Pāriet uz saturu

DRB 52

Vikipēdijas lapa
DRB 52

Tvaika lokomotīve TE-036 Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā
Ekspluatācijas periods 1945—1995
RažotājsKarogs: Vācija Vācija
Karogs: Polija Polija
Karogs: Austrija Austrija
Ražošanas periods1942—1950
Uzbūvēti sastāvi7794
Vagona garums22 975 mm
Sliežu platums1435 mm (DRB 52)
1524 mm (TE)
Maksimālais ātrums80 km/h
Vilkmes sistēmatvaiks
Izejošā jauda1620 ZS

Deutsche Reichsbahn 52. klase[1] jeb DRB 52 ir Vācijas tvaika lokomotīve, kas lielā skaitā būvētas Otrā pasaules kara laikā. Tā bija visvairāk ražotā tā saukto Kriegslokomotiven jeb Kriegsloks (kara lokomotīvju) klase. 52. klase bija pirmskara 50. klases kara laika variants ar mazāk detaļām un lētākiem izejmateriāliem, kas paātrināja ražošanu. Tās projektēja Rihards Vāgners, kurš bija DRG Lokomotīvju standartu biroja Centrālā projektēšanas biroja galvenais inženieris. Apmēram duci lokomotīvju klašu sauca par Kriegslokomotiven; tomēr trīs galvenās klases bija 52., 50. un 42. klase. Vācijā kopumā saglabājušās 20 lokomotīves.

Pēc Otrā pasaules kara daudzas lokomotīves nonāca Padomju Savienības īpašumā. PSRS šīs klases apzīmēja ar indeksu TE (TЭ) un tās satiksmē izmantoja no 1940. līdz 1970. gadiem. Citi šādu lokomotīvju operatori bija Polija, Rumānija, Bulgārija, Norvēģija un Turcija.

Līdz 1920. gadam tvaika lokomotīves Vācijā pasūtīja atsevišķi dzelzceļi, kas noveda pie lielas lokomotīvju parka tipu daudzveidības. Lai atjaunotu kārtību, Deutsche Reichsbahn veica tvaika lokomotīvju tipizāciju un standartizāciju. 1925. gadā visiem dzelzceļiem ieviesa vienotu divciparu numurus, kas norādīja tvaika lokomotīvju sēriju.[2]

52. klase ir pirmskara DRB 50 lokomotīves (ražota no 1938. līdz 1942. gadam) vienkāršota versija. 52. klases vienkāršotā konstrukcija bija paredzēta tās ražošanai nepieciešamo darba stundu skaitu un prasmes līmeņa samazināšanai, kā arī lai pielāgotos kara laika stratēģisko materiālu trūkumam. Papildu konstrukcijas izmaiņas nodrošināja lokomotīvēm un to apkalpei labāku aizsardzību pret aukstumu.[3] Laikā no 1942. gada līdz kara beigām 1945. gada maijā uzbūvēja vairāk nekā 6300 52. klases lokomotīves. Pēckara periodā uzbūvēja papildu lokomotīves, kuru kopējais skaits, bija apmēram 6719 vienības, un kuras piegādāja septiņpadsmit ražotāji. 42. klase bija lielāka 52. klases versija, bet saražota mazākā skaitā.

Vāgners vēlējās lokomotīves, kas būtu izturīgas un viegli kopjamas, un atšķirībā no britu inženieriem neuzskatīja augstu jaudas un svara attiecību par prioritāti. Iegūtajai kara lokomotīvei bija maza ass slodze — 15 tonnas, un tā varēja pārvadāt par 40 procentiem vairāk kravas nekā vecās Prūsijas lokomotīves, kuras tā aizstāja. 52. klases lokomotīves varēja pārvadāt 1200 tonnas ar ātrumu 65 km/h bez ievērojamas slodzes. 3% slīpumā tās varēja pārvadāt 800 tonnas ar ātrumu 5 km/h.

