Buloņas mežs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Buloņas mežs
Buloņas mežs
Buloņas mežs (Parīze)
Buloņas mežs
Buloņas mežs
Buloņas mežs (Francija)
Buloņas mežs
Buloņas mežs
Tips Publisks parks
Atrašanās vieta Valsts karogs: Francija Parīzes 16. apgabals, Parīze, Francija
Koordinātas 48°51′53″N 2°15′3″E / 48.86472°N 2.25083°E / 48.86472; 2.25083Koordinātas: 48°51′53″N 2°15′3″E / 48.86472°N 2.25083°E / 48.86472; 2.25083
Platība 845 ha
Izveidots 1852

Buloņas mežs (franču: Bois de Boulogne) ir liels publiskais parks, kas atrodas Parīzes 16. apgabala rietumu daļā netālu no Buloņas-Bijankūras un Neijī pie Sēnas priekšpilsētām. Parku izveidoja 1852. gadā, kad imperators Napoleons III zemi atdeva Parīzes pilsētai, lai tā to pārvērstu par publisku parku.[1]

Tas ir otrs lielākais Parīzes parks, nedaudz mazāks par Vensāna mežu, kas atrodas pilsētas austrumu pusē. Buloņas meža platība ir 845 hektāri (2088 akri), [2] kas ir apmēram divarpus reizes lielāks par Centrālparka platību Ņujorkā un nedaudz mazāks nekā Ričmonda parks Londonā.

Buloņas mežā atrodas angļu ainavu dārzs ar vairākiem ezeriem un kaskādi; divi mazāki botāniskie un ainavu dārzi — Bagatelles parks un Prekatelāna parks; zooloģiskais dārzs un atrakciju parks — Aklimatizācijas dārzs; GoodPlanet Foundation Domaine de Longchamp, kas veltīts ekoloģijai un humānismam, Oteijas oranžērijas dārzs ar siltumnīcu kompleksiem kurās ir vairāki simti tūkstošu augu; divas trases zirgu skriešanās sacīkstēmLongšampa hipodroms un Oteijas hipodroms; tenisa stadions, kur katru gadu notiek French Open tenisa turnīrs, Fondation Louis Vuitton[3] un citas atrakcijas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Medību rezervāts, karaliskā pils un vēsturisks gaisa balonu lidojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Buloņas mežs ir senā Ruvrē ozolu meža palieka. Franku karalis Dagoberts I mežā medīja lāčus, briežus un citus dzīvniekus. Viņa mazdēls Hilderiks II nodeva mežu Sendenī abatijas mūkiem, kuri tur nodibināja vairākas klostera kopienas. Filips Augusts no mūkiem atpirka lielāko meža daļu, lai izveidotu karalisko medību rezervātu. 1256. gadā Izabella no Francijas, Luija IX māsa, pašreizējā hipodroma vietā nodibināja Longšampas abatiju.[4]

Mežs savu pašreizējo nosaukumu ieguva no Mazās Buloņas Notrdama (Notre Dame de Boulogne la Petite) kapelas, kas tika uzcelta mežā pēc Francijas karaļa Filips IV pavēles. 1308. gadā Filips IV devās svētceļojumā uz Buloņu pie Mēras, Francijas piekrastē, lai redzētu Jaunavas Marijas statuju, kas, kā teikts, iedvesmo brīnumus. Viņš pieņēma lēmumu uzcelt baznīcu ar statujas kopiju novieto mežā netālu no Parīzes, lai piesaistītu svētceļniekus. Kapela tika uzcelta pēc Filipa nāves laikā no 1319. līdz 1330. gadam tagadējās Buloņas-Bijankūras teritorijā.

Simtgadu kara laikā mežs kļuva par laupītāju patvērumu un dažreiz arī par kaujas lauku. 1416. un 1417. gadā Burgundijas hercoga Žana Bezbailīgā karavīri savā veiksmīgajā Parīzes sagūstīšanas kampaņā nodedzināja daļu meža. Pēc tam saskaņā ar Luiju XI rīkojumu koki tika pārstādīti, un caur mežu tika izveidoti divi ceļi.

