Brioloģija

Vikipēdijas lapa
Sūnu zemsedze mežā

Brioloģija (grieķu: βρύον (bryon) — 'sūna' un λόγος (logos) — ‘jēdziens, zinātne’)[1] — botānikas nozare, kas pēta sūnas: noskaidro sūnu anatomiju, morfoloģiju, sistemātiku, ģeogrāfisko izplatību, fizioloģiju, ekoloģiju.[2] Sūnu pētniekus sauc par briologiem.

Brioloģijas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brioloģijas pirmsākumi rodami 16.—18. gs. Rietumeiropā (K. Šmidels, J. Hedvigs). Par zinātni brioloģija izveidojās 19. gs. vidū, kad V. Hofmeisters (Vācija) 1851. gadā sūnu attīstībā atklāja paaudžu maiņu.

Latvijā pirmie brioloģiskie pārskati publicēti 19. gs. (G. Girgensons, Andrejs Brutāns (Bruttan)). 20.gs izvērtās pētījumi sūnu floristikā un ekoloģijā (J. Mikutovičs, K.R. Kupfers, A. Apinis). Prof. Nikolajs Malta pētījis Zygodon un Ulota ģinšu taksonomiju, morfoloģiju un bioloģiskās īpatnības, izdalījis vairākas varietātes un formas, izanalizējis sugu ģeogrāfisko izplatību.[2]

Pēc Otrā pasaules kara tika izdoti pirmie sūnu noteicēji (Marija Galeniece, Laima Tabaka, Austra Āboliņa). Sūnas pētītas, veicot purvu un mežu augāja tipu kartēšanu, purvu un mežu ekoloģiskajos pētījumos, sastādīti Latvijas sūnu floras saraksti, sugu izplatības kartes, izdalītas īpaši aizsargājamās sugas un sūnas kā aizsargājamu biotopu indikatori.

Brioloģija mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās sūnu pētnieki strādā Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā “Silava”, Latvijas Dabas muzejā, Dabas aizsardzības pārvaldē, Latvijas Universitātē, Daugavpils Universitātē u. c. Sūnas izmanto kā modeļorganismus dažādu zinātnisku problēmu noskaidrošanai ― piemēram, kā gaisa piesārņojuma un biotopu dabiskuma indikatorus, globālo klimata pārmaiņu rādītājus. Tās palīdz izprast pasaules evolūcijas procesu un dzīvās dabas funkcionēšanu.

Lai veicinātu topošo un jauno briologu prasmes un zināšanas Daugavpils Universitāte vairākus gadus rīko briologu "skolas". To laikā notiek apmācības sūnu noteikšanā, ekoloģijā un aizsardzībā. Mācības parasti notiek DU studiju un pētniecības centrā “Ilgas”.

Liela loma brioloģijas attīstībā ir starptautiskajām briologu organizācijām, kuras rīko dažādus seminārus, apmācības, konferences, izdod publikācijas, izstrādā pētījumu projektus. Tās palīdz briologiem sazināties un apmainīties ar zināšanām. Jaunajiem speciālistiem tiek radītas iespējas sazināties ar vadošajiem pasaules speciālistiem. Arī vairāki Latvijas briologi ir biedri šajās organizācijās.

Lielākās starptautiskās Briologu organizācijas:

1) Britu Briologu biedrība (http://www.britishbryologicalsociety.org.uk/), kurai ir liela loma pasaules mērogā, jo šī ir viena no vecākajām briologu organizācijām pasaulē;

2) Starptautiskā Briologu asociācija (https://www.facebook.com/Bryodivevol/);

3) Amerikas Briologu un Lihenologu asociācija (http://www.abls.org/);

4) Ziemeļu Briologu biedrība (https://www.nordicbryologicalsociety.com/);

5) Viduseiropas Brioloģijas un Lihenoloģijas darba grupa (https://blam-bl.de/).

Latvijas sūnu pētnieki ir izveidojuši Latvijas Botāniķu biedrības Briologu sekciju. Katru gadu tiek nosaukta Gada sūna — sūnu suga, kurai tiek veltīta īpaša uzmanība, uzsverot tās nozīmi Latvijas ekosistēmās un dabas daudzveidības saglabāšanā. Latvijas briologi organizē starptautiskus pasākumus, piemēram, Sūnu pētnieku maratonus. Tajos briologi vairāku dienu laikā strādā kādā īpaši aizsargājamā teritorijā[3]. 2023. gada izskaņā tika izdots "Latvijas sūnu taksonu saraksts 2023", kurā aprakstītas 648 sūnu sugas, 12 pasugas un 21 varietāte, kas līdz šim konstatētas Latvijā[4].

Latvijā brioloģijas pamatus var apgūt Latvijas Universitātes LU Bioloģijas fakultātē, Daugavpils Universitātes Dabaszinātņu fakultātē un Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Meža fakultātē.

Literatūras izlase[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Malta, N. Sūnas. Latvijas zeme, daba, tauta, 2.sēj. Rīga, 1936.
  • Āboliņa, A., Vimba, E. Latvijas PSR mežu ķērpju un sūnu noteicējs. Rīga, Latvijas Valsts izdevniecība, 1959.
  • Galeniece, M., Tabaka L. Latvijas sfagnu sūnu noteicējs. Rīga, 1962.
  • Lārmanis, V., Priedītis, N., Rudzīte, M. Mežaudžu atslēgas biotopu rokasgrāmata. Rīga, Valsts meža dienests, 2000.
  • Strazdiņa, L. et al. Sūnu ceļvedis dabas pētniekiem. Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2011.
  • Āboliņa, A., Piterāns, A., Bambe, B. Latvijas ķērpji un sūnas. Taksonu saraksts. Rēzekne, Latgales druka, 2015.
  • Latvijas sūnu taksonu saraksts 2023. Daugavpils University Press Saule ISBN: 978-9984-14-999-8

https://www.researchgate.net/publication/376716914_LATVIJAS_SUNU_TAKSONU_SARAKSTS_CHECKLIST_OF_LATVIAN_BRYOPHYTES

Periodiskie izdevumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zinātnes un tehnoloģijas vārdnīca. Rīga : Norden AB, 2001. 114. lpp., ISBN 9984-9383-5-2
  2. 2,0 2,1 Latvijas padomju enciklopēdija, 2.sēj. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1982.
  3. https://www.facebook.com/SunasLatvija
  4. https://du.lv/aktualitates/latvijas-sunu-taksonu-saraksta-2023-atversanas-pasakums/?fbclid=IwAR3fl76Lnxtu6KrZQ0QeZNRD-EywGvxrdLlc77kMr912_EsBi0TrZmOLKrw

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]