Bukmuižas baznīca

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Bukmuižas Svētā Ludviga Romas katoļu baznīca
Ezernieku baznīca 2000-07-22.jpg
Bukmuižas katoļu baznīca
Bukmuižas baznīca (Latvija)
Bukmuižas baznīca
Bukmuižas baznīca
Pamatinformācija
Atrašanās vieta Karogs: Latvija Latvija, Ezernieku pagasts, Ezernieki
Koordinātas 56°11′10″N 27°39′28″E / 56.18611°N 27.65778°E / 56.18611; 27.65778Koordinātas: 56°11′10″N 27°39′28″E / 56.18611°N 27.65778°E / 56.18611; 27.65778
Piederība konfesijai Romas katoļu baznīca
Iesvētīšanas gads 1830
Baznīcas vai organizācijas statuss Rēzeknes-Aglonas diecēze
Statuss baznīca
Vadība prāvests Andris Sprukts
Mājaslapa www.catholic.lv/dagda/bukmuiza
Arhitektūras apraksts
Arhitektūras stils baroks
Fasādes virziens R
Celtniecības beigas 1830
Specifikācija
Garums 24m
Platums 12m
Augstums (maksimālais) 10m
Būvmateriāli laukakmeņu mūra

Bukmuižas Svētā Ludviga Romas katoļu baznīca ir Romas katoļu Rīgas metropolijas Rēzeknes-Aglonas diecēzes draudzes baznīca.[1] Tā atrodas Dagdas novada Ezernieku pagasts Ezernieku ciemā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo Bukmuižas katoļu baznīcu šeit uzcēla Jānis Hilzens. Tās celtniecības laiks nav zināms, taču tā bija koka baznīca, Dagdas baznīcas filiāle. Šajā dievnamā Latgales-Piltenes bīskaps Puzina atļāva noturēt Svēto Misi 1751. gada 23. augustā, par ko liecina bīskapa parakstītā atļauja, kas glabājas draudzes arhīvā. 1785. gadā grāfiene Konstance, kas bija Jāņa Hilzena sieva, dāvināja Bukmuižas baznīcai 44 desetīnas zemes, šo dāvinājumu ar savu pavēli apstiprināja Katrīna II, kas lasāms Bukmuižas draudzes hronikā. Bijuši lieli strīdi starp cara valdību un Dagdas jezuītu misiju laika periodā starp 1808. un 1817. gadu, jo cara valdība vēlējās baznīcu atdot pareizticīgajiem, mēģinot pierādīt, ka tā piederējusi uniātiem. Šajā apkārtnē patiešām dzīvojuši daudz uniātu, taču viņu baznīca atradās 7 km attālajā Vertaļovā.

Pašreizējā mūra baznīca tika uzcelta 1830. gadā par muižkunga Ludviga Šabanska līdzekļiem prāvesta Pētera Bržozdovska darbības laikā. Baznīcu konsekrēja tajā pašā gadā, veltot to Svētā Ludviga godam.[2]

Draudze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Draudze iekļaujas Romas Katoļu Rīgas Metropolijas klēra Rēzeknes-Aglonas diecēzē. Pašlaik draudzi apkalpo prāvests Andris Sprukts.[1] Draudzei ir piecas kapsētas.

Draudzes lielākie svētki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Draudzes lielākie svētki un atlaidu dienas ir Triju Ķēniņu diena, Svētā Jāzepa diena, Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki, Svētā Ludviga diena, Rožukroņa Karalienes svētki.

Tehniska informācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bukmuižas baznīca ir 24 metrus gara un 12 metrus plata viennavas celtne ar koka grīdu. Baznīcai ir skārda jumts. Apkārt baznīcai ir mūra žogs. Baznīcas dārza labajā stūrī atrodas mūra zvanu tornis.

Arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baznīca ir celta baroka stilā bez torņiem.

Interjers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baznīcā atrodas ērģeles lietošanas kārtībā, kā arī valsts nozīmes mākslas pieminekļi. Aplūkojama ir Dievmātes glezna, kas ir Lietuvas Šiluvas Brīnumdarītājas Dievmātes gleznas kopija. Baznīcā ir pieci altāri. Centrālajā altārī, kas finansēts arī par Ludviga Šabanska līdzekļiem, atrodas "Krustā Sistā" glezna, bet altāra augšdaļā — Svētā Ludviga glezna, sānos atrodas Jēzus Sirds un Jaunavas Marijas altāri, kuriem līdzekļus ir devis prāvests Ferdinands Smilgevics. Svētā Jāzepa un Jaunavas Marijas pastāvīgās palīdzības altāri ir ģenerāļa Feliksa Stabrovska finansēti un uzbūvēti 1902. gadā. Jaunavas Marijas pastāvīgās palīdzības altārim ir dotas speciālas pāvesta Leona XIII atlaidas. Baznīcā ir arī redzamas mākslinieka Aldzimoviča 1904. gadā Varšavā gleznotas Jēzus Sirds, Svētā Jāzepa un Kristus ciešanu gleznas.[2]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «www.catholic.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 10. martā. Skatīts: 2011. gada 14. septembrī.
  2. 2,0 2,1 Jānis Cakuls. Latvijas Romas katoļu draudzes. Rīga:Rīgas metropolijas kūrija, 1997. 114.lpp.