Bruno Abdank-Abakanovičs

Vikipēdijas lapa
Bruno Abdank-Abakanovičs
Bruno Abdank-Abakanovičs
Personīgā informācija
Dzimis 1852. gada 6. oktobrī
Ukmerģe, Kauņas guberņa (tagad Karogs: Lietuva Lietuva)
Miris 1900. gada 29. augustā (47 gadi)
Senmora de Fosē pie Parīzes, Karogs: Francija Francija
Tautība lietuvietis, polis
Zinātniskā darbība
Zinātne inženierzinātnes
Alma mater Rīgas Politehniskā augstskola
Pasniedzēji Gustavs Kīzerickis

Bruno Abdank-Abakanovičs (lietuviešu: Brunonas Abakanovičius, poļu: Bruno Abdank-Abakanowicz, 1852—1900) bija Rīgas Politehniskās augstskolas celtniecības rasēšanas asistents (1874—1875) un inženierzinātņu docents. Viņš izgudroja jauna tipa elektrisko lampu un elektromašīnas tinumu veidu.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kostaēras pils (ap 1920).

Dzimis 1852. gada 6. oktobrī Ukmerģē tatāru cilmes lietuviešu Abdanku šļahtas Abakanoviču dzimtai piederīgā ģimenē. Mācījās Varšavas ģimnāzijā, studēja Rīgas Politehnikumā, kur ieguva ceļu un tiltu inženiera specialitāti un strādāja par privātdocentu. 1875. gadā turpināja studijas Ļvivas Politehniskajā augstskolā (tolaik Polytechnische Hochschule in Lemberg), kur aizstāvēja promocijas darbu, strādāja par mehānikas docentu un 1880. gadā integrāļu aprēķiniem patentēja īpašu mehānisku ierīci, kuru nosauca par "integrāfu".

1881. gadā pārcēlās uz Parīzi, kur savā piepilsētas villā izveidoja elektrotehnikas laboratoriju, kļuva par Compagnie française du procede Thompson-Houston rūpnīcu direktoru. Bretaņas piekrastē uzcēla Kostaēras pili (Château de Costaérès) uz nelielas salas, kurā poļu rakstnieks Henriks Senkevičs pabeidza rakstīt savu romānu "Quo Vadis" (1895) un vēlāk dzīvoja Abakanoviča celtajā pilī (1898—1899).

Miris 1900. gada 29. augustā savā villā Senmorā de Fosē (Saint-Maur-des-Fossés) pie Parīzes.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bruno Abdank-Abakanoviča izgudrojumi ir parabologrāfs, spirogrāfs, līdzstrāvas ģenerators, elektromagnētiskais zvans dzelzceļa līnijām un jauna veida kvēlspuldzes.

  • Zarys statyki wykreślnej (1876),
  • Integrator, krzywa całkowa i jej zastosowanie w mechanice budowniczej,
  • Nowe drogi nauki i przemysłu (1878),
  • Integrator (1880),
  • Integrator. Krzywa całkowa i jej zastosowania w mechanice budowniczej (1880),
  • Integratory (1882),
  • O nowym integrometrze (1882),
  • Nowy sposób budowy zwojów do machin dynamo-elektrycznych (1884).

Monogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bruno Abdank-Abakanowicz. Les Intégraphes. La courbe intégrale et ses applications Étude Sur Un Nouveau Système d'Intégrateurs Mécaniques, Gauthier-Villars, 1886, 182 p. (franciski)
  • Die Integraphen. Die Integralkurve und ihre Anwendungen, Leipzig, Teubner, 1889 (vāciski)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Brunonas Abakanovičius. Visuotinė lietuvių enciklopedija, T. I (A-Ar). — Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2001. 12 psl.
  • Bruno Abdank-Abakanowicz. Les intégraphes. Paris: Gauthier-Villars. (1886)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. I. Grosvalds, I. Griņevičs. Poļu zinātnieku ieguldījums augstākās tehniskās izglītības attīstībā Latvijā Latvijas Universitātes raksti. 2010, 763. sēj. Zinātņu vēsture UN muzejniecība