Cēsu pils aplenkums (1577)
Cēsu pils aplenkums (1577) bija daļa no Livonijas kara. Pēc piecu dienu ilgas bombardēšanas aptuveni 300 cilvēku pilī izdarīja masveida pašnāvību, uzspridzinoties ar četrām mucām šaujampulvera.[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1561. gadā Cēsu pili ieņēma Lietuvas dižkunigaitijas karaspēks. 1577. gada vasarā Cēsu pils pakļāvās Livonijas karalim Magnusam. Drīz pēc tam pilsētu aplenca cara Ivana IV vadītais Krievijas karaspēks, bet pilsētnieki nolēma pils vārtus neatvērt. Pēc Zalomona Heninga teiktā, no pils izšāva lielgabala lodi, kas nošvīkstēja tieši gar cara galvu.[2]
Aplenkums un sprādziens
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Krievijas karaspēks bija bruņots ar smago artilēriju, bet pili aizstāvēja daži simti cilvēku, pēc Laurentija hronikas datiem, pārsvarā sievietes un bērni. Zalomons Henings rakstīja, ka pils aizstāvju vidū valdīja izmisums un pilnīga bezcerība:
Ikreiz, kad kāds, piemēram, stāvēdams pie loga, tika sists un nogalināts no smagās artilērijas šāviena, cits ieņems viņa vietu, tiklīdz viņš bija aizvilkts prom, tādā pašā veidā sasniedzot savu galu.[3]
Pili nopietni sabojāja piecas dienas ilgā apšaude — plaisas un caurumi biezajās sienās kļuva arvien lielākas. Cēsu pils bija nolemta, bet cilvēki, kas bija meklējuši patvērumu aiz tās sienām, bija gatavi darīt visu, lai nežēlīgie iebrucēji nepaņemtu viņus gūstā. Tāpēc viņi nolēma veikt galēju pasākumu: uzspridzināt sevi ar šaujampulveri.[4]
Dokumentālie[5] un arheoloģiskie[6] pierādījumi norāda, ka par pašnāvības vietu tika izvēlēta pils rietumu diapazona pirmā stāva zāle.
Zalomona Henninga “Livonijas un Kurzemes hronika” (Lifflendische Churlendische Chronica) sniedz masu pašnāvības aprakstu:
Vajadzēja redzēt šīs bēdas ārpus visām bēdām, kad labie cilvēki metās ceļos telpā, zem kuras bija ievietots šaujampulveris. Vīrietis un sieva turēja viens otra rokas, bērni pulcējās ap vecākiem, daži joprojām barojās pie mātes krūtīm, visi gaidīja svētīto Svētā Simeona stundu. Tā kā maskavietis drīz pēc tam sāka vētraini un iebruka pilī, tā nebija ilgi aizkavējusies. Šaujampulveris tika aizdedzināts un visi tika uzspridzināti, izņemot tos, kuri bija paslēpušies citur pilī...[3]
Atbrīvošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1577. gada decembrī 100 vācu, 50 poļu un 200 latviešu karavīri Turaidas pils pārvaldnieka Jāņa Bīriņa (Johannes Büring) vadībā nakts stundā ieradās pie Cēsu pilsētas mūriem. Daļa no viņiem pārvarēja aizsargmūrus un atvēra pils vārtus pārējiem karavīriem, krievu garnizons patvērās pagrabos, kur viņus sagūstīja.[7]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Kaspars Kļaviņš. Cēsis – a Symbol of Latvian History. Cēsis, 2012. 19. lpp. ISBN 978-9984-49-581-1.
- ↑ Hennig, Salomon. "Lifflendische Churlendische Chronika (1594)". Scriptores Rerum Livonicarum, II, 1853: 271.
- ↑ 3,0 3,1 «Salomon Henning’s Chronicle of Livonia and Courland, Part III». 1594.
- ↑ Russow, Balthasar (1584). "Chronica der Prouintz Lyfflandt". Scriptores Rerum Livonicarum, II, 1853: 125.
- ↑ Laurentius Müller. Septentrionalische Historien. Amberg, 1595. 7. lpp.
- ↑ Gundars Kalniņš. Cēsis Castle. Cēsis, 2015. 10. lpp. ISBN 978-9934-8472-1-9.
- ↑ Nachtrag zu Thomae Hiaern’s Ehst-, Lyf- und Lettländischer Geschichte. Zum erstenmal herausgegeben no Monumenta Livoniae Antiquae: Sammlung von Chroniken, Berichten Urkunden. Volume 2. Riga, 1839 — 77 lpp.