Cūkdelfīns

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Cūkdelfīns
Phocoena phocoena (Linnaeus, 1758)
Cūkdelfīns
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Virsklase Četrkājaiņi (Tetrapoda)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Vaļveidīgie (Cetacea)
Dzimta Cūkdelfīnu dzimta (Phocoenidae)
Ģints Cūkdelfīni (Phocoena)
Suga Cūkdelfīns (Phocoena phocoena)
Izplatība
Harbour Porpoise Phocoena phocoena distribution map.png
Cūkdelfīns Vikikrātuvē

Cūkdelfīns jeb jūras cūka[1] (Phocoena phocoena) ir viena no cūkdelfīnu dzimtas (Phocoenidae) mūsdienās dzīvojošām jūras zīdītāju sugām. Tas mājo Atlantijas un Klusā okeāna ziemeļu daļas vesākajos ūdeņos, iekšējās jūras ieskaitot, apmetoties krasta tuvumā un lielu upju ietekās. Tas samērā bieži pa lielākām upēm ieceļo arī iekšzemē. Cūkdelfīns ir novērots upēs vairāku simtu kilometru attālumā no ietekas jūrā.[2]

2004. gadā cūkdelfīns tika pasludināts par gada dzīvnieku Latvijā.[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cūkdelfīni pie Lielbritānijas krastiem
Tā kā cūkdelfīns ir uzmanīgs un kautrīgs, tas dabā ir grūti novērojams.

Cūkdelfīns ir plaši izplatīta vaļveidīgo zīdītāju suga Ziemeļu puslodē: Atlantijas un Klusajā okeānā, Melno un Azovas jūru ieskaitot.[4] Izplatības areāls aptver vēsos un mērenās joslas ūdeņus, vistālāk uz dienvidiem sasniedzot Āfrikas krastus.

Atlantijas okeānā cūkdelfīns sastopams gar Rietumāfrikas, Spānijas, Portugāles, Francijas, Lielbritānijas, Īrijas, Skandināvijas, Islandes, Grenlandes, Jaunskotijas, Ņūfaundlendas un ASV austrumu krastiem.[4][5]

Klusajā okeānā cūkdelfīns mājo gar Japānas, Vladivostokas, Aļaskas, Britu Kolumbijas un Kalifornijas krastiem, kā arī Beringa šaurumā.[4][5] Kopējā cūkdelfīnu populācijā ir apmēram 700 000 īpatņi.[4] Lielākā populācija, kurā ir apmēram 350 000 īpatņi, mājo Ziemeļjūrā.[6] Nākamās lielākās populācijas sastopamas Menas–Fandi līčos Atlantijas okeānā un gar ASV un Kanādas rietumu piekrastēm Klusajā okeānā.[7]

Baltijas jūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cūkdelfīns ir vienīgā delfīnu suga, kas ir pastāvīga Baltijas jūras iemītniece. Pārējās novērotās delfīnu un vaļu sugas ir neregulāras ieceļotājas. Baltijas jūras populācijas lielākajai daļai ir raksturīga sezonāla migrācija, kas saistīta ar zivju pārvietošanos un jūras daļēju aizsalšanu.[1][8]

Pavasarī cūkdelfīni iepeld Baltijas jūrā no Ziemeļjūras, bet vēlā rudenī atgriežas Ziemeļjūrā.[1] Tomēr daļa populācijas (apmēram 600 īpatņi[8]) Baltijas jūrā uzturas visu gadu. Pastāv viedoklis (kuram tiek meklēts pierādījums ģenētiskos pētījumos), ka Baltijas jūrā visu gadu dzīvojošā populācija ir atsevišķa pasuga. Mūsdienās tā tiek klasificēta kā Ziemeļatlantijas pasuga jeb nominālpasuga — P. p. phocoena.[1]

Pie Latvijas krastiem cūkdelfīns ir novērots ļoti reti. Tā kā dzīvnieks ir uzmanīgs un kautrīgs, tas ir grūti novērojams. Visbiežāk Latvijas piekrastēs to atrod sapinušos un mirušu zvejnieku tīklos. Pētniecības nolūkos Baltijas jūras teritorijā ir izvietoti 300 zemūdens mikrofoni (Latvijas piekrastē 34), kas reģistrē cūkdelfīnu izdotās skaņas. Iespējams, šī metode ļaus precizēt populācijas lielumu.[8]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mutes kaktiņu un krūšu spuru parasti savieno šaura, pelēka josla
Cūkdelfīna acis atrodas galvas sānos
Cūkdelfīni ļoti bieži ir vienpatņi un, ja veido barus, tie ir nelieli

