Brahmi raksts (sanskritā: ब्राह्मी, Brāhmī) ir viena no senākajām zināmajām indiešu rakstībām un agrīns abugidas tipa rakstības piemērs, kurā katra zīme apzīmē līdzskani ar inherentu patskani, bet citi patskaņi tiek norādīti ar diakritiskām zīmēm. Brahmi raksts ir dokumentēts Maurju impērijas laikā 3. gadsimtā p.m.ē., jo īpaši Ašokas pīlāros un stabu uzrakstos, un tā tiek uzskatīta par vienu no centrālajām stadijām indiešu un Dienvidāzijas rakstu evolūcijā. Brahmi raksts no 3. gadsimta p.m.ē. līdz 5. gadsimtam m.ē. tika plaši izmantota Indijā un Dienvidāzijā, un tai ir bijusi izšķiroša nozīme budisma, džainisma un hinduisma tekstu pierakstā, kā arī Indijas administratīvajā un kultūras vēsturē. No brahmi cēlušās daudzas vēlākās rakstības, tostarp guptu, dēvanāgarī, bengāļu-asamiešu, gudžarātu, gurmuhī, tamilu, telugu, kannadu, malajālamas, singāļu, kā arī tibetiešu un vairākas Dienvidaustrumāzijas rakstības, piemēram, khmeru, monu un birmiešu, kuras veidoja nozīmīgu pamatu reģiona reliģiskajām, literārajām un administratīvajām tradīcijām.
Brahmi raksta izcelsme joprojām ir zinātnisku diskusiju objekts — daļa pētnieku to uzskata par vietēju Indijas inovāciju, citi norāda uz iespējamām saiknēm ar senajām semītu rakstībām, piemēram, aramiešu rakstībā. Neatkarīgi no izcelsmes interpretācijas brahmi tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem rakstības izgudrojumiem senajā Dienvidāzijā, kas kļuva par pamatu lielākajai daļai mūsdienu Āzijas rakstu sistēmu.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Brahmi raksts.
