Džefs Baklijs

Džefs Baklijs
Džefs Baklijs 1984. gadā
Galvenā informācija
Dzimis	Džefrijs Skots Baklijs 1966. gada 17. novembris Anahaima, Kalifornija, ASV
Izcelsmes vieta	Ņujorka, Ņujorka (štats), ASV
Miris	1997. gada 29. maijā (30 gadu vecumā) Memfisa (ASV), Tenesī, ASV
Žanri	alternatīvais roks, folkroks, blūzs
Nodarbošanās	Dziedātājs, dziesmu autors
Instrumenti	balss, ģitāra
Darbības gadi	1990—1997
Izdevēji	Columbia
Darbība ar	Wild Blue Yonder Gods and Monsters
Tīmekļa vietne	jeffbuckley.com

Džefs Skots Baklijs (angļu: Jeff Scott Buckley; dzimis 1966. gada 17. novembrī Anahaimā, Kalifornijā, ASV, miris 1997. gada 29. maijā Memfisā, Tenesī, ASV), zināms arī kā Skots "Skotijs" Mūrheds (angļu: Scott "Scottie" Moorhead), bija amerikāņu dziedātājs un dziesmu autors. Profesionālo mūziķa karjeru uzsāka kā sesiju ģitārists Losandželosā. Baklijs iemantoja plašu sekotāju loku, uzstādamies Īstvilidžā 1990. gadu sākumā. Parakstījis līgumu ar Columbia, 1994. gadā viņš izlaida savu vienīgo studijas albumu Grace.

1996. gadā Ņujorkā Džefs Baklijs ar Tomu Verlenu kā producentu bija uzsācis darbu pie sava otrā studijas albuma ar darba nosaukumu My Sweetheart the Drunk. Pēc pārcelšanās uz Memfisu 1997. gada februārī viņš atsāka darbu pie albuma. 1997. gada 29. maijā, gaidīdams savas grupas ierašanos no Ņujorkas, viņš noslīka, peldoties Vulfriverā. Pēc nāves tika izdota četrceliņu demo un studijas ierakstu kolekcija, kas bija paredzēta albumam My Sweetheart the Drunk, Grace atkārtotie izdevumi un Live at Sin-é EP ieraksts.

Pēc Baklija nāves viņa daiļrades vērtējums kritiķu vidū pieauga. Mūziķi kā Toms Jorks no Radiohead un Metjū Belamijs no Muse ir izcēluši Bakliju kā vienu no saviem iedvesmas avotiem. Žurnāls Rolling Stone iekļāva Grace trijos 500 visu laiku izcilāko albumu sarakstos un ietvēra Leonarda Koena dziesmu Hallelujah Baklija izpildījumā 500 visu laiku izcilāko dziesmu sarakstā. 2014. gadā Hallelujah kaverversiju Baklija izpildījumā pievienoja Kongresa bibliotēkas Nacionālajam ierakstu reģistram.

Dzīvesgājums

Jaunība

Džefs Baklijs bija Mērijas (dzim. Gibēras (angļu: Guibert)) un dziedātāja, dziesmu autora Tima Baklija vienīgais bērns. Viņa māte bija grieķu, angļu, franču un panamiešu izcelsmes zoniete, kamēr viņa tēvs bija piedzimis īru izcelsmes amerikāņu tēvam un itāļu izcelsmes amerikāņu mātei. Džefs Baklijs uzauga kopā ar māti, patēvu Ronu Mūrhedu (angļu: Ron Moorhead) un pusbrāli Koriju Mūrhedu (angļu: Corey Moorhead), vairākkārtēji pārceldamies no citas uz citu pārvietojamo māju Orindžas apgabalā un tā apkārtnē. Bērnībā tuvinieki viņu sauca par Skotu "Skotiju" Mūrhedu, vārdā, kas aizgūts no Baklija otrā vārda un patēva uzvārda.

1960. gadu beigās un 1970. gadu sākumā Džefa Baklija bioloģiskais tēvs Tims Baklijs publicēja vairākus mūsdienu tautas mūzikas un džeza albumus. Džefs Baklijs atklāja, ka ar tevu ir ticies vienreiz astoņu gadu vecumā. Pēc dažiem mēnešiem, 1975. gadā Tims Baklijs nomira no narkotiku pārdozēšanas.