1526. gadā Francijas karalis Fransuā I sāka veidot savu karalisko rezidenci — Madrides pili — mežā, kas tagad ir Neijī, un izmantoja to medībām un svētku rīkošanai. Pils nosaukums tika aizgūts no līdzīgas pils Madridē, kur Fransuā I vairākus mēnešus tika turēts ieslodzījumā. Pili reti izmantoja nākamie Francijas valdnieki un 18. gadsimtā no tās bija palikušas drupas un pēc Franču revolūcijas tā tika nojaukta pilnībā. Neskatoties uz tā karalisko statusu, mežs joprojām bija bīstams ceļotājiem. 1564. gadā zagļi noslepkavoja zinātnieku un ceļotāju Pjēru Belonu.[5]

Anrī II un Anrī III valdīšanas laikā mežs bija norobežots ar sienu un astoņiem vārtiem. Anrī IV mežā iestādīja 15 000 zīdkokus ar cerību sākt vietējā zīda rūpniecību. Kad Anrī IV šķira savu laulību ar Margaritu de Valuā viņš devās dzīvot uz Mjuetas pili meža malā.

18. gadsimta sākumā turīgas un nozīmīgas sievietes bieži devās pensijā uz Longšampas abatijas klosteri, kas atradās tagadējā hipodroma vietā.

Luijs XVI ar ģimeni izmantoja mežu kā medību un izklaides dārzu. 1777. gadā Šarls X uzcēla burvīgu miniatūru pili, Bagatelles pili, tikai 64 dienu laikā, balstoties uz savas vīramātes Marijas Antuanetes likteni. Luijs XVI pirmo reizi sabiedrībai atvēra parku.

1783. gada 21. novembrī Žans Fransuā Pilarts de Rozjē un Marķīzs d'Arlands no Mjutas pils teritorijas pacēlās gaisa balonā, kuru bija izgatavojuši brāļi Mongolfjē. Iepriekšējie lidojumi notika ar dzīvniekiem vai balons bija piesiets pie zemes; Šis bija pirmais šāda veida lidojums pasaules vēsturē. Balons sasniedza 910 metru augstumu, gaisā pavadīja 25 minūtes un aizlidoja deviņus kilometrus.[6]

Pēc Napoleona Bonaparta sakāves 1814. gadā mežā apmetās 40 000 britu un krievu armijas karavīru. Tūkstošiem koku tika nocirsti, lai izveidotu nojumes un veidotu malku. No 1815. gada līdz Francijas otrajai Republikai mežs bija gandrīz tukšs, klāts ar koku celmiem, izpostītu pļavu un nomelnējušiem, stāvošiem dīķiem.[7]

Parka izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parka plāns no 1879. gada, kur redzamas divas taisnas vecā meža alejas un ezeru, līkumotas joslas un celiņus, ko veidoja Ādolfs Alfāns.

Iecere izveidot Buloņas mežu radās 1852. gadā neilgi pēc tam kad Napoleons III sarīkoja valsts apvērsumu un sevi iecēla par Francijas imperatoru. Brīdī kad Napoleons III kļuva par imperatoru, Parīzē bija tikai četri publiski parki - Tilerī dārzs, Luksemburgas dārzs, Karaliskais parks un Augu dārzs —, kuri visi atradās pilsētas centrā. Strauji augošajos pilsētas austrumos un rietumos nebija publisku parku. Trimdas laikā Londonā viņu īpaši iespaidoja Haidparks, tā ezeri un strauti un tā popularitāte visu sociālo grupu vidū. Tāpēc viņš nolēma pilsētas austrumu un rietumu malā uzbūvēt divus lielus publiskus parkus, kurus varētu baudīt gan bagātie, gan parastie cilvēki.[8]

Šie parki kļuva par nozīmīgu Parīzes atjaunošanas plāna sastāvdaļu, kuru izstrādāja Napoleons III un viņa jaunais Sēnas prefekts barons Žoržs Ežēns Osmans. Osmana plāns aicināja uzlabot pilsētas satiksmes apriti, uzbūvējot jaunus bulvārus; pilsētas veselības uzlabošana, izbūvējot jaunu ūdens sadales sistēmu un kanalizāciju; zaļo zonu un atpūtas radīšana Parīzes strauji augošajam iedzīvotāju skaitam. 1852. gadā Napoleons ziedoja zemi Buloņas meža un Vensāna meža izveidei, kas abi oficiāli piederēja viņam. Papildus tika pievienota teritorija Longšampas līdzenumā, Madrides pils vieta un Bagatelles pils un tās dārzi, lai parka teritorija stieptos līdz Sēnas upei. Parka izveide tika finansēta no valsts budžeta, papildinot to ar būvgabalu pārdošanu meža ziemeļu galā Neijī pilsētā.[9] Napoleons III personīgi bija iesaistīts jauno parku plānošanā. Viņš uzstāja, ka Buloņas parkā vajadzētu būt strautam un ezeriem, līdzīgi kā Haidparkam, Londonā.[10]

