Brūnā apšubeka

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Brūnā apšubeka
Leccinum duriusculum
Brūnās apšubekas Nīderlandē netālu no Hāgas.
Brūnās apšubekas Nīderlandē netālu no Hāgas.
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Homobasidiomycetes)
KārtaBeku rinda (Boletales)
DzimtaBeku dzimta (Boletaceae)
ĢintsLācīši (Leccinum)
SugaBrūnā apšubeka (L. duriusculum)
Brūnā apšubeka Vikikrātuvē

Brūnā apšubeka (Leccinum duriusculum) ir Latvijā visai reti sastopama beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Dažreiz tiek uzskatīta par parastās apšubekas pasugu Leccinum aurantiacum subsp. duriusculum, nevis par patstāvīgu sugu.

Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēnes šķērsgriezums
  • Cepurīte: krāsa no gaiši līdz tumši brūnai vai pelēkbrūnai. Forma sākumā puslodes, vēlāk izliekta līdz polsterveidīgai. Platums līdz 15 cm. Virsmiziņa blāva, sausā laikā viegli tūbaina un sausa, mitrā laikā lipīga, vecumā var saplaisāt. Mīkstums balts, ar vāju patīkamu smaržu un vāju skābenu garšu, griezumu vietās krāsojas pelēki rozā, vēlāk kļūst tumši pelēks ar violetu nokrāsu.
  • Stobriņi: Brīvi vai gandrīz brīvi no kātiņa. Atveres apaļas, mazas, sākumā netīri baltas, sēnei augot kļūst viegli pelēcīgi brūnganas, iespiedumu vietās stipri brūnē.
  • Kātiņš: ciets, blīvs, cilindrisks, sākumā ar paresninājumu apakšgalā, balts ar tumšāku pašu augšgalu. Garums līdz 15 cm, resnums 1,5-3 cm. Ar pelēcīgu dzīslainu tīklojumu, daļēji klāts sīkām, tumšām, vilnainām zvīņām. Griezumu vietās mīkstums lielākajā daļā krāsojas tāpat kā cepurīte, kātiņa pamatnē var nokrāsoties zilizaļš.
  • Sporas: vārpstveida ar konisku galu, masā olīvbrūnas, 13-17/4,5-6 µm.[1] (Pēc citiem šai punktā nesaskanoša avota datiem — elipsoīdas, dzeltenīgas, masā dzeltenbrūnas, 9-13/3,5-5 µm)[2]
  • Bazīdijas: gludas, 19-37/6-9 µm.
  • Cistīdas: 20-75/5,5-17 µm.[3] [4] [5]

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mikorizas sēne. Aug vasarā un rudenī zem papelēm kaļķainās augsnēs, uz ko norāda arī sēnes nosaukumi dažās valodās (poļu - Koźlarz topolowy, vācu Pappelröhrling), Latvijā konstatēta parasti zem bērziem un apsēm.[6]

Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēdama bez iepriekšējas novārīšanas.

Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīga šai pašā lācīšu ģintī ietilpstošajām bērzubekām cepurītes nokrāsas dēļ, krievu valodā šo sēni pieskaita viņām [7] Varētu tikt sajaukta ar parasto bērzubeku, kuras mīkstums nemaina krāsu griezumā, vai raibo bērzubeku, kuras mīkstums ir rozā nokrāsā. Sajaukšanai nav īpašas kulināras nozīmes, visas šīs ģints sēnes Latvijā ir ar līdzīgām īpašībām.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ewald Gerhardt: Grzyby – wielki ilustrowany przewodnik. 364.lpp. ISBN 83-7404-513-2.
  2. Sugu enciklopēdija
  3. Leccinum duriusculum (bulgāru)
  4. Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004. 200. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  5. Brūnā apšubeka
  6. Sēnes.lv
  7. Подберезовик жестковатый

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]