Carnikavas novads

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Carnikavas pagasts)
Jump to navigation Jump to search
Carnikavas novads
Carnikavas novads karte.png
Carnikavas novads.png
Carnikavas novada karogs Carnikavas novada ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Centrs: Carnikava
Platība: 80,2[1] km2
Iedzīvotāji (2019): 9 525 (deklarētie; vasaras sezonā faktiski ap 30 000)[2]
Blīvums: 118.8 iedz./km2
Izveidots: 2006. gadā
Domes priekšsēdētājs: Daiga Mieriņa(LZS)
Mājaslapa: www.carnikava.lv
Carnikavas novads Vikikrātuvē

Carnikavas novads ir pašvaldība Vidzemes dienvidrietumos pie Rīgas pilsētas ziemeļaustrumu robežas. Novads atrodas Rīgas jūras līča Vidzemes piekrastē no Kalngales līdz pat Lilastes upei. Robežojas ar Rīgas pilsētu un Garkalnes, Ādažu un Saulkrastu novadiem. Novada centrs ir Carnikava, kas atrodas 25 km attālumā no Rīgas.

Daba[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaujas krasts.

Kopējā novada platība ir 80,2 kvadrātkilometru, kas ir trešais teritorijas platības ziņā mazākais novads Latvijā aiz Saulkrastu un Stopiņu novadiem, turklāt lielāko daļu aizņem meži, bet ceturtdaļa no kopplatības tiek izmantota lauksaimniecībai. Carnikava ir pazīstama ar dabas parku "Piejūra", kur sastopamas vairākas aizsargājamas augu sugas. Parks aizņem apmēram piektdaļu visas novada teritorijas. Carnikavas novada teritorijā ir piecas upes un kanāli, astoņi ezeri un četras ezeru salas. Novadā ir 19 kilometrus gara pludmale gar Rīgas jūras līča Vidzemes piekrasti no Kalngales līdz Lilastei.[2]

Upes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ezeri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stamps of Latvia, 2011-03.jpg

1549. gadā pirmo reizi rakstos minēts Ādažu-Carnikavas draudzes novads (Neuermühlen-Zarnikau), 1826. gadā tajā ietilpa Sv. Pētera un Pāvila Ādažu baznīca ar divām filiālbaznīcām — koka Carnikavas baznīcu (nodegusi 2017. gadā) un koka[3] Garkalnes baznīcu jeb Vesterotes kapellu (Weterotten, Hilchens Kapelle).

19. gadsimtā tagadējā Carnikavas novada teritorija atradās Rīgas apriņķa Ādažu pagastā. Pēc 1920. gada agrārās reformas Carnikavas muiža, saukta arī par Gaujas-Meņģeļu jeb Sānkaules muižu, tika sadalīta 101 vienībā 2237 ha kopplatībā.[4]

1945. gadā Ādažu pagastā izveidoja Ādažu, Berģu, Carnikavas un Garkalnes ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. Carnikavas ciems ietilpa Saulkrastu rajonā, 1954. gadā to pievienoja Ādažu ciemam. Carnikavas pagastu izveidoja 1992. gada 2. aprīlī, kad no Ādažu pagasta tika atdalītas zvejnieku kolhoza «Carnikava» zemes un vasarnīcu ciemi gar šoseju P1. 2006. gada 21. martā pagastu reorganizēja par novadu.[5]

Teritoriālais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apdzīvotās vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Carnikavas novadā ir deviņi ciemi virzienā no Rīgas Trīsciema Mangaļu muižas uz Bādciemu Saulkrastu novadā:

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita ziņā novads ir vidēja lieluma, 2019. gadā tas bija 57. lielākais Latvijā no 110 novadiem.

Etniskais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Carnikavas novada iedzīvotāju etniskais sastāvs 2016. gadā[6]
Latvieši (5276)
  
62.1%
Krievi (2093)
  
24.6%
Baltkrievi (280)
  
3.3%
Poļi (146)
  
1.7%
Ukraiņi (268)
  
3.2%
Cita tautība (285)
  
3.4%
Nav izvēlēta (152)
  
1.8%

Pašvaldība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pašvaldības vadītāja ir Daiga Mieriņa. Pašvaldības vadītāja iepriekš ilgstoši bijusi Elfa Slociniece, īslaicīgi Imants Krastiņš.

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Satiksme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Carnikavas novadu šķērso 1. šķiras ceļš Rīga (Jaunciems) – Carnikava – Ādaži (P1). Teritorijas austrumu pusē piekļaujas autoceļš "Via Baltica" (E67). Novadam cauri stiepjas elektrificēta dzelzceļa līnija Rīga – Skulte.

Uzņēmējdarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikmetīgā māksla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1972. gadā Carnikavā Gaujas estuāra kreisā krasta Jūrasleju pļavās pie jūras notika laikmetīgās mākslas pasaulē ievērību ieguvusī performance «Wedding of Jesus Christ (Jēzus Kristus kāzas Carnikavā)», kuru vadīja Andris Grīnbergs un kurā piedalījās arī Irēna Birmbauma, Māra Brašmane, dzejniece Ināra Eglīte, Mudīte Gaiševska, Aija Grīnberga, Inta Jaunzema (Grīnberga), aktrise Ninuce Kaupuža-Leimane, Ingvars Leitis, Ināra Podkalne, Sandrs Rīga, Ivars Skanstiņš un Eižens Valpēters[7][8].

