Dāvids Bronšteins

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par PSRS šahistu. Par citiem cilvēkiem ar uzvārdu Bronšteins skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Dāvids Bronšteins
Давид Ионович Бронштейн
Dāvids Bronšteins 1968. gadā
Dāvids Bronšteins 1968. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1924. gada 19. februārī
Valsts karogs: Padomju Savienība Bilacerkva, Kijevas apgabals, Ukrainas PSR, PSRS (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Miris 2006. gada 5. decembrī (82 gadi)
Valsts karogs: Baltkrievija Minska, Baltkrievija
Pilsonība Karogs: Padomju Savienība PSRS
Karogs: Krievija Krievija
Nodarbošanās šahists, literāts

Dāvids Bronšteins (krievu: Давид Ионович Бронштейн; 1924. gada 19. februāris, Bilacerkva, Kijevas apgabals, Ukrainas PSR - 2006. gada 5. decembris, Minska, Baltkrievija) bija ebreju tautības padomju starptautiskais lielmeistars šahā (1950), ilggadējais Pasaules šaha čempiona nosaukuma pretendents.

Jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piedzimis Ukrainā nabadzīgā ebreju ģimenē. Šahu sešu gadu vecumā iemācījis spēlēt vectēvs. Bronšteina tēvs tika represēts 1937. gadā kā iespējamais Ļeva Trocka (īstajā uzvārdā - Bronšteins) radinieks, tikai pēc vairākiem gadiem atzīts par nevainīgu un atgriezies no ieslodzījuma Gulagā. Ar šahu sācis nodarboties, kad ģimene pārcēlusies uz Kijevu. Trenējies pie meistara Aleksandra Konstantinopoļska.[1] Jau 15 gadu vecumā ieguvis 2. vietu Kijevas šaha čempionātā. 1940. gadā izcīnījis 2. vietu Ukrainas šaha čempionātā aiz Isāka Boļeslavska.[2] 1941. gadā beidzis skolu un gatavojies turpināt mācīties augstskolā, taču Otrais pasaules karš izjauca šos plānus. Tikai 1944. gadā Bronšteins varēja atsākt piedalīšanos šaha turnīros. Viņš piedalījās PSRS šaha čempionāta finālā, kur, lai gan nospēlēja neveiksmīgi, bet bija viens no retajiem, kas uzvarēja PSRS tā laika spēcīgāko šahistu Mihailu Botviņņiku.[3] Šajā laikā Bronšteins apmēram gadu nomācījās Ļeņingradas Politehniskajā institūtā, taču vēlāk studijas pameta.

Pasaules čempiona nosaukuma pretendents[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēckara gados strauji uzlabojās Bronšteina rezultāti šaha turnīros. 1946. gadā viņš izcīnīja uzvaru Maskavas šaha čempionātā.[4] Viņš divas reizes dalīja pirmo vietu PSRS šaha čempionātos: kopā ar Aleksandru Kotovu 1948. gadā[5] un kopā ar Vasiliju Smislovu 1949. gadā.[6] Uzvara 1948. gada starpzonu turnīrā Zviedrijā[7] ļāva Bronšteinam iekļūt pretendentu turnīrā Budapeštā, kur viņš dalīja 1.-2. vietu ar Isāku Boļeslavski, apsteidzot tādus lielmeistarus kā Vasilijs Smislovs un Pauls Keress.[8] Papildmačā Maskavā Bronšteins uzvarēja Boļeslavski (+3 -2 =9) un nodrošināja tiesības cīnīties par Pasaules šaha čempiona nosaukumu ar Mihailu Botviņņiku. 1951. gada mačs ar Botviņņiku noslēdzās neizšķirti 12:12 (+5 -5 =14),[9] līdz ar to pēc FIDE reglamenta Botviņņiks saglabāja Pasaules čempiona nosaukumu. Mačs noritēja ļoti sīvā un aizraujošā cīņā. Bronšteins pēc uzvarām 21. un 22. partijā bija tuvu kopējai uzvarai, taču 23. partijā Botviņņiks ar baltajiem spēja viņu apspēlēt šķietami vienkāršā galotnē un izlīdzināt rezultātu. Vēlākie mēģinājumi iegūt čempiona nosaukumu Bronšteinam nebija sekmīgi. 1953. gadā pretendentu turnīrā Cīrihē viņš dalīja 2.-4. vietu.[10] 1955. gadā Bronšteins otrreiz savā karjerā uzvarēja starpzonu turnīrā Gēteborgā,[11] taču nākamajā gadā Amsterdamas pretendentu turnīrā nespēja konkurēt ar turnīra uzvarētāju Vasiliju Smislovu.[12] Tā bija viņa beidzamā piedalīšanās pretendentu turnīros, jo 1958. gadā neveiksme pēdējā kārtā pret vienu no pastarīšiem Kardoso liedza kvalificēties tālākajām cīņām.[13] 1964. gadā FIDE limits vienas valsts pārstāvjiem neļāva Bronšteinam turpināt cīņas, jo tikai 3 no 5 PSRS pārstāvjiem iekļuva pretendentu mačos.[14] Starpzonu turnīrā Brazīlijā 1973. gadā Bronšteins vairs nopietni nepretendēja uz vietu labāko skaitā.[15]