Baklijs uzauga muzikālā vidē. Bērnību viņš pavadīja dziedādams mājās viens vai harmonijā kopā ar māti. Viņa māte bija akadēmiski izglītota pianiste un čelliste, bet patēvs agrā vecumā viņu iepazīstināja ar Led Zeppelin, Queen, Džimiju Hendriksu, The Who un Pink Floyd. Pirmais albums, kura kopija viņam piederēja bija Led Zeppelin Physical Graffiti un viens no viņa jaunības iemīļotākajiem izpildītājiem bija smagā roka grupa Kiss. Piecu gadu vecumā viņš sāka spēlēt akustisko ģitāru, ko atrada vecmammas skapī, un 12 gadu vecumā izlēma kļūt par mūziķi. Vidusskolas vecumā viņš spēlēja savas skolas džeza grupā. Šajā laikā viņš iecienīja progresīvā roka grupas Rush, Genesis un Yes, kā arī džezroka ģitāristu Elu Di Meolu. Viņš augstu vērtēja Džonijas Mičelas, The Smiths un Siouxsie and the Banshees muzikālo daiļradi.

Pabeidzis vidusskolu, Baklijs pārcēlās uz Holivudu, lai apgūtu viena gada studiju kursu Mūziķu institūtā, ko pabeidza 19 gadu vecumā. Vēlāk par studijām viņš izteicās, ka tā esot bijusi "vislielākā laika izšķērdēšana", tomēr atzina, ka augstu novērtēja mūzikas teorijas studijas, sacīdams: "Mani piesaistīja patiesi interesantās harmonijas, kādas dzirdēju Ravēla, Elingtona un Bartoka skaņdarbos."

Karjeras pirmsākumi

Losandželosā Baklijs sešus gadus strādāja viesnīcā un spēlēja ģitāru vairākās grupās vienlaikus, spēlējot tādos žanros kā džezs, regejs, roots roks un smagais metāls. Viņš devās koncertturnejā kopā ar dancehall regeja mūziķi Shinehead un dažkārt spēlēja fanka un ritmblūza studiju sesijās sadarbībā ar jauno producentu Maiklu Dž. Klousu, izveidojot X-Factor Productions. No 1988. gadu līdz 1989. gadam Baklijs kopā ar Džonu Hamfriju un vēlāko Tool locekli Deniju Keriju spēlēja grupā Wild Blue Yonder. Šajā laikā Baklijs savu vokālo sniegumu aprobežoja ar bekvokālu.

1990. gada februārī Baklijs pārcēlās uz Ņujorku, taču rada ierobežotas iespējas strādāt par mūziķi. Viņu iepazīstināja ar kavali, Pakistānas sūfistu mūziku, un vienu no tās pazīstamākajiem dziedātājiem Nusratu Fatehu Ali Hanu. Baklijs kļuva par kaislīgu Hana mūzikas piekritēju, un laikā, ko viņš sauca par savām "kafejnīcu dienām" viņš bieži izpildīja Hana dziesmu kaverversijas. 1996. gada janvārī viņš intervēja Hanu žurnālam Interview un uzrakstīja ievadvārdus Hana izlasei Supreme Collection, Vol. 1. Šajā laikā Džefs Baklijs sāka interesēties arī par blūza mūziķi Robertu Džonsonu un smagā pankroka grupu Bad Brains.

1990. gada septembrī Džefs Baklijs no sava tēva bijušā mēnedžera Herba Koena saņēma piedāvājumu palīdzēt ierakstīt pirmo oriģināldziesmu demo ierakstu. Kopā viņi ierakstīja kaseti Babylon Dungeon Sessions, kas saturēja 4 dziesmas: Eternal Life, Last Goodbye, Strawberry Street un panku skrīmeri Radio. Koens un Baklijs ar šo ierakstu cerēja iegūt plašāku mūzikas industrijas uzmanību.

1991. gada sākumā viņš atgriezās Ņujorkā, lai debitētu kā solomākslinieks sava tēva piemiņas koncertā Greetings from Tim Buckley. Pasākumu 1991. gada 26. aprīlī Bruklinas Svētās Annas un Svētās Trīsvienības baznīcā organizēēja producents Hels Vilners. Baklijs noliedza, ka sava tēva piemiņas koncertu būtu izmantojis kā tramplīnu savai karjerai, tā vietā minēdams personīgus iemeslus par labu izvēlei dziedāt koncertā.