Pirmo Buloņas meža plānu izveidoja arhitekts Žaks Hitorfs, kurš Luija Filipa vadībā bija projektējis Konkordijas laukums un ainavu arhitekts Luijs Varē, kurš bija izveidojis vairākām slavenām pilīm franču ainavu dārzus. Viņu plāns bija izveidot garas taisnas alejas, kas šķērsotu parku, un, kā imperators bija lūdzis, ezerus un garus strautus. Varē aizkavēja uzdevumu. Viņš neņēma vērā augstuma atšķirības starp straumes sākumu un beigām; ja viņa plāns būtu ievērots, strauta augšējā daļa būtu bijusi sausa, bet apakšējā daļa - applūdusi. Kad Osmans ieraudzīja daļēji pabeigto strautu, viņš uzreiz pamanīja problēmu. Viņš atlaida Varē un Hitorfu un pats izstrādāja risinājumu; Augšējais un apakšējais ezers, kas atdalīti ar paaugstinātu ceļu, kas kalpo kā aizsprosts un ļauj ūdenim plūst starp ezeriem. Šis dizains ir saglabājies līdz pat mūsdienām.[11]

1853. gadā Osmans nolēma pie parka veidošanas piesaistīt pieredzējušo inženieri no tiltu un autoceļu korpusa Ādolfu Alfānu, ar kuru viņš bija strādāris iepriekš Bordo. Alfānam tika uzdots sagatavot jauno Buloņas meža plānu. Viņa plāns radikāli atšķīrās no Hitorfa—Varē plāna. Tika izveidoti divi taisni bulvāri, Allée Reine Marguerite un Longšampas avēnija, bet pārējie celiņi un alejas bija izliektas un atradās starp šiem. Plakanais Buloņas mežs bija jāpārveido par viļņotu teritoriju ar ezeriem, pakalniem, salām, zālājiem un nogāzēm. Tas kļuva par paraugu citiem Parīzes pilsētas parkiem un pēc tam pilsētas parkiem visā pasaulē.[12]

Parka būvniecība bija milzīgs inženiertehniskais projekts, kas ilga piecus gadus. Augšējais un apakšējais ezeri tika izrakti un zeme no tiem tika izveidota salu un pakalnu veidošanai. Akmeņi tika atvesti no Fonteinblē un sajaukti ar cementu, lai izveidotu kaskādi un mākslīgo grotu. Ūdenssūkņi no Sēnas nespēja nodrošināt pietiekamu ūdens pievadi, lai piepildītu ezerus un apūdeņotu parku, tādēļ tika izveidots jauns kanāls, kas savienoja Urkas upi un augšējo ezeru, taču ar to arī nebija pietiekami. Pasī līdzenumā galu galā tika izrakta 586 metru dziļa artēziskā aka, kas dienā varētu iegūt 20 000 kubikmetru ūdens. sakrita salās un pakalnos. Šis urbums tika nodots ekspluatācijā 1861. gadā.[13] Pēc tam ūdeni vajadzēja sadalīt ap parku, lai laistītu zālājus un dārzus; ar tradicionālo zirgu vilkšanas sistēmu ar lielām ūdens mucām nepietiktu. Tika ieklāta 66 kilometru cauruļu sistēma ar krānu ik pēc 30 vai 40 metriem, kopā 1600 jaucējkrāni.

Alfānam bija jāizveido arī ceļu un taku tīkls, lai savienotu parka apskates vietas. No vecā parka tika saglabātas divas taisnās alejas, tika izveidoti papildus 58 kilometru ceļi, kas tika bruģēti ar akmeņiem, 12 kilometru smilšainas takas zirgiem un 25 kilometri takas gājējiem. Luija Napoleona trimdas laikā Londonā un viņa atmiņu rezultātā par Haidparku visi jaunie ceļi un takas bija liekti un līkumaini.[13]

Parka stādīšana bija jaunā galvenā dārznieka un Promenāžu un stādījumu dienesta ainavu arhitekta Žana Pjēra Barillē-Dešampā uzdevums, kurš arī bija strādājis ar Osmanu un Alfānu Bordo pilsētā. Viņa dārznieki parkā iestādīja 420 000 koku, tai skaitā skābāržus, dižskābāržus, liepas, ciedrus, kastaņas un gobas, kā arī izturīgas eksotiskas sugas, piemēram, sarkankokus. Viņi iestādīja 270 hektārus zālāju ar 150 kilogramiem sēklu uz hektāru un tūkstošiem ziedu. Lai padarītu mežu dabiskāku, viņi nogādāja 50 briežus Prekatelanā un ap to.

