Britoņu valodas
Britoņu valodas (angļu: Brittonic languages) ir ķeltu valodu grupa, kas ietilpst salu ķeltu valodās. Tās vēsturiski attīstījās no britu valodas, kurā runāja lielā daļā Lielbritānijas pirms un pēc romiešu valdīšanas.
Pie mūsdienu britoņu valodām pieder velsiešu valoda un bretoņu valoda, kā arī atjaunotā korniešu valoda. Pie izmirušajām britoņu valodām parasti pieskaita kumbriešu valodu.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Britoņu valodas attīstījās no kopīgas ķeltu valodas varietātes, kas senatnē bija izplatīta lielā daļā Lielbritānijas. Romas valdīšanas laikā britu valoda turpināja pastāvēt līdzās latīņu valodai.
Pēc romiešu varas beigām 5. gadsimtā Lielbritānijā pastiprinājās anglosakšu migrācija un politiskā ekspansija. Senangļu valoda pakāpeniski izplatījās salas austrumu un centrālajā daļā, bet britoņu valodas galvenokārt saglabājās Velsā, Kornvolā un Lielbritānijas ziemeļrietumos.
Daļa britoņu valodā runājošo iedzīvotāju pārcēlās uz Bretaņu mūsdienu Francijā, kur izveidojās bretoņu valoda. Viduslaikos atsevišķās britoņu valodas arvien vairāk attīstījās patstāvīgi.
Valodas
[labot | labot pirmkodu]Britoņu valodu grupā ietilpst:
- velsiešu valoda;
- bretoņu valoda;
- korniešu valoda;
- kumbriešu valoda — izmirusi.
Velsiešu un bretoņu valoda joprojām tiek lietotas kā dzīvas valodas, savukārt korniešu valoda pēc tās izzušanas kā kopienas ikdienas valoda vēlāk tika atjaunota.
Radniecība
[labot | labot pirmkodu]Britoņu valodas kopā ar goidelu valodām veido salu ķeltu valodu grupu. Goidelu valodām pieder īru valoda, skotu gēlu valoda un meniešu valoda.