Eksperimentālā rokģitārista Gerija Lūkasa pavadībā Baklijs izpildīja dziesmu I Never Asked To Be Your Mountain, ko Tims Baklijs sarakstīja par jaundzimušo Džefu un viņa māti. Koncerts turpinājās ar dziesmu Sefronia – The King's Chain, Phantasmagoria In Two un Once I Was. Pēdējo dziesmu Baklijs izpildīja akustiski ar improvizētu a cappella noslēgumu pārrautas ģitāras stīgas dēļ. Pēc pasākuma tā organizētājs pauda, ka Baklijs par sevi atstāja spēcīgu iespaidu. Baklija uzstāšanās bija pretrunā viņa vēlmei muzikāli distancēties no sava tēva. Kādā intervijā viņš atklāja: "Tie nebija mani skaņdarbi, tā nebija mana dzīve, [par ko dziedāju]. Mani nomocīja doma, ka nebiju klāt sava tēva bērēs un man nebija iespējas no viņa atvadīties. Ar šo koncertu es tēvam izrādīju pēdējo godu."

Turpmākajos braucienus uz Ņujorku 1991. gadu vidū Baklijs sāka rakstīt dziesmas kopā ar Geriju Lūkasu. Viņu kopdarba rezultātā tapa dziesma Grace un Mojo Pin. 1991. gadu beigās viņš sāka uzstāties kopā ar Lūkasa grupu Gods and Monsters Ņujorkā. Saņēmis piedāvājumu noslēgt līgumu ar Imago Records kā grupas Gods and Monsters dalībniekam, Baklijs 1991. gadu beigās pārcēlās uz Manhatanas Lower East Side apkaimi. Tomēr dienu pēc Gods and Monsters debijas koncerta, 1992. gada martā, Baklijs izlēma grupu pamest.

Baklijs sāka uzstāties vairākos klubos un kafejnīcās iekš Lower Manhattan. Par viņa galveno uzstāšanās vietu kļuva klubs Sin-é. Pirmoreiz tajā viņš uzstājās 1992. gada aprīlī, un drīz vien viņš iemantoja pastāvīgu vietu pirmdienu vakaros. Viņa repertuārā bija daudzveidīgs folka, roka, ritmblūza, blūza un džeza kaverversiju klāsts, no kurām lielu daļu viņš bija apguvis nesen. Šajā periodā viņš atklāja tādus mūziķus kā Nīnu Simounu, Biliju Holideju, Venu Morisonu un Džūdiju Gārlendu. Baklijs izpildīja eklektisku kaverversiju izlasi no tādiem māksliniekiem kā Led Zeppelin (Night Flight), Nusrats Fatehs Ali Hans (Ye Jo Halka Halka Suroor Hae), Bobs Dilans (Mama, You've Been On My Mind), Edīte Piafa (Je ne Connais Pas La Fin), The Smiths (I Know It's Over), Bad Brains (I Against I) un Siouxsie Sioux (Killing Time). Tāpat viņš uzstājās arī ar savām oriģināldziesmām no Babylon Dungeon Sessions un dziesmām, ko bija sacerējis kopā ar Lūkasu. Baklijs uzstājās viens ar Fender Telecaster ģitāru, ko bija aizņēmies no savas draudzenes Dženīnas Nikolsas. Baklijs teica, ka iemācījies uzstāties uz skatuves, spēlējot nelielas auditorijas priekšā.

Turpmāko mēnešu gaitā Džefs Baklijs piesaistīja apbrīnas pilnus pūļus un ierakstu kompāniju vadītāju, tostarp, industrijas guru Klaiva Deivisa, uzmanību. Līdz 1992. gada vidum ielā pie kluba Sin-é rindās stājās limuzīnu ar ierakstu kompāniju vadītājiem, kas bija gatavu noslēgt līgumu ar Bakliju. 1992. gada oktobrī viņš parakstīja trīs albumu līgumu ar Columbia Records gandrīz 1 miljona ASV dolāru vērtībā. 1993. gada februārī viņš pavadīja trīs dienas studijā kopā ar skaņu inženieri Stīvu Adabo un Columbia A&R pārstāvi Stīvu Berkovicu, ierakstot lielu daļu no sava solo repertuāra. Baklijs dziedāja a capella, pavadot sevi ar akustiskajām un elektriskajām ģitārām, Wurlitzer elektriskajām klavierēm un fisharmoniju. Šos ierakstus izdeva pēc Džefa nāves albumā You and I, bet daļa no materiāla parādījās arī viņa debijas albumā Grace. Četru dziesmu debijas EP ierakstīšana bija paredzēta 1993. gada jūlijā un augustā, ietverot Vena Morisona The Way Young Lovers Do kaverversiju. Koncerta EP Live at Sin-é izdeva 1993. gada 23. novembrī.

Grace

1993. gada vidū Baklijs sadarbībā ar producentu Endiju Volisu uzsāka darbu pie sava pirmā studijas albuma Grace. Baklijs izveidoja grupu, sastāvošu no basista Mika Grendāla un bundzinieka Meta Džonsona, un pavadīja vairākas nedēļas mēģinājumos. Septembrī trijotne devās uz Beasville Studios Vudstokā, lai sešu nedēļu laikā ierakstītu dziesmas albumam. Baklijs uzaicināja bijušo grupas biedru Lūkasu spēlēt ģitāru dziesmām Grace un Mojo Pin. Vudstokā dzīvojošais džeza mūziķis Karls Bergers sarakstīja un diriģēja aranžiju stīgu instrumentiem. Baklijs atgriezās mājās, lai veiktu ierakstu pārrakstīšanu Manhatanas un Ņūdžersijas ierakstu studijās, kur viņš izpildīja vienu mēģinājumu pēc otro, lai panāktu perfektu vokālo sniegumu un eksperimentētu ar idejām papildu mūzikas instrumentiem un papildinātu dziesmu tekstūras.

Nolūkā atbalstīt EP Live at Sin-é Baklijs 1994. gada janvārī devās savā pirmajā Ziemeļamerikas solo koncertturnejā, kam sekoja 10 dienu Eiropas turneja martā. Baklijs spēlēja klubos un kafejnīcās, kā arī uzstājās veikalos. Pēc atgriešanās no Eiropas turnejas Baklijs uzaicināja ģitāristu Maiklu Taigi pievienoties savai grupai, un abu sadarbība rezultējās dziesmā So Real, ko ierakstīja sadarbībā ar producentu un skaņu inženieri Klifu Norelu kā vēlu albuma papildinājumu. No jūnija līdz augustam Baklijs devās savā pirmajā pilnās grupas turnejā ar nosaukumu Peyote Radio Theatre Tour. Šīs Baklija agrīnās koncertturnejas apmeklēja arī citi mūziķi kā Krisija Hainda no The Pretenders, Kriss Kornels no Soundgarden un The Edge no U2.

Albumu Grace izdeva 1994. gada 23. augustā ar septiņām oriģināldziesmām un trim kaverversijām: uz Nīnas Simounas apdari balstītā Lilac Wine, Corpus Christi Carol no Bendžamina Britena kora kompozīcijas A Boy Was Born, ko Baklijs iepazina vidusskolas vecumā un kuras pamatā ar 15. gadsimta himna, kā arī Leonarda Koena dziesmas Hallelujah kaverversija, kas balstīta uz Džona Keila ierakstu no Koena piemiņas albuma I'm Your Fan. Žurnāls Time dziesmu Hallelujah Baklija izpildījumā sauca par viņa "visu laiku labāko sniegumu" un "vienu no visu laiku izcilākajām dziesmām". Tā ir iekļauta Happy Mag 10 visu laiku izcilāko kaverversiju un Rolling Stone 500 visu laiku izcilāko dziesmu sarakstā.

Grace komerciālie panākumi bija lēni, un, neskatoties uz kritiķu atzinību, tas neguva plašu atskaņošanu radio ēterā. Laikraksts The Sydney Morning Herald to sauca par "romantisku meistardarbu" un "noteicošu, vērienīgu skaņdarbu". Par spīti lēnajiem pārdošanas apjomiem, albums ilgstoši nezaudēja savu aktualitāti, un nākamo divu gadu laikā tas ieguva zelta sertifikāciju Francijā un Austrālijā. Tikai 2002. gadā tas sasniedza zelta sertifikāciju ASV. 2006. gadā Austrālijā tā pārdošanas apjoms saņēma seškārtēju platīna sertifikāciju.

Albums izpelnījās atzinību no vairākiem augstu vērtētiem mūziķiem un māksliniekiem, tostarp, no Baklija paša iedvesmas avotiem, grupas Led Zeppelin locekļiem: Džimijs Peidžs uzskatīja Grace par vienu no saviem iemīļotākajiem pēdējās desmitgades albumiem, atzinīgi izteicās arī Roberts Plānts. Bakliju slavēja arī citi mūziķi, kas bija ietekmējuši viņa daiļradi, tostarp, Bobs Dilans Bakliju izvirzīja kā "vienu no šīs desmitgades izcilākajiem dziesmu autoriem", Deivids Bovijs intervijā ar The Village Voice minēja Grace kā vienu no 10 albumiem, ko viņš ņemtu līdz uz neapdzīvotu salu, savukārt, Morisijs pauda, ka Grace ir viens no viņa iecienītākajiem albumiem. Breds Pits par Džefa Baklija skaņdarbiem izteicās šādi: "Viņa mūzikā ir zemstrāva, kaut kas precīzi nenosakāms. Tāpat kā labākajās filmās vai labākajā mākslā, kur stāsts turpinās zemtekstā. Es uzskatu, ka viņa skaņdarbi ir pilnībā smeldzīgi. Tie ielien zem manas ādas."