Cūkdelfīns ir neliels zobvalis. Ķermeņa garums ir 1,3–2 m, bet parasti tas ir 1,5–1,6 m garš, svars 35–90 kg.[1] Mātītes ir lielākas nekā tēviņi, un masa visbiežāk nepārsniedz 60 kg.[1][8][9]

Ķermenis ir kompakts, torpēdveidīgs, piemērots ātrai peldēšanai. Galva relatīvi neliela, īsa, ar strupu, noapaļotu purnu un mazām acīm. Muguras spura ir zema un trīsstūrveidīga, novietota nedaudz uz leju no muguras viduspunkta, astes spura plata un divdaļīga, novietota horizontāli, krūšu spuras īsas un noapaļotas. Galvas augšpusē atrodas viena plaisveidīga nāsu atvere, kas ienirstot noslēdzas ar īpašu vārstuli. Mugura un spuras ir tumši pelēkas vai tumši pelēkbrūnas, vēders gaiši pelēks vai balts. Pāreja no tumšās augšpuses uz gaišo apakšpusi pakāpeniska. Mutes kaktiņu un krūšu spuru parasti savieno šaura, pelēka josla. Samērā bieži sastopami balti vai ļoti gaiši pelēki īpatņi, galvenokārt Atlantijas okeāna ziemeļu daļā.[10]

Augšžokļa katrā pusē aug apmēram 22–28 konusveidīgi zobi, apakšžoklī 22–26 zobi.[9] Tie visi ir vienādi, jo paredzēti tikai barības satveršanai un noturēšanai. Pieres daļā atrodas eholokācijas orgāns. Viens pāris zīdekļu. Āda neapmatota, mīksta, gluda, elastīga, bez dziedzeriem. Tāpat kā visiem vaļveidīgajiem arī cūkdelfīnam ir labi attīstīts, biezs zemādas tauku slānis, kas nodrošina vienmērīgu ķermeņa temperatūru vēsos ūdeņos.[1][8]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cūkdelfīni ceļo pa vienam (arī mātītes ar mazuļiem) vai pa pāriem, vai nelielās grupās, kurās ir 6–10 īpatņi. Tomēr reizēm labās barošanās vietās tie pulcējas lielos baros, kuros var būt 50–100 īpatņi.[9] Cūkdelfīni ir ļoti uzmanīgi un kautrīgi, tie uzreiz slēpjas, līdzko izdzird tuvojamies motorlaivu.[9] Cūkdelfīns ir veikls un ātrs, ar labu manevrēt spēju apveltīts peldētājs un nirējs, spēj uzturēties zem ūdens līdz 5 minūtēm.[1] Izmantojot eholokāciju, cūkdelfīns spēj orientēties pilnīgā tumsā un duļķainā ūdenī. Ieelpojot tas virs ūdens neizlec, tāpēc izniršanas laikā redzama tikai daļa muguras ar spuru. Cūkdelfīns iznirst tikai īsu brīdi, pēc tam, izliecot ķermeni, ar kūleni atkal ienirst.[1] Novērojumi liecina, ka tas nemēdz daudz ceļot un migrēt, bet ilgstoši uzturas vienā un tai pašā vietā. Tomēr atkarībā no pieejamiem barības resursiem cūkdelfīns ik pa laikam maina atrašanās vietu.[4]

Ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cūkdelfīna dabīgie ienaidnieki ir haizivis un zobenvaļi. Novērots, ka cūkdelfīnam, lai samazinātu konkurenci uz barības resursiem, uzbrūk un to nogalina (neapēdot) arī pudeļdeguna delfīni.[11] Toties pelēkais ronis mēdz iekosties un izraut treknu miesas gabalu, kas tam kalpo kā bagātīgs un barojošs enerģijas avots.[12]