Panākumi šaha turnīros[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neraugoties uz nosacītajām neveiksmēm Pasaules čempiona nosaukuma izcīņas ciklos, Bronšteins bija viens no spēcīgākajiem sava laika šahistiem. Viņš kļuva par seškārtējo Maskavas čempionu šahā, pirmajai uzvarai 1946. gadā pievienojot uzvaras 1953.,[16] 1957.,[17] 1961.,[18] 1968.[19] un 1982. gadā.[20] PSRS izlases sastāvā Bronšteins ir uzvarējis 4 Pasaules šaha olimpiādēs: 1952., 1954., 1956. un 1958. gados, pie sava galdiņa izcīnot 3 zelta un 1 sudraba medaļu individuālajā vērtējumā. Tāpat viņš kļuva par Eiropas čempionu PSRS izlases sastāvā (1957, 1965), tāpat izcīnot pie sava galdiņa zelta un sudraba medaļu individuālajā vērtējumā. Bronšteins ir daudzu starptautisko šaha turnīru uzvarētājs, tajā skaitā viņš ir uzvarējis Jūrmalas 1978. gada starptautiskajā turnīrā.[21]

Šaha teorētiķis un literāts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bronšteins bija pazīstams kā oriģināls domātājs. Šahu viņš vienmēr uztvēra kā mākslu, kā iespēju improvizēt. Bronšteins bija vairāku teorētisku atklātņu jauninājumu autors. Tāpat viņu var uzskatīt par vienu no ātrā šaha turnīru celmlaužiem, kuros apdomas laiks ir mazāks nekā klasiskajā šahā, bet lielāks par ātrspēles ierastajām 5 minūtēm. Viena no Bronšteina idejām bija lielmeistaru mačs vienlaicīgi pie vairākiem galdiņiem. Bronšteins ir iegājis vēsturē kā lielisks literāts. Viņa grāmata «Starptautiskais lielmeistaru turnīrs» (krieviski «Международный турнир гроссмейстеров», par pretendentu turnīru Cīrihē 1953. gadā) ir piedzīvojusi vairākus atkārtotus izdevumus un atzīta par vienu no visu laiku labākajām šaha grāmatām.

Mūža nogale[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bronšteins bijis trīs reizes precējies, viņa otrā sieva bija pazīstamā šahiste Olga Ignatjeva. 1984. gadā viņš apprecējās ar sava ilggadējā konkurenta Isāka Boļeslavska meitu Tatjanu, kas bija 22 gadus jaunāka par viņu. Pēc PSRS sabrukuma Bronšteins saņēma mazu pensiju Krievijā, tāpēc 1990. gados pārcēlās dzīvot pie sievas uz Minsku, kur pavadīja sava mūža pēdējos gadus. Miris 82 gadu vecumā no insulta. Apglabāts Čižovas kapsētā Minskā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]