Otrā pasaules kara laikā visā Eiropā saražoja vairāk nekā 7794 DRB 52. klases lokomotīves izmantošanai Austrumu frontē. Tādējādi tā bija viena no pasaulē skaitliski visvairāk saražotajām tvaika lokomotīvēm. Lai sasniegtu šādu skaitu, vācu lokomotīvju ražotājus apvienoja "Lielvācu lokomotīvju ražotāju kopienā" (Gemeinschaft Grossdeutscher Lokomotivhersteller, GGL), kas bija 1942. gadā dibinātās "Dzelzceļa transportlīdzekļu galvenās komitejas" (Hauptausschuss Schienenfahrzeuge, HAS) apakšnodaļa. Galvenās HAS personas bija munīcijas un bruņojuma reiha ministrs Alberts Špērs un reiha transporta ministrs Jūliuss Dorpmillers.

Pēc iebrukuma Polijā 1939. gada septembrī nacistiskā Vācija izformēja Polijas Valsts dzelzceļu (PKP). Polijas dzelzceļa amatpersonas vai nu sodīja ar nāvi masu nošaušanā, vai ieslodzīja, un aptuveni 8000 vadības amatos nodarbināja vācu ierēdņus.[4] Bijušie Polijas uzņēmumi sāka ražot vācu lokomotīves BR44, BR50 un BR86 jau 1940. gadā dažās rūpnīcās sāka izmantot piespiedu darbu. Līdz 1944. gadam Poznaņas un Hšanovas rūpnīcas ražoja pārveidotās Kriegslok BR52 lokomotīves Austrumu frontei. Šīs lokomotīves izgatavoja gandrīz pilnībā no tērauda, jo tām nebija paredzēts ilgs kalpošanas laiks kara apstākļos, tāpēc ražošanā neizmantoja augstākas vērtības krāsainos metālus, piemēram, bronzu, hromu, varu, misiņu un niķeli.[4]

Lielvācu lokomotīvju ražotāju kopienā iekļāva šādus lokomotīvju ražotājus (minēts arī aptuvenais saražoto 52. klases lokomotīvju skaits):

  1. LOFAG, Vīne: 1053 vienības;
  2. Henschel, Kasele (Henschel Flugzeugwerke AG): 1050 vienības {piespiedu darbs);[5]
  3. Schwartzkopff, Berlīne: 647 vienības;
  4. Krauss-Maffei, Minhene: 613 vienības;
  5. Borsig, Berlīne; atzari: Borsig-Rheinmetall AG Düsseldorf (Semjanovicē, Polijā), Borsig Lokomotivwerke Hennigsdorf, Borsig Werke Breslau-Hundsfeld (mūsdienu Vroclavā, Polija): 542 vienības (piespiedu darbs, tostarp Aušvicas koncentrācijas nometnes ieslodzītie);[5]
  6. Schichau-Werke Elbinga (mūsdienās Elblonga, Polija): 505 vienības (piespiedu darbs, tostarp Štuthofas koncentrācijas nometnes ieslodzītie);[6][7]
  7. Maschinenbau und Bahnbedarfs AG iepriekš Orenstein & Koppel, Bābelsberga: 400 vienības;
  8. DWM Posen, Poznaņa (okupētā Polija), vācieši pārņēma Polijas rūpnīcu H. Cegielski – Poznań: 314 vienības (piespiedu darbs);[3]
  9. Oberschlesische Lokfabrik Krenau, Hšanova (okupētā Polija), vācieši pārņēma Polijas rūpnīcu Fablok: 264 vienības (piespiedu darbs)[3]
  10. Maschinenfabrik Esslingen: 250 vienības
  11. Jung, Kirhena: 231 vienības
  12. Škoda Works, Plzeņa: 153 vienības
  13. Grafenstaden, Strasbūra: 139 vienības

PSRS teritorijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šīs sērijas tvaika lokomotīves piegādāja PSRS no 1943. gada kā trofejas. Kopumā Otrā pasaules kara laikā PSRS kā trofejas un reparācijas piegādāja aptuveni 2200 šo tvaika lokomotīvju, no kurām aptuveni 2000 mašīnu bija pilnībā tehniski darbspējīgā stāvoklī. Lielāko daļu lokomotīvju pārveidoja uz padomju 1524 mm sliežu platumu. Noteikts skaits lokomotīvju, kuras nepārveidoja uz padomju sliežu platumu, izmantoja PSRS pierobežas reģionos (galvenokārt Kaļiņingradas apgabalā). Vēl 36 52. tipa tvaika lokomotīves sakomplektēja Ivanofrankivskas lokomotīvju remonta rūpnīcā (Rietumukrainā) 1940. gadu beigās no bojātu lokomotīvju detaļām (numuri sākās ar 8001).[2] VDR atjaunoja 200 tvaika lokomotīves, kurām piešķīra numurus no 52 8001 līdz 52 8200; tomēr šīs tvaika lokomotīves nenonāca PSRS, un tāpēc tās nevajadzētu jaukt ar TE.

