglosakšu misionārs Villehads (latīņu: Willehadus/Willihadus), kas 787. gadā kristīja Vēzeres upes baseinā mītošās sakšu ciltis. Tomēr Brēmenes bīskapija dibināta tikai pēc tam, kad Romas ķeizars Kārlis Lielais galīgi pakļāva sakšu pretestību 804. gadā. Vikingu laiku sākumā par katoļu misijas vadītāju Ziemeļeiropā nozīmēja franku mūku Anskaru un 831. gadā iecēla viņu par Hamburgas arhibīskapu. Kad 845. gadā vikingi nopostīja Hamburgu, viņš pārcēlās uz Brēmeni, kur no 848. gada pildīja Hamburgas-Brēmenes arhibīskapa pienākumus.

No 865. līdz 888. gadam Hamburgas-Brēmenes arhibīskapa pienākumus pildīja Rimberts. Viņš sacerēja sava priekšgājēja dzīvesstāstu - Svētā Anskara dzīve (Vita sancti Anscarii), kurā cita starpā aprakstīts dāņu vikingu iebrukums Kursā 853. gadā un zviedru ķēniņa Olava sirojums Kursā ap 854. vai 855. gadu. 870. gadā Romas pāvests apstiprināja apvienotās Hamburgas-Brēmenes arhibīskapijas izveidi. 983. gadā obodrīti nopostīja Hamburgu. No 1072. gada Hamburgas-Brēmenes arhibīskapiju dēvēja par Brēmenes arhibīskapiju. Pēc vikingu kristīšanas pabeigšanas 1104. gadā no Brēmenes arhibīskapijas tika atdalīta patstāvīga Lundas arhibīskapija.

Pāvests Eugenijs III 1147. gada 13. aprīlī izdeva krusta karu bullu pret pagāniem aiz vācu zemju robežām, kas pazīstama kā Divina dispensatione, ko uzskata par Ziemeļu krusta karu sākumu. Sakšu bruņinieki devās krusta karagājienā pret vendu pagāniem tagadējās Mēklenburgas un Brandenburgas teritorijā. Pakļautajās vendu zemēs Brēmenes arhibīskapam 1149. gadā tika izveidota Oldenburgas bīskapija, bet 1158. gadā Raceburgas un Šverīnes bīskapijas. 1160. gadā Oldenburgas bīskapiju pārdēvēja par Lībekas bīskapiju.

1165. gadā Lundas arhibīskaps Eskils iecēla Benediktīniešu ordeņa mūku Fulko par bīskapu Igaunijā ("Aistu zemē"). 1186. gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II apstiprināja misionāru Meinardu par Ikšķiles bīskapu, 1188. gadā pāvests Klements III apstiprināja Livonijas bīskapijas izveidi. Livonijas krusta karu laikā 1255. gadā no Brēmenes arhibīskapijas atdalīja patstāvīgu Rīgas arhibīskapiju.

Sastāvdaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brēmenes arhibīskapija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • arhibīskapa sēdeklis Brēmenes un Hamburgas Doma baznīcās
  • Oldenburgas bīskapija (Bistum Oldenburg, 972–1066, 1149–1160), vēlāk Lībekas bīskapija (Bistum Lübeck) pakļautajās obodrītu zemēs
  • Raceburgas bīskapija (Bistum Ratzeburg, 1060–1066, no 1158) pakļautajās polabiešu zemēs
  • Šverīnes bīskapija (Bistum Schwerin, 1060–1066, 1158—1648)

Lundas arhibīskapija (atdalījās 1104)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nidarosas arhibīskapija (atdalījās 1158)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • arhibīskapa sēdeklis Nidarosas baznīcā (Trondheimā)
  • Nidarosas bīskapija, dibināta 1080. gadā
  • Bergenas (Bjørgvin) bīskapija (1067)
  • Oslos bīskapija (1070)
  • Islandes (Skálholt) bīskapija (1056)
  • Fērus (Kirkjubøur) bīskapija (1111)
  • Grenlandes (Gardar) bīskapija (1126–1378)

Upsālas arhibīskapija (atdalījās 1179)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas arhibīskapija (atdalījās 1255)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arhibīskapu baznīcas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]