Daba un dvēsele

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Daba un dvēsele ir Emiļa Melngaiļa dziesma jauktajam korim ar filozofiska Raiņa dzejoļa vārdiem, kas pirmo reizi atskaņota Sestajos latvju vispārējos dziesmu svētkos 1926. gadā.

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabs Graubiņš rakstīja, ka atzīstama dziesmu "Daba un dvēsele", tāpat kā "Mūsu Tēvs debesīs" plaši iecerētā un izvestā kompozīcija, drošie, efektīvie balsu gājieni un vispār ērtā dziedamība, bet svaigs, nemākslots dabīgums, kā viņa agrākajās dziesmās ("Senatne", "Rekviēms"), te tādā mērā vairs nav atrodams.

Valentīns Bērzkalns rakstīja, ka Melngaiļa "Daba un dvēsele" ir veidota konvencionālā izteiksmē. Šai dziesmai ir kāds savdabīgs neanalizējams skaistums, lai gan koriski tā, neraugoties uz rūpīgo balsu izveidojumu, nav no autora skanīgākiem darbiem. Īpatnais 3-balsīgais vienveida balsu dalījums, kas pats par sevi ir interesants, zemākās vietās šķiet par blīvu un varbūt atstātu lielāku efektu, ja komponists to lietotu retāk. Toties skaista — ar visu skopo tematiku — ir šis dziesmas muzikālā izaugšana un kopnoskaņa.[1]

Dziesmas vārdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daba nezin, cik tā liela,
Saule nezin, cik tā karsta,
Debess nezin, cik tā dziļa.

Debess plēš sev melno krūti,
Miljoniem līst sauļu lāsas,

Nav tām skaita tukšā plaismā.

Saule izšauj kvēlu vālus,
Iededz dzīvi ledus zemē, —
Patei sirds ir sadegusi.

Zeme liesām akmens rokām,
Turot jūru cietā klēpī,

Dziļā miegā iet ap sauli.

Dailes kauss pār jūru izliets,
Balti puto, sārti blāzmo —
Jūra nejūt dailes plūsmu.

Zemes klēpī sprakstot izverd
Smaragds, safīrs, rubīns, dimants:

Greznās krāsās mirdz bez dzīves, —

Zemes klēpim trīsot izaug
Sīciņš stādiņš ziliem ziediem, —
Stādiņš zin, cik ziedi zili;

Lielā jūras bezgalībā
Sīkā čaulā izbrauc dvēsle, —

Dvēsle zin, cik jūra plaša;

Dvēsle zin, cik daba liela,
Dvēsle zin, cik saule karsta,
Dvēsle zin, cik debess dziļa.

Vēl tik vienu dvēsle nezin,
Cik tā pati skaista, dziļa,

Zinās vēl i nezināmo.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Valentīns Bērzkalns (1965), Latviešu dziesmu svētku vēsture: 1864–1940, Bruklina: Grāmatu draugs, 320-322 lpp.