Privātā dzīve

No 1990. līdz 1991. gadam Baklijs bija aktrises Brukas Smitas istabas biedrs. 1991. gada aprīlī sava tēva piemiņas koncerta laikā Baklijs iepazinās ar dziedātāju un dziesmu autori Rebeku Mūru, un abi tikās līdz 1993. gadam. Šīs attiecības kļuva par iedvesmas avotu albumam Grace un rosināja Baklija pārcelšanos uz Ņujorku. No 1994. līdz 1995. gadam Džefs Baklijs nonāca spraigās attiecībās ar Cocteau Twins solisti Elizabeti Freizeri. Kopā viņi radīja un ierakstīja demo ierakstu duetam All Flowers in Time Bend Towards the Sun, kas nekad nav ticis izdots komerciāli. 1994. gadā Baklijs uzsāka attiecības ar mūziķi Džoanu Vaseru, profesionāli pazīstamu kā Joan As Police Woman. Ziņots, ka īsi pirms savas nāves Baklijs Džoanu Vaseru esot bildinājis.

Nāve

1997. gada 29. maijā vakarā Baklija grupa devās ceļ uz Memfisu, lai pievienotos viņam studijā un turpinātu darbu pie Baklija jaunajiem skaņdarbiem. Vēlāk tajā pašā vakarā Džefs Baklijs, dziedādams Led Zeppelin dziesmu Whole Lotta Love pilnībā apģērbies negaidīti devās peldēties Vulfriverhārborā (angļu: Wolf River Harbor), Misisipi upei piegulošā stāvūdens kanālā, zem Memfisas iekārtā dzelzceļa viadukta.

Kīts Foti no Baklija grupas atbalsta personāla, kurš tobrīd atradās kopā ar viņu, palika krastā. Pārcēlis radio un ģitāru tālāk no garāmbraucoā velkoņa radītā viļņa, viņš pacēla acis un atskārta, ka Džefs Baklijs ir pazudis – velkoņa radītie viļņi bija viņu aiznesuši prom no krasta un pavilkuši zem ūdens. Glābšanas operācija, ko tonakt un nākamajā rītā veica nirēju komandas un policija, bija neveiksmīga. 4. jūnijā kuģa American Queen pasažieri pamanīja viņa mirušo ķermeni krastā, aizķērušos zaros.

Autopsija nekonstatēja narkotiku vai alkohola klātbūtni viņa ķermenī, tādēļ, ņemot vērā notikušā apstākļus, par viņa nāves cēloni atzina par nejaušu noslīkšanu. Džefa Baklija oficiālā tīmekļa vietne publicēja paziņojumu, paužot, ka viņa nāve nebija ne noslēpumaina, nedz arī pašnāvība.

Apbalvojumi

• Šarla Kro Akadēmijas (franču: Académie Charles Cros) balva "Grand Prix International Du Disque" 1995. gada 13. aprīlī par labāko starptautisko debijas albumu Grace;
• MTV video mūzikas balva labākajam jaunajm māksliniekam dziesmas videoklipā par dziesmu Last Goodbye, 1995;
• Rolling Stone žurnāla nominācija kategorijā "Labākais jaunais mākslinieks", 1995;
• Triple J Hottest 100 pasaules lielākajā balsošanas konkursā dziesmu Last Goodybe ievietoja 14. vietā, 1995;
• Grammy nominācija "Labākais vīriešu roka vokālais priekšnesums" par dziesmu "Everybody Here Wants You", 1998.

Diskogrāfija

Studijas albums

Gads	Albums	Augstākā vieta albumu topā									Papildinformācija
1994	Grace	5	9	39	67	47	14	84	38	31	Albuma sertifikācija: RIAA: Platīns ARIA: 8× Platīns BPI: 2× Platīns MC: Zelts IFPI: Platīns SNEP: Platīns
	"—" norāda, ka albums neiekļuva topā vai netika izdots attiecīgajā valstī.