Tomēr visnopietnākie draudi cūkdelfīnam ir smalkšķiedru zvejas tīkli, kuri pilnvērtīgi neatstaro eholokācijas orgāna raidīto ultraskaņu. Tādēļ dzīvnieks noslīkst, sapinoties tajos. Apdraudējumu rada arī jūras piesārņojums ar kaitīgām ķīmiskām vielām un medības traucējošs ūdens transporta līdzekļu radīts trokšņa piesārņojums.[1]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cūkdelfīns barojas ar nelielām, baros dzīvojošām zivīm (vairāk ar bentosa, mazāk ar pelāģiskajām zivīm), piemēram, siļķēm, reņģēm, moivām, makrelēm, sardīnēm un brētliņām, kā arī ar kalmāriem un vēžveidīgajiem vai retos gadījumos ar gliemjiem.[1][9][4] Cūkdelfīns barojas tuvu pie jūras gultnes, tādēļ uzturas vietās, kas nav dziļākas par 200 m. Tomēr medījot brētliņas, tas uzturas ūdens virsmas tuvumā.[4] Apēstais barības daudzums dienā ir apmēram vienāds ar 10% no dzīvnieka svara (4–7 kg[1]).[9] Zivis tiek norītas veselas. Pēc maltītes ieturēšanas cūkdelfīns parasti guļ, atrodoties ūdens virspusē.[1]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cūkdelfīni ir poligāmi un stabilus pārus neveido. Par mazuļiem rūpējas tikai mātīte.[1] Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 3–4 gadu vecumā. Lai arī mazuļi var dzimt jebkurā gada periodā, galvenokārt tie dzimst pavasarī un vasarā.[4] Grūsnības periods ilgst 10–11 mēnešus, piedzimst viens mazulis.[5] Jaundzimušā ķermeņa garums ir 60–85 cm, svars 3–6 kg.[1] Pēc dzemdībām māte un mazulis cenšas nekontaktēt ar sugasbrāļiem. Zīdīšanas periods ilgst 8–12 mēnešus.[5] Kad jaunajam dzīvniekam izaug zobi, viņš sāk baroties patstāvīgi. Dzīves ilgums ir 15–30 gadi.[1]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cūkdelfīnam ir 3 pasugas:[4][13]

Atsevišķi tiek izdalīta arī Klusā okeāna rietumu populācija, bet tai šobrīd nav dots zinātniskais nosaukums.[4][13] Jaunākie ģenētiskie pētījumi liecina, ka cūkdelfīna sistemātika ir daudz sarežģītāka, nekā šobrīd tiek oficiāli lietota, tādēļ tuvākajā laikā tiks veikta tās revīzija.[14]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 1,14 1,15 Latvijas Daba: Cūkdelfīns
  2. The diet of harbour porpoise
  3. Latvijas Dabas muzeja gada dzīvnieks - cūkdelfīns
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 4,8 4,9 Arne Bjorge, Krystal. A Tolley, "Harbor porpoise Phocoena phocoena" pgs. 530-532 of Encyclopedia of Marine Mammals (edited by William F. Perrin, Bernd Wursig, and J. G.M. Thewissen). Academic Press; 2nd edition. 2008.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 Randall R. Reeves; Brent S. Stewart; Phillip J. Clapham; James A. Powell (2002). National Audubon Society Guide to Marine Mammals of the World. Alfred A. Knopf, Inc. ISBN 0375411410.
  6. Hammond, P. S.; et al. (2002). "Abundance of harbour porpoise and other cetaceans in the North Sea and adjacent waters". Journal of Applied Ecology. 39: 361–376. doi:10.1046/j.1365-2664.2002.00713.x.
  7. A Bjorge and GP Donovan (eds.) (1995). Biology of Phocoenids. AN INTERNATIONAL WHALING COMMISSION SPECIAL. Issue 16.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 Dabas Muzejs: Cūkdelfīns Phocoena phocoena
  9. 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 9,5 MarineBio: Harbor Porpoises, Phocoena phocoena
  10. Tonaya M.A., Bilginc S., Dedea, A. Akkayab A., Yeşilçiçekc T., Kösec Ö., Ceylanc Y., 2012 First records of anomalously white harbour porpoises (Phocoena phocoena) in the Turkish seas with a global review. Hystrix: the Italian Journal of Mammalogy. doi:10.4404/hystrix-23.2-4792. Retrieved on 9 July 2014
  11. Read, Andrew (1999). Porpoises. Stillwater, MN, USA: Voyageur Press. ISBN 0-89658-420-8.
  12. Detection of grey seal Halichoerus grypus DNA in attack wounds on stranded harbour porpoises Phocoena phocoena
  13. 13,0 13,1 Shirihai, Hadoram; Jarrett, Brett (2006). Whales, Dolphins and Seals - A Field Guide to the Marine Mammals of the World. A&C Black Publishers. ISBN 0-7136-7037-1.
  14. Harbour porpoises (Phocoena phocoena) in the North Atlantic: Distribution and genetic population structure. NAMMCO Sci. Pub 5: 11-29.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]