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojami Carnikavas novada novadnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojamas vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ummja ezers. 
Carnikavas dzelzceļa tilts Lietuvas pastmarkā. 
Piekraste Garciemā

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija
  2. 2,0 2,1 2,2 Skaitļi un fakti par Carnikavas novadu, Carnikavas novada Domes dzimtsarakstu nodaļas dati 2019. gada 27. maijā
  3. Garkalnes evaņģēliski luteriskā draudze
  4. Latviešu konversācijas vārdnīca. I. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 1427. sleja.
  5. Carnikavas novada attīstības programma 2008-2013. gadam[novecojusi saite]
  6. Iedzīvotāju skaits Latvijas pašvaldībās pēc nacionālā sastāva 01.07.2016.
  7. Cseh-Varga, Katalin, Czirak, Adam (eds). «Performance art in the second public sphere: event-based art in late socialist europe.» Rotledge Advances in Theatre and Performance Studies. New York: Routledge, 2018.
  8. Akcija “Jēzus Kristus kāzas” Carnikavā. Dalībnieki: Andris Bergmanis, Irēna Birmbauma, Māra Brašmane, Ināra Eglīte, Mudīte Gaiševska, Aija Grīnberga, Andris Grīnbergs, Inta Jaunzema (Grīnberga), Ninuce Kaupuža, Ingvars Leitis, Ināra Podkalne, Sandrs Rīga, Ivars Skanstiņš, Eižens Valpēters (Photos: Māra Brašmane). Diapozitīvu kolekcija. Pieder kolekcijai: Laikmetīgās Mākslas centra kolekcijas (Europeana) Izveidošanas datums: 2019. gada 12. jūlijs.
  9. Griškeviča, Una, Pierīgas leģendas: Carnikavas novads – Ojāra Vācieša, Viļņa Titāna un Melānijas Vanagas mājvieta, «Aprinkis.lv», 2019. gada 8. augustā
  10. Šaitere, Tekla. Visu pati. Diena, 2015, 15. oktobris
  11. 46-47. lpp.
  12. Bernhards, R., kapt. "Piedzīvojumi un novērojumi Polinēzijā", «Latvijas Jaunatne», Nr. 115, 1935, 1. septembris, 12. lpp.
  13. Jēkabs Aleksandrs Dzenis
  14. Gunārs Freimanis, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs
  15. Griškeviča, Una, Pierīgas leģendas: Carnikavas novads – Ojāra Vācieša, Viļņa Titāna un Melānijas Vanagas mājvieta, «Aprinkis.lv», 2019. gada 8. augustā
  16. 16,0 16,1 16,2 Pavasara, L. "Ievērojamie novadnieki", Darba Balss, Nr. 110, 1982, 14. septembris, 3. lpp.
  17. Nachricht von dem Fräulein Augusta Juliana, Freyherrinn von Mengden (1787)
  18. Анисимов, Евгений. Иван VI Антонович. Серия: Жизнь замечательных людей. Молодая гвардия, 2008. ISBN 978-5-235-03026-8.
  19. Silinš, Uldis. Mēs esam Carnikavieši: pastaiga pa novada vēsturi 1211.—1944. Elpa, 2002. 38. lpp.
  20. Friderici Menii Historischer Prodromus des lieffländischen Rechtens und Regiments von Anfange der Provintz Erfindunge
  21. Marek Tamm, Linda Kaljundi, Carsten Selch Jensen. Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier: A Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Ashgate Publishing, Ltd., 2011. p.372., Andreae Antonii Stiernman Centuria secunda anonymorum nec non decas prima pseudonymorum ex scriptoribus gentis suigothicae: In qua haeresis Friderici Menii de sacrosancta trinitate etc. exhibetur. Holmiaw, Sumptibus & Tupis Joh. Laur. Horrn, Reg. Antiqv. Archivi Typogr, 1726.
  22. Fridericus Menius. Syntagma de origine Livonorum. Dorpat, 1632. S.45. [arī] — In: Scriptores rerum Livonicarum. Bd. 2. Riga, Leipzig, 1848, S. 511—542.
  23. Miķelis Voldemārs Pētersons
  24. Charles Robert Darwin. On the Origin of Species by Means of Natural Selection Or The Preservation of Favoured Races in the Struggle for Life. London: John Murray, Albemarle Street, 1861. p.xviii.
  25. Šaitere, Tekla. «Tā dullā mīlestība», Diena (laikraksts), 2007, 14. jūlijs
  26. Mārtiņš Štālbergs, kapteinis
  27. Aina Tītmane
  28. Ivanova, Inese. «Tracīcija sakņojoties», Literatūra un Māksla, 1993, 1. oktobris.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]