Burtnieku svīta

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Neļķu klintis. Burtnieku svīta.

Burtnieku svīta (D2br) ir vidusdevona Živetas stāva stratigrāfiskā vienība Latvijā, kas ir izplatīta gandrīz visā valsts teritorijā, izņemot Kurzemes ziemeļu malu. Svītas slāņu biezums svārstās no 23-89 metriem[1], taču lielākajā daļā variē 40-60 m robežās. Nosaukums veidots no Burtnieku ezera, kura krastos atrodas svītas atsegumi. Burtnieku svītas griezuma stratotipi atsedzas Rojas (Lūrmaņu klintis), Salacas (Neļķu klintis, Skaņaiskalns), Gaujas krastos, kā arī Rīgas līča austrumu daļā (Veczemju klintis un Ķurmrags) un pie Burtnieku ezera. Tālāk svītas atsegumu josla stiepjas uz ziemeļaustrumiem Igaunijas un Pleskavas apgabala teritorijā.

Burtnieku svītu 1956. gadā Pēteris Liepiņš izdalīja kā Salacas svītu. Tās apakšējā robeža tiek vilkta pamatojoties uz griezumu ritmisko uzbūvi. Svītai atbilst skaidri izteikts vidusdevona sedimentācijas augšējais ritms. Svītas griezuma pamatnē ieguļ daudz rupjgraudaināki ieži (smilšakmeņi ar aleirolītu un kvarca oļu piejaukumu), kas klāj Arukilas svītas aleirolītus. Augstāk griezumā sāk dominēt sīkgraudaini smilšakmeņi un aleirolīti. Aleirolīti svītas griezuma augšdaļā veido diezgan biezu (virs 30 m) slāni. Izskalojuma pēdas svītas apakšējā robežā parasti nav novērojami. Rupja drupu materiāla ieslēgumi ir novērojami dažādos smilšakmens slāņa līmeņos. Burtnieku svītas apakšējā robeža visskaidrāk redzama Centrālās un Ziemeļlatvijas teritorijā, kur smilšakmens bazālais ritms ir visizteiktāks, kā arī redzama lielāka atšķirība minerālu sastāvā (palielināts turmalīna, cirkona, stavrolīta, kvarca saturs, kas palielinās gar paleonogāzi no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem). Pārējā Latvijas teritorijā apakšējā robeža ir nosacīta (nav izteikta). Svītas nogulumu augšējo aleirolītisko daļu sedz Gaujas svītas smilšakmeņi. Abavas baseina teritorijā starp Burtnieku un Gaujas svītām mēdza izdalīt Abavas svītu, kuru raksturo īpatnējs paleontoloģiskais sastāvs.

Faciālais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burtnieku svītas nogulumu izplatības areālā Latvijā tiek izdalītas divas litoloģiski-faciālās zonas un viena zona Igaunijā:

  • Aleirītu un smilšu zona aizņem plašus apgabalus Latvijas rietumu un centrālajā daļā, un raksturojas ar aleirolītu pārsvaru pār smilšakmeņiem. Veidojusies šelfa salīdzinoši dziļūdens apstākļos. Slāņus raksturo sarkanīgs un raibs krāsojums un paaugstināts karbonātiskums.
  • Smilšu un aleirītu zona aizņem teritoriju pašos Latvijas austrumos un Pleskavas apgabalā, un raksturojas ar krasu smilšu pārsvaru pār aleirītiem. Veidojusies šelfa seklūdens daļā. Smilšakmeņiem ir pārsvarā pelēks un zaļganpelēks krāsojums un māla cements.
  • Zemūdens deltu smilšu un mālu zona izplatīta Igaunijas dienvidu daļā, kur svītas griezumu raksturo bieži izgrauzumi smilšakmeņos, pildīti ar sīkdispersiem gaiši pelēkiem māliem. Nogulumi veidojušies upju deltu rajonā.

Paleontoloģiskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burtnieku svītu raksturo heterostraka Pycnosteus tuberculatus un antiarha Asterolepis dellei vadfosiliju zona. Tās ihtiofaunas komplekss ir samērā bagāts. To veido bezžokļaiņi: Pycnosteus tuberculatus, Ganosteus stellatus, Tartuosteus maximus, Psammosteus bergi. Šeit ir atrodamas akantodes jeb žokļžaunzivis: Archaeacanthus quadrisulcatus, Homacanthus talavicus, Haplacanthus marginalis, Ginkgolepis tenericostatus un Rhadinacanthus deltosquamosus. Bez tam šeit ir sastopamas bruņuzivis Actinolepis magna, Holonema haermae, Coccosteus marcae, Homostius sulcatus?, Heterostius ingens?, Plourdosteus sp., Byssacanthus dilatatus. Ir sastopamas arī kaulzivis Glyptolepis sp., Hamodus lutkevitshi, Gyroptychius elgae, Moythomasia? sp., Dipterus sp. u.c.

Burtnieku svītas bezmugurkaulnieku komplekss ir nabadzīgs. To veido bezslēdzenes pleckāji Bicarinatina livica, sīki divvākčauļi un gliemeņvēži. Augu valsti pārstāv pirmspapardes (Primofilices).

Biofācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veicot biofaciālo analīzi tika konstatēts, ka dažādām faciālajām zonām atbilst konkrētas bioloģiskās ekosistēmas sauktas par asociācijām. Burtnieku laikmetā Baltijā pastāvēja sekls ūdens baseins ar atsāļotu ūdeni. Tajā dzīvoja diezgan nabadzīga biota un to pārstāvēja dažādas ihtiofaunas grupas, kā arī bezmugurkaulnieki, piemēram, lingulīdi un dūņēdāji, kas apdzīvoja salīdzinoši mierīga ūdens apgabalus ar mālaini-aleirītisku pamatni.

Agrajā burtnieku laikā ir konstatējamas divas asociācijas:

1. Lingulīdu, otiņspuru un antiarhu asociācija atradās Latvijas austrumos, bija saistīta ar māliem, aleirītiem un aleirītiskām smiltīm, un aizņēma Gulbenes ieplaku. Atšķirība no iepriekšējā eifela laikmeta, agrīnajā burtnieku laikā parādījās jaunas dažādvairodžu sugas, lielā skaitā parādījās artrodiras, vairāk kļuva antiarhu un otiņspuru. Samazinājās bentisko mugurkaulnieku nozīme un palielinājās brīvi peldošo formu daudzveidība. Tādējādi burtnieku baseinā izmainījās ne tikai kvalitatīvais, bet arī organismu ekoloģiskais sastāvs. Jāatzīmē arī zivju un bezžokļaiņu ķermeņu izmēru palielināšanos. Būtiski nogulumos palielinājās psammosteīdu un artrodiru gigantiskās formas, kas, domājams, norāda uz ekoloģiski optimāliem dzīves apstākļiem. Asociāciju raksturo salīdzinoši mazkustīgu un padziļinātu baseina daļu, kur nogulsnējas kā autohtoni (lingulīdi, psammosteīdas), tā arī allohtoni organismi.

2. Psammosteīdu un otiņspuru asociācija aizņēma lielāko Latvijas teritorijas daļu, un bija saistīta ar smiltīm (kas dominē) un aleirītiem baseina seklūdens zonā. Tur dominējošā loma bija brīvi peldošām formām: artrodirām, akantodēm un otiņspurēm. To atliekas ir sastopamas lielā daudzumā un veido lielus saskalojumus, kas saistīti ar vāji šķirotām smiltīm.

Vēlajā burtnieku laikā arī ir konstatējamas divas asociācijas:

3. Lingulīdu, psammosteīdu un akantodu asociācija aizņēma Latvijas centrālo un dienvidrietumu daļu, un bija saistīta ar aleirītiem un smiltīm. Līdzīgi, kā 1. asociācijā, tai ir raksturīga bezmugurkaulnieku (lingulīdu un lielu gliemeņvēžu) klātbūtne, kas dzīvoja mālainās dūņās, izplatītas asociācijas teritorijas ziemeļu daļā. Bez jau minētajām grupām asociācijā ļoti reti ir sastopami slēdzenes pleckājikamarotehijas?, kas acīmredzot bija saistītas ar gultnes aleirītiskajiem apgabaliem (Valmieras apkārtnē). Nektons joprojām ir daudzveidīgs, taču nedaudz nabadzīgāks, nekā 2. asociācijas nektons. Tā sastāvā dominē brīvi peldošas formas, kas, domājams, tiek skaidrots ar dzīves apstākļu pasliktināšanos baseina bentiskajā daļā iespējamās oglekļa dioksīda koncentrēšanās dēļ.

4. Psammosteīdu un artrodiru asociācija aizņēma Latvijas austrumu un ziemeļrietumu daļu, un bija saistīta ar smiltīm. To, līdzīgi kā 2. asociāciju, raksturo bezmugurkaulnieku neesamība. Asociācijā, līdzīgi agrīnajam eifela baseinam, dominē nektona bentiskās formas — psammosteīdas un antiarhi. Daudzveidīgas ir plēsīgās artrodiras un otiņspures, diezgan biežas ir arī planktonēdājas akantodes. Šāda visu grupu organismu daudzveidība un daudzskaitlīgums liecina par optimāliem dzīves apstākļiem apgabalos ar smilšainu baseina dibenu, kur visdrīzāk bija laba aerācija un ūdens dzidrums. Atlieku allohtonumu vajadzētu skaidrot ar ar biežu tafocenožu pārskalošanu, kas notiek mazā dziļumā nemierīga hidrodinamiskā režīma apstākļos.[2]

Derīgie izrakteņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burtnieku svītas nogulumi tika izmantoti kā māla ieguves vieta. Sākotnēji tos izmantoja nelielas ķieģeļnīcas (Plančos, Pālē un Burtniekos). Vēlāk izveidoja māla raktuves Tūjā. Pašlaik Burtnieku svītas māli netiek izmantoti, jo tajos ir augsts cieto, kaitīgo ieslēgumu saturs. Turklāt tajos ietilpst arī smilšakmeņi ar karbonāta cementu.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 176. lpp.
  2. Лярская Л.А. 1986. Биофации эпиконтинентальных девонских бассейнов Латвии с терригенным осадконакоплением // Биофации и фауна силурийского и девонских бассейнов Прибалтики. Рига: Зинатне, 1986. С. 44-51. lpp.
  3. V. Kuršs. Devonā, zivju laikmetā. Rīga, "Zinātne", 1984. Sērija "Daba un mēs"