Parks bija paredzēts vairāk nekā gleznainu ainavu kolekcija; tā bija paredzēta kā izklaides un atpūtas vieta ar sporta laukumiem, kafejnīcām, šaušanas galerijām, jāšanas staļļiem, laivošanu pa ezeriem un citām atrakcijām. 1855. gadā Gabriels Daviūds, Ecole des Beaux-Arts absolvents, tika iecelts par jauno Promenāžu un plantāciju dienesta galveno arhitektu. Viņam tika uzdots projektēt 24 paviljonus un vasarnīcas, kā arī kafejnīcas, vārtu mājas, laivu piestātnes un kioskus. Viņam bija īsta šveiciešu kotedža, kas Šveicē izveidota no koka un nogādāta Parīzē, kur to salika ezerā salā un kļuva par restorānu. Viņš uzcēla vēl vienu restorānu blakus parka gleznainākajai īpašībai — Lielajai kaskādei. Viņš projektēja mākslīgās grotas, kas izgatavotas no akmeņiem un cementa, tilti un balustrādes tika izveidoti no cementa un nokrāsoti, lai izskatītos kā koks. Viņš arī projektēja visas parka arhitektūras detaļas, sākot no konusa formas nojumēm, kas paredzētas zirgu braucēju aizsardzībai no lietus, līdz parka soliem un virziena zīmēm.[14] Parka dienvidu galā Lingšampas līdzenumā Daviūds atjaunoja izpostītās vējdzirnavas, kas bija saglabājušās no Longšampas abatijas laikiem un sadarbojoties ar Parīzes žokeju klubu tika izbūvētas Longšampas hipodroma tribīnes, kuras tika atvērtas 1857. gadā.

Parka ziemeļu galā staro Sablonsa un Neijī vāriem 20 hektāru liela parka daļa tika piešķirta Societé Imperiale zoologique d'Acclimatation, lai turp izveidotu nelielu zoodārzu un botānisko dārzu ar retiem putniem un eksotiskiem augiem un dzīvniekiem no visas pasaules.

1855. gada martā teritoriju parka centrā, kuru sauca par Prekatelānu, iznomāja dārza un atrakciju parka koncesionāram. Tas tika izveidot karjera vietā, no kura tika iegūta grants un smilts priekš parka ceļiem un takām. Tajā ietilpa liels apaļš zāliens, ko ieskauj koki, grotas, klintis, celiņi un puķu dobes. Tika izveidots arī Ziedu teātris (Théâtre des fleurs), brīvdabas teātris kokiem un ziediem vidū. Vēlāk tika pievienota arī slidotava un šaušanas galerija. Prekatelāns bija populāra koncertu un deju vieta, taču tam bija finansiālas grūtības un galu galā bankrotēja. Ziedu teātris darbojās līdz Pirmā pasaules kara sākumam, 1914. gadā.

19. un 20. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dārza veidotāju grupa, kurā piedalījās Osmans un Alfāns, Barillē-Dešampss un Daviūds, turpināja veidot Vensāna mežu, Monso parku, Monsurī parku un Bjūta Šomona parku, izmantojit iegūto pieredzi un estētiku, kuru viņi bija izveidojuši Buloņas mežā. Viņi arī pārbūvēja Luksemburgas dārzus un Elizejas laukus, izveidoja mazākus laukumus un parkus visā Parīzes centrā un iestādīja tūkstošiem koku gar jaunajiem bulvāriem, kurus bija izveidojis Osmans. Napoleona III valdīšanas 17 gadu laikā viņi iestādīja ne mazāk kā 600 000 koku un Parīzē izveidoja kopumā 1835 hektārus zaļās platības - vairāk nekā jebkurš cits Francijas valdnieks pirms vai pēc viņa.[15]

Francijas—Prūsijas kara laikā (1870–71), kas noveda pie Napoleona III krišanas un Parīzes ilgas aplenkšanas, parkam tika nodarīti zaudējumi no vācu artilērijas bombardēšanas, Lielās kaskādes restorāns tika pārvērsts par lauka slimnīcu, izsalkušie cilvēki apēda daudzus parka dzīvniekus un savvaļas vistiņas. Turpmākajos gados parks ātri atjaunojās.

