Dalībniece:Dzervene/Smilšu kaste

Vikipēdijas lapa

Lielogu dzērvene (Vaccinium macrocarpon Aiton) ir Ēriku dzimtas mūžzaļš augs, kas sastopams purvainās vietās un tiek plaši kultivēts. Auga sinonīms ir Oxycoccus macrocarpus. Pazīstama arī kā Amerikas lielogu dzērvene.[1]

Klasifikācija
Valsts Augi (Plantae)
Apakšvalsts Vaskulārie augi (Tracheobionta)
Nodalījums Sēklaugi (Spermatophyta)
Apakšnodalījums Segsēkļi, magnolijaugi (Magnoliophyta)
Klase Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Apakšklase Dilēniju (Dilleniidae)
Rinda Viršu (Ericales)
Dzimta Ēriku (Ericaceae)
Ģints Vaccinium
Suga Lielogu dzērvene (Vaccinium macrocarpon Aiton)

Radniecīgas ģints sugas[1]:

  • V. oxycoccos L. (Eiropas dzērvene),
  • V. erythrocarpum Michx. ( dienvidu kalnu dzērvene),
  • V. vitis (zemkrūmu dzērvene)
  • V. corymbosum (augstkrūmu dzērvene)

Izplatība un ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielogu dzērveņu dzimtā vieta ir Amerika. To dabiskais izplatības areāls ir mērenā klimata joslas zona no Austrumu piekrastes līdz Centrālajai ASV un Kanādai, un no Dienvidkanādas ziemeļiem līdz Apalačiem dienvidos.[2] Dzērvenes sastopamas atklātos areālos un mitrās piekrastēs, skābos purvos. Ogas plašāk tiek izkaisītas ar ūdens un piekrastes putnu palīdzību.[3]

Morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielogu dzērvene ir neliels, mūžzaļš, zems krūms, kas sastopams purvainā vietās.[1] Augs veido stolonus (horizontālus stublājus) līdz 2 metriem ar īsie vertikāliem zariem 5-20 cm augstumā. Aug no stolona pumpuriem, kas var būt veģetatīvs vai augļu veidojošs.[4] Ogas koši sarkanas ar cietu, spīdīgu apvalku, lodveidīgu vai elipsoīdu formu.[3] Sarkano ogu izmēri variē no 12 līdz 20 mm platumā. Krūma lapas ir 1.9 cm garas, eliptiski garenas ar bālganu apakšmalu.[1] Augšanas sezonas laikā lapas ir tumši zaļas un spīdīgas, pēc tam tās kļūst sarkanīgi brūnas ziemas sezonā.[2] Viens līdz desmit rozā ziedu (0.8 cm gari) veidojas pavirši uz jaunajiem vertikālajiem zariem. Katrs zieds atrodas uz 10-30 mm kātiņa.[1][3]

Dzērveņu nogatavošanās cikls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzērveņu galotnes pumpuru augšana tiek ierosināta gadu pirms ražas, sākoties jūlijam. Šis process uzsākas mainoties dienas garumam. Pēc tam pumpuri turpina attīstīties visu vasaru un rudeni. Ziedpumpuri ir neaktīvi līdz nākamā gada pavasarim. Signāls, kas paziņo par atdusu ir zemo temperatūru un īso dienu kombinācija. Neaktīvais atdusas stāvoklis ilgst kamēr augs ir pakļauts zemām temperatūrām, stundām atrodoties 0 oC - +5 oC temperatūrā atdusas cikls ir pilnīgs. Svarīgi, lai dzērvenes uzkrātu zemās, sala temperatūras pavasara atdusas beigšanai. Atdusai beidzoties, sākas ziedēšana, reaģējot uz paaugstinātām temperatūrām un dienas gaismas pagarināšanos. Galotnes pumpuri uzbriest aprīli, zaudējot savu atdusas perioda krāsu. Vēlā maijā noris pumpuru augšana, no vertikālo zaru galotnes pumpuriem ir redzamas jaunās lapas un ziedpumpuri. Jūnijā vertikālie zari turpina stiepties garumā un atveras pirmie ziedi, veidojas jaunās lapas. Līdz jūnija beigām vairums ziedu ir atvērušies. No jūnija beigām līdz jūlija sākumam bites apputeksnē dzērveņu ziedus, sāk veidoties sīkas ogu formas. No šī punkta līdz ražas novākšanai, augšanas cikls pārklājas ar jauna cikla veidošanos nākamajam gadam. Septembrī ogas kļūst sarkanas antocianīna pigmenta produkcijas rezultātā. Ogas pilnīgu gatavību sasniedz aptuveni pēc 80 dienām, pēc pilnīgas uzziedēšanas.[2]

Ķīmiskais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzērvenes satur šādas organiskās skābes: citronskābi, benzoskābi, ābolskābi, glikuronskābi, parasorbīnskābi. Neatšķaidīta dzērveņu sula satur 0.75-1.14% ābolskābi, 0.94-1.30% citronskābi un 0.020% benzoskābi.[1] Benzoskābei un salicilskābei piemīt baktericīdas īpašības, kas nodrošina ražas uzglabāšanos.[5] Parasorbīnskābe nomāc sēklu dīgtspēju, un tiek pieņemts, ka tas augam sniedz aizsardzību no sēnītēm. No fenola savienojumiem svaigā dzērveņu sulā ir 17.8 mg/100g antociāna. Vaskainā auga kutikula sastāv arī no garo ķēžu spirtiem, esteriem un hidrokarboniem. Starp nepiesātinātajām taukskābēm vaskā ir linolēnskābe un oleīnskābe, kas sastopama arī sēklu lipīdos.[1] Dzērvenes satur arī citus komponentus, kā 3.1% glikozi, 1% fruktozi, antocianīnu, katehīnu, triterpenoīdu, karbohidrātus, