Džakomo Kazanova

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Džakomo Kazanova
Giacomo Casanova
Džakomo Kazanova
Personīgā informācija
Dzimis 1725. gada 2. aprīlī
Venēcija, Venēcijas republika (tagad Karogs: Itālija Itālija)
Miris 1798. gada 4. jūnijā (73 gadi)
Duhcova, Bohēmijas karaliste, Svētā Romas impērija (tagad Karogs: Čehija Čehija)
Nodarbošanās Avantūrists, literāts

Džakomo Džirolāmo Kazanova de Seingalts (itāļu: Giacomo Girolamo Casanova de Seingalt; dzimis 1725. gada 2. aprīlī, miris 1798. gada 4. jūnijā) bija itāļu avantūrists un literāts no Venēcijas Republikas.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1725. gadā Venēcijā dejotāja un aktiera Gaetano Kazanovas un aktrises Zanetas Farussi un ģimenē. Astoņu gadu vecumā Džakomo zaudēja tēvu, bet māte ar teātri devās ilgstošās Eiropas turnejās. Zēnu audzināja vecāmāte. Pamatizglītību viņš ieguva priestera Goci ģimenē, kur Džakomo apguva gan akadēmiskās pamatzinības, gan arī vijoles spēli. Divpadsmit gadu vecumā uzsāka tiesību zinātņu studijas Padujas Universitātē. Studiju laikā apguva arī morāles filozofiju, ķīmiju, matemātiku un jo īpaši bijis ieinteresēts medicīnā. 1742. gadā ieguva tiesību zinātņu grādu un atgriezās Venēcijā un uzsāka baznīcas jurista karjeru. Pēc pirmo pasūtījumu saņemšanas izšķīrās par studiju turpināšanu un atgriezās Padujā.

Par jaunekļa patronu kļuva Venēcijas senators Alvize Gasparo Malipjero, kas bija viens no Kazanovas finansiālajiem atbalstītājiem visa mūža garumā. 21 gadu vecumā Kazanova kļuva par profesionālu kāršu spēlmani, kas bija otrs nozīmīgākais Kazanovas ienākumu avots. 1744. gadā Kazanova stājās Romas kardināla Akvavivas sekretāra dienestā, bet pēc intīma rakstura skandāla atkal atgriezās Venēcijā.

1750. gadā devās augstāko aprindu jauniešiem pieņemtajā lielajā ceļojumā, kura laikā universitāšu studiju beidzēji ieguva dzīves pieredzi un iepazina Eiropas kultūras. Visa sava turpmākā mūža laikā Kazanova turpināja ceļot, nodevās literatūrai un intīma rakstura dēkām daudzviet Eiropā. 1755. gadā inkvizīcija arestēja Kazanovu, apsūdzot burvestībās. Tika konfiscēti visi viņa manuskripti. Kazanovam izdevās izbēgt no cietuma — viņš devās uz Parīzi, kur ieguva milzu bagātību loterijā. Turpmāk baudīja dzīvi Eiropā. Kazanova ir arī uzturējies Jelgavā un Rīgā (1764). Pēdējos trīspadsmit savas dzīves gadus pavadīja Duhcovas pilī (patlaban Čehijā), kur mira 1798. gadā 73 gadu vecumā. Apglabāts Duhcovā, bet precīzas ziņas par kapa vietu nav saglabājušās.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīves laikā Kazanova rakstīja lugas, dzeju, pamfletus, viņa pazīstamākais darbs ir autobiogrāfija "Manas dzīves vēsture" (franču: Histoire de ma vie), kurā ir aprakstīta dzīve līdz 1774. gadam. Džakomo Kazanovas autobiogrāfiskie prozas darbi tulkoti arī latviešu valodā. 1927. gadā apgādā “Laikmets” izdots krājums “Kazanovas mīlas dēkas”, bet 1997. gadā apgādā “Jumava” klajā nāk “Memuāri, jeb, Nepārspējamā mīlnieka Kazanovas piedzīvojumi Eiropas galmos un skaistuļu buduāros, viņa paša pierakstīti”, režisores un publicistes Ilonas Brūveres tulkojumā no vācu valodas.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laika gaitā Kazanovas uzvārds kļuva par kaislīga mīlnieka zīmolu. Kazanovam veltīto filmu vidū ir "Kazanova" (1918), "Kazanovas lielā nakts" (1954), "Kazanova 70" (1965, galvenajā lomā Marčello Mastrojanni), Federiko Fellīni filma "Kazanova" (1976, galvenajā lomā Donalds Saterlends), Le Retour de Casanova (1992, galvenajā lomā Alēns Delons), Kazanova (2005, galvenajā lomā Hīts Ledžers).

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]