Buloņas mežs kļuva par iecienītu tikšanās vietu un promenādes ceļu visu sociālo grupu parīziešiem. Alejas piepildīja ar pajūgiem, autobusiem un jātniekiem, vēlāk ar vīriešiem un sievietēm uz velosipēdiem un pēc tam ar automašīnām. Ģimenes, kuras piknikoja, pildīja mežu un zālājus, un parīzieši airēja laivas pa ezeru. Lielās kaskādes paviljons kļuva par populāru vietu parīziešu kāzām. Ziemā, kad ezeri bija sasaluši, tie tika pārveidoti par slidotavām.[16]

Parīziešu aktivitātes Buloņas mežā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā tika attēlota franču literatūrā un mākslā. Skati no parka bija redzami Emīla Zolā gleznā Nana un Gistava Flobēra gleznā L'Éducation sentimentale.[15] Marsels Prusts savā Du côté de chez Swann in À la recherche du temps perdu darba pēdējās lappusēs sīki apraksta bērnu pastagu gar ezeriem.[17] Parka dzīve bija redzama arī daudzu mākslinieku, tostarp Eduāra Manē, Pjēra Ogista Renuāra, Vinsenta van Goga un Mērijas Kasatas gleznās.[18]

1860. gadā Napoleons atvēra Aklimatizācijas dārzu, atsevišķu koncesiju 20 hektāru platībā parka ziemeļu galā; tajā bija zoodārzs un botāniskais dārzs, kā arī atrakciju parks. Laikā no 1877. gada līdz 1912. gadam tas kalpoja arī par tā dēvētā etnoloģiskā dārza mājvietu.

1905. gadā Prekatelānā uzcēla grandiozu, jaunu klasiskā stila restorānu, kuru veidoja arhitekts Gijoms Tronšē. Tāpat kā Lielās kaskādes kafejnīca, arī restorāns kļuva par iecienītu promenādes galamērķi Francijas augstākajām iedzīvotāju grupām.[19]

1900. gada vasaras olimpisko spēļu laikā Buloņas meža teritorijā tika izvadīti kroketa, polo un virves vilkšanas pasākumi.[20][21] Savukārt 1924. gada vasaras olimpisko spēļu laikā jāšanas notikumi tika aizvadīti Oteijas hipodromā. Buloņas mežā 1919. gadā notika Sabiedroto spēļu airēšanas sacensības. [22]

1929. gadā Buloņas mežu iekļāva Parīzes pilsētā.

Drīz pēc Otrā pasaules kara parkā sāka atgriezties dzīvība. 1945. gadā tajā tika sarīkotas pirmās sacīkstes pēc karas: Parīzes kauss. 1953. gadā britu grupa Les Amis de la France izveidoja Šekspīra dārzu vecā ziedu teātra vietā Prekatelānā.[19]

No 1952. gada līdz 1986. gadam Vindzoras hercogs, Edvards VIII un viņa sieva hercogiene Volisa Simpsone dzīvoja Vindzoras villā Buloņas meža ziemeļos. Māja piederēja (un joprojām ir) Parīzes pilsētas īpašums, un tā tika nomāta pārim. Edvards VIII šajā vietā dzīvoja līdz savai nāvei 1972. gadā, bet hercogiene Volisa līdz savai nāvei 1986. gadā. Māju īsi apmeklēja Velsas princese Diāna un viņas pavadonis Dodi al Fajeds 1997. gada 31. augustā, dienā, kad viņi gāja bojā ceļu satiksmes negadījumā Almas tunelī.[23]

Publiskais parks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Buloņas mežs brīvdienās ir pils ar dažādām aktivitātēm kā riteņbraukšanu, skriešanu, airēšanu, zirgu un poniju izjādēm kā arī ātrumlaivu vadība ar tālvadības pulti. Lielākajā daļā parkā ir atļauti pikniki, taču iz aizliegta grilēšana.

Buloņas mežā tiek rīkotas dažādas sacensības piemēram Buloņas 10 kilometru skrējien un pusmaratons. Kopš Parīzes maratona izveidošanas tās beigu daļa (no 35 kilometra) iet pa Buloņas mežu. Mežs svarīga parīziešu skriešanas vieta.

