Džafars Panāhi

Džafars Panāhi; جعفر پناهی
	Džafars Panahi 2025. gadā
Dzimis	1960. gada 11. jūlijā (65 gadi); Mijāne, Austrumazerbaidžāna, Irāna
Nodarbošanās	kinorežisors, scenārists, producents, operators
Darbības gadi	1988–pašlaik
Bērni	2

Džafars Panāhi (persiešu: جعفر پناهی; dzimis 1960. gada 11. jūlijā) ir Irānas kinorežisors, scenārists, kinoproducents, kinooperators un montāžists. Viens no Irānas kino pazīstamākajiem režisoriem. Viņa filmas aizskar tādus tematus kā sociālā netaisnība un politiskā apspiešana, nereti viņa filmās ir apvienoti spēlfilmu un dokumentālo filmu elementi.^[1]

Saņēmis Zelta palmas zaru Kannu kinofestivālā par filmu "Tas bija tikai negadījums" (2025), Zelta lāci Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā par filmu Taxi (2017) un Zelta lauvu Venēcijas kinofestivālā par filmu Dâyere (2000). 2025. gadā Panāhi kļuva tikai par ceturto režisoru (pēc Anrī Žorža Kluzo, Mikelandželo Antonioni un Roberta Oltmena), kas ir saņēmis galveno balvu trijos nozīmīgākajos kinofestivālos.^[2]

Savu karjeru sācis kā īsfilmu režisors, kā arī asistents režisoram Abāsam Kijārostamī. Viņa debijas pilnmetrāžas filma "Baltais balons" (Badkonake sefid) iznāca 1995. gadā. Viņa filmas Irānā vairākkārt aizliegtas. 2010. gadā Panāhi piesprieda sešu gadu cietumsodu un 20 gadu aizliegumu uzņemt filmas un pamest valsti.^[3] Neskatoties uz cietumsodu, 2011. gadā uzņēmis dokumentālo filmu "Šī nav filma" (In film nist), ko slepus nogādāja uz Kannu kinofestivālu.

Citas Panāhi zināmākās filmas ir Ayneh (1997), Offside (2006), Pardeh (2013), Se rokh (2018) un Khers Nist (2022).