Padomju Savienībā tvaika lokomotīves apzīmētas ar indeksu TE, kas nozīmē "Trofeja, pēc īpašībām identiska E sērijas tvaika lokomotīvei".[2]

PSRS rietumu daļas dzelzceļos TE tvaika lokomotīves aktīvi izmantoja līdz 20. gadsimta septiņdesmito gadu vidum, pēc tam lielāko daļu nodeva rūpniecības uzņēmumiem, izmantoja manevru darbos un kā stacionārus tvaika katlus. Latvijā ekspluatētas no 1943. līdz 1985. gadam. Ekspluatācijas laikā PSRS TE sērijas tvaika lokomotīves saņēma ļoti pozitīvas atsauksmes no padomju dzelzceļa darbiniekiem. Galvenais trūkums bija jaudas kritums, izmantojot zemas kvalitātes akmeņogles. Sarunvalodā TE sērijas tvaika lokomotīves sauca par "teškām" vai "frau".

Vairāki 52. klases vilcieni saglabājušies ekspluatācijas stāvoklī. Vienu izmanto Nene Valley Railway Pīterboro, Anglijā. Vēl vienu ekspluatē Frankonijas muzeju dzelzceļā Bavārijā, Vācijā.

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Kara laika lokomotīvju klasēm izmantoja prefiksu DRB (Deutsche Reichsbahn), lai tās atšķirtu no tām, ko ieviesa DRG (ar prefiksu DRG), kas zaudēja spēku 1937. gadā, un tām, ko vēlāk ieviesa Austrumvācijas Deutsche Reichsbahn (prefikss DR).
  2. 1 2 3 Раков В. А. Локомотивы отечественных железных дорог 1845—1955 (2-е изд., перераб. и доп). Издательство «Транспорт», 1995. 341—343. lpp. ISBN 5-277-00821-7.
  3. 1 2 3 Michał Kubara, Beata Mamcarczyk, Marcin Paździora, Sandra Schab. «Sosnowiec». Katalog Zabytków Techniki Przemysłowej Zagłębia Dąbrowskiego (PDF file, direct download 9.97 MB). Zagłębiowska Oficyna Wydawnicza Publishing, 2012. 84–85. lpp. ISBN 978-83-928381-1-1. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 6. decembris. Skatīts: 2014. gada 9. februāris.
  4. 1 2 Jerzy Wasilewski. «25 września. Wcielenie kolei polskich na Śląsku, w Wielkopolsce i na Pomorzu do niemieckich kolei państwowych Deutsche Reichsbahn (Takeover of Polish Railways in Silesia, Greater Poland and Pomerania)». Polskie Koleje Państwowe PKP, 2014. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 8. februāris. Skatīts: 2014. gada 8. februāris – caur Archive.is.
  5. 1 2 Eliah Meyer (July 1949). "List of german firms that used prisoners from concentration camps for slave labor". Catalogue of Camps and Prisons in Germany and the German-Occupied Territories (The International Tracing Service, ITS).
  6. ↑ Geoffrey P. Megargee, USHMM. The United States Holocaust Memorial Museum encyclopedia of camps and ghettos, 1933-1945. Indiana University Press, 2009. ISBN 978-0253354297. Skatīts: 2014. gada 11. augusts.
  7. ↑ J. Więsyk. «Gdańsk-Kokoszki - KL Stutthof Sub Camp». Virtual Shtetl. POLIN Museum of the History of Polish Jews, 2015. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 2. aprīlis. Skatīts: 2015. gada 10. marts.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=DRB_52&oldid=4329100"