Lai gan Francijā prostitūcija ir nelikumīga, Buloņas mežs nakts laikā ir iecienīta prostitūtu tikšanas vieta. Francijas valdība jau ilgstoši mēģina likvidēt šo arodu parkā.[24]

Parka iespējas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Buloņas mežā ir divi mākslīgie ezeri un astoņi mākslīgie dīki, kurus savieno trīs mākslīgi veidotas straumes. Ezeriem un dīķiem ūdens tiek pievadīts no kanāla un artēziskajām akām. Vispirms ūdens nonāk Augšējā ezerā, kas izveidots 1852 gadā un atrodas netālu no Oteijas hipodroma, pēc tam gravitācijas iedarbībā plūst uz Lielo kaskādi, kur pēc tam nonāk Lejas ezerā.

Buloņas meža teritorijā ir vairāki atsevišķi botāniski un ziedu dārzi, kā arī atrakciju dārzi. — Bagatelles dārzs, Aklimatizācijas dārzs, Oteijas oranžērijas dārzs un Prekatelāna parks.

Mežā atrodas arī vairākas sporta infrastruktūras būves — Oteijas hipodroms, Longšampas hipodroms un Stade Roland Garros.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dominique Jarrassé, Grammaire des jardins Parisiens, p. 94.
  2. Jarrassé, Dominique, Grammaire des jardins Parisiens, p. 94.
  3. «Bois de Boulogne, the fanciest park in Paris». Paris Digest. 2018. Skatīts: 2018-10-19.
  4. «Un peu d'histoire...». www.paris.fr (franču). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 7. marts.
  5. Serge Sauneron, ed. Belon, Le Voyage en Égypte de Pierre Belon du Mans 1547, (Cairo 1970) Introduction.
  6. «U.S. Centennial of Flight Commission: Early Balloon Flight in Europe». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 2. jūnijs. Skatīts: 2008-06-04.
  7. Patrice de Moncan, Les jardins du Baron Haussmann, pp. 57-58.
  8. Patrice de Moncan, Les Jardins du Baron Haussmann, p. 9.
  9. J. M. Chapman and Brian Chapman, The Life and Times of Baron Haussmann: Paris in the Second Empire (Weidenfeld & Nicolson) 1957:89.
  10. Charles Merruau, Souvenirs de l'Hôtel de Ville de Paris, 1848-1852 (Paris 1875:37), quoted in David H. Pinkiney, "Napoleon III's Transformation of Paris: The Origins and Development of the Idea" The Journal of Modern History 27.2 (June 1955:125-134), p. 126.
  11. George-Eugène Haussmann, Les Mémoires, Paris (1891), cited in Patrice de Moncan, p. 24.
  12. Jarrassé, p. 97.
  13. 13,0 13,1 Patrice de Moncan, p. 60.
  14. Patrice de Moncan, pp. 29-32.
  15. 15,0 15,1 Patrice de Moncan, p. 9.
  16. Patrice de Moncan, pp. 65–70.
  17. Jarrassé, pp. 100–101.
  18. «Woman and a girl driving». Philadelphia Museum of Art.
  19. 19,0 19,1 Jarrassé, p. 107.
  20. Sports-reference.com Summer Olympics Paris 28 June 1900 croquet mixed singles one-ball results. Accessed 14 November 2010.
  21. Sports-reference.com Summer Olympic Paris 16 July 1900 tug-of-war men's results. Accessed 14 November 2010.
  22. George Wythe, Joseph Mills Hanson. «The inter-allied games, Paris, 22nd June to 6th July, 1919;». Paris : Printed by Société anonyme de publications périodiques, 1919. Skatīts: 2019. gada 22. janvāris.
  23. Lichfield, John (7 September 1997), Diana 1961-1997: The fateful decisions—Stalked, chased.... Atjaunināts: 8 February 2020
  24. «On the game». The Economist. 2012. gada 14. jūlijs. Skatīts: 2019. gada 25. augusts.

Bibliogrāfija:

  • Centre des monuments nationaux (2002), Le guide du patrimoine en France, Éditions du patrimoine, (ISBN 978-2-85822-760-0).
  • de Moncan, Patrice (2007), Les jardins du Baron Haussmann, Les Éditions du Mécène (ISBN 978-2-907970-914)
  • Jarrassé, Dominique(2007), Grammaire des jardins Parisiens, Parigramme (ISBN 978-2-84096-476-6)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]