Bruno Jirgensons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Bruno Jirgensons
Bruno Jirgensons
Personīgā informācija
Dzimis 1904. gada 16. maijā
Ādažu pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1982. gada 8. oktobrī (78 gadi)
Hjūstona, Teksasa Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Tautība Latvietis
Brāļi Arnolds Jirgensons
Zinātniskā darbība
Zinātne Bioķīmija
Pasniedzēji Aleksandrs Janeks

Bruno Jirgensons (dzimis 1904. gada 16. maijā, miris 1982. gada 8. oktobrī)[1] bija latviešu bioķīmiķis, starptautiski pazīstams koloīdķīmijas speciālists. Latvijas Universitātes un Teksasas Universitātes Dallasā profesors.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1904. gada 16. maijā Ādažu pagasta Strēlnieku mājās. Mācījās Jelgavas 1. ģimnāzijā, 1926. gadā absolvēja Latvijas Universitāti, no 1928. līdz 1944. gadam strādāja universitātē par docētāju Vispārīgās ķīmijas laboratorijā mediķiem un veterinārmediķiem. Zinātnisko darbu viņš strādāja profesora Aleksandra Janeka vadībā par vitamīnu un hormonu ķīmiju, kā arī nodarbojās ar biokoloīdu koagulācijas, aminoskābju un olbaltumu molekulu konformācijas pētīšanu.[1] 1930. gadā kopā ar O. Licu (Lütz)[2] atklājis likumsakarību (pazīstams kā Lica—Jirgensona likums; arī Klafa—Lica—Jirgensona likums[3]).

Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur kopā ar Mārtiņu Straumani uzrakstīja izcilu mācību grāmatu koloīdķīmijā, kas vēlāk tika atkārtoti izdota vācu, angļu, spāņu, ķīniešu valodās. 1949. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV, kur līdz 1952. gadam bija pedagogs Teksasas Luterāņu koledžā, pēc tam līdz 1974. gadam strādāja Teksasas universitātes Vēža pētniecības centrā par zinātnisko līdzstrādnieku.[1] No 1962. līdz 1970. gadam vadīja Proteīnu pētīšanas laboratoriju, no 1963. līdz 1974. gadam bijis docētājs universitātes Biomedicīniskajā skolā.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bruno Jirgensons ir apmēram 200 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu autors.[1]

  • Modernās zinātnes lielie sasniegumi: populārzinātniski raksti par jaunākiem panākumiem ķīmijā, fizikā, astronomijā, bioloǵijā un technikā. Valters un Rapa akc. sab., 1936. - 357 lappuses
  • Modernās zinātnes problēmas. Apgads "Sauksme", 1947. - 209 lappuses
  • Kurzes Lehrbuch der Kolloidchemie (kopā ar Mārtiņu Straumani). J.F. Bergmann, 1949 - 282 lappuses, atkārtots un papildināts izdevums: London, 1954. - 420 lappuses, izdevums angliski: Bruno Jirgensons, M. E. Straumanis. A Short Textbook of Colloid Chemistry Pergamon Press, 1964. - 500 lappuses; Compendio de química coloidal. Compañía Editorial Continental, 1965. - 610 lappuses; コロイド化学, 文一·玉虫 培風館, 1967. - 425 lappuses
  • Organic Colloids. Elsevier Pub. Co., 1958. - 655 lappuses
  • Natural Organic Macromolecules. New York, Paris, 1962. - 464 lappuses
  • Optical Rotatory Dispersion of Proteins and Other Macromolecules. Springer, 1969. - 166 lappuses

Klafa—Lica—Jirgensona likums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar Klafa—Lica—Jirgensona likuma palīdzību var noteikt aminoskābes piederību pie L vai D rindas.[1] Ja, paskābinot aminoskābes šķīdumu, tā optiskās griešanas leņķis kļūst pozitīvāks, aminoskābe pieder pie L rindas, ja negatīvāks — pie D rindas. Dabiskajām aminoskābēm šis leņķis kļūst pozitīvāks, tātad tās visas ir L rindai piederošas.[4][1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Latvijas enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2005. 203. lpp. ISBN 9984-9482-3-4.
  2. Lutz O., Jirgensons B., Ber., 63, 448 (1930); 64, 1221 (1931).
  3. Дж. Гринштейн, М. Виниц. Химия аминокислот и пептидов. М:, Мир, 1965, 147. lpp. (krieviski)
  4. Jaunais Inženieris. Rīgas tehniskās universitātes avīze. Nr. 10/11, 18.12.2003. Ilgars Grosvalds. MLĶTF vēstures lappuses šķirot Archived 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē..

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]