Džahāngīrs

Džahāngīrs; جهانگیر}
	4. Mogulu imperators
	Amatā; 1605. gada 3. novembris — 1627. gada 28. oktobris
Priekštecis	Akbars Lielais
Pēctecis	Šahs Džahāns
Dzimšanas dati	1569. gada 31. augustā; Fatehpurā Sīkri, Mogulu impērija (netālu no Āgras)
Miršanas dati	1627. gada 28. oktobrī (58 gadu vecumā); Bhimbera, Mogulu impērija (ceļā uz Lahoru)
Dinastija	Timurīdu dzimta

Džahāngīrs (persiešu: جهانگیر, Jahāngīr), pilnajā vārdā Nūruddīns Muhameds Salīms (نورالدین محمد سلیم; dzimis 1569. gada 31. augustā, miris 1627. gada 28. oktobrī) bija ceturtais Mogulu impērijas valdnieks, kurš valdīja no 1605. gada līdz savai nāvei 1627. gadā. Viņš bija imperatora Akbara Lielā trešais un vienīgais izdzīvojušais dēls no viņa sievas Marjamas uz-Zamānī, kā arī imperatora Šaha Džahāna tēvs un priekšgājējs. Pēc kāpšanas tronī viņš pieņēma valdnieka vārdu un titulu Nūruddīns Muhameds Džahāngīrs Pādišāhs Gāzī (arī Bādšāhs Gāzī). Vārds “Džahāngīrs” persiešu valodā nozīmē “pasaules iekarotājs”.

Džahāngīrs ieguva vispusīgu izglītību, apgūstot džagataju, persiešu un hindustāņu valodu, kā arī militāro taktiku, vēsturi, sociālās zinātnes un citas disciplīnas. 1594. gadā viņš sekmīgi vadīja Mogulu karaspēku Bundelu sacelšanās apspiešanā Orčhā, pēc kā Orčha kļuva par Mogulu impērijas vasaļvalsti. Par godu Džahāngīram vēlāk tika uzcelta Džahāngīra pils. Pēc Akbara nāves 1605. gada 3. novembrīviņš kļuva par Mogulu imperatoru. Viņa valdīšanas laikā Mogulu impērija saglabāja politisko stabilitāti, turpināja ekonomisko izaugsmi un nostiprināja dominējošo stāvokli lielākajā daļā Indijas subkontinenta. Džahāngīrs turpināja Akbara izveidoto pārvaldes sistēmu, vienlaikus cenšoties paplašināt impērijas ietekmi radžputu zemēs un Dekānas reģionā. Viņa ārpolitika ietvēra attiecības ar persiešu Sefevīdu valsti, Osmaņu impēriju un Britu Austrumindijas kompāniju.

Džahāngīra valdīšanas laiks īpaši pazīstams ar galma kultūras, literatūras un mākslas uzplaukumu. Viņš bija dedzīgs mākslas aizbildnis, kura valdīšanas laikā ievērojami attīstījās Mogulu miniatūru glezniecība, arhitektūra un dabaszinātniskie novērojumi. Džahāngīrs bija pazīstams arī ar savu interesi par dzīvniekiem, augiem un dabas parādībām, kā arī ar centieniem ievērot taisnīgumu valsts pārvaldē. Viņa autobiogrāfija Tuzuk-i-Jahangiri ir viens no nozīmīgākajiem avotiem Mogulu impērijas vēstures izpētē. Nozīmīga loma impērijas politikā bija viņa sievai Mehrunai-Nisai, kura vēlāk kļuva pazīstama kā imperatore Nurdžahāna. Viņa ieguva ievērojamu politisko ietekmi un aktīvi piedalījās valsts pārvaldē. Džahāngīra valdīšanu vienlaikus raksturoja arī galma intrigas, troņmantniecības konflikti un vairākas sacelšanās, tostarp viņa paša dēlu vadītas sacelšanās pret centrālo varu.

Valdīšanas pēdējos gados Džahāngīra veselību būtiski pasliktināja ilgstoša alkohola un opija lietošana. Pēc viņa nāves 1627. gadā izcēlās īslaicīga troņmantošanas krīze, līdz par imperatoru kļuva viņa dēls Šahs Džahāns. Džahāngīram ir nozīmīga vieta Indijas vēsturē kā vienam no ievērojamākajiem Mogulu dinastijas valdniekiem, kura valdīšana iezīmēja pārejas posmu starp Akbara impērijas nostiprināšanas laikmetu un Šaha Džahāna valdīšanas laika arhitektūras un mākslas uzplaukumu.