Džons Franklins

Vikipēdijas lapa
Džons Franklins
John Franklin
Džons Franklins
Personīgā informācija
Dzimis 1786. gada 15. aprīlī
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Spilsbi, Anglija, Lielbritānija
Miris 1847. gada 11. jūlijā (61 gads)
jūrā pie Karaļa Viljama salas (tagad Karogs: Kanāda Kanāda)

Sers Džons Franklins (angļu: Sir John Franklin; dzimis 1786. gada 15. aprīlī Anglijā, miris 1847. gada 11. jūlijā Karaļa Viljama salā, Kanādas Arktiskajā arhipelāgā) bija angļu flotes virsnieks un jūrasbraucējs, kontradmirālis.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1799. gadā 14 gadu vecumā sācis dienestu par jungu uz kabotāžas kuģa. No 1801. līdz 1803. gadam piedalījies Metjū Flindersa vadītā ekspedīcijā uz Austrāliju. 1805. gadā piedalījies Trafalgāras kaujā, bet 1814. gadā ievanots kaujā pie Ņūorleānas Britu—amerikāņu kara laikā.

1818. gadā devās savā pirmajā arktiskajā ekspedīcijā ar kuģi Trent, kuras mērķis gan bija nereāls: sasniegt Beringa šaurumu, kuģojot cauri Ziemeļpolam (zināšanas par ledus apstākļiem Ziemeļu Ledus okeānā tolaik bija ļoti nepilnīgas). Ekspedīcija spēja nokļūt uz ziemeļiem tālāk par Špicbergenu, līdz devās atpakaļ.

1819. gadā Dž. Franklins jau pats organizēja un vadīja arktisko ekspedīciju Ziemeļamerikas ziemeļos, kas veica ceļu no Hudzona līča līdz Koroneišenas līcim. Nākamajā ekspedīcijā devās no 1825. līdz 1827. gadam pa Makenzi upi un Ziemeļamrikas ziemeļu piekrasti. Pēc šīs ekspedīcijas panākumiem Dž. Franklins saņēma atzinību: tika iecelts par bruņinieku un Van Dīmena Zemes gubernatoru (1837-1843).

Pēdējā ekspedīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc atgriešanās Anglijā Dž. Franklins sāka organizēt ekspedīciju Ziemeļrietumu jūrasceļa meklēšanai. Tā devās ceļā 1845. gada 19. maijā ar kuģiem Terror un Erebus. Ekspedīcija pazuda Arktikā un 10 gadus par to nebija nekādu ziņu, lai gan tika izsūtītas kopā 39 meklēšanas ekspedīcijas. Daudzas no tām organizēja Dž. Franklina sieva Džeina Franklina.

Pirmie, kas atrada Franklina pēdas, bija Džona Reja (John Rae) vadītā 1854. gada ekspedīcija. Karaļa Viljama salā, kontaktējoties ar vietējiem iedzīvotājiem, viņi uzzināja par pazudušo jūrnieku likteni: tie gājuši bojā no bada, inuīti stāstīja arī par kanibālismu starp mirušajiem jūrniekiem. Kapteinis Rejs atrada Franklina ekspedīcijas kuģi un tur redzētais apstiprināja inuitu ziņas. Lielbritānijā šo informāciju uztvēra ar neticību, taču vēlāk Reja informāciju apstiprināja arī citi pētnieki. Tika atrasti arī jūrnieku pieraksti, kur aprakstīts, ka Franklina kuģi iesaluši ledū, kurš nav izkusis arī nākamajā vasarā. Pats ekspedīcijas vadītājs bija pārziemojis divas ziemas, līdz miris 1847. gada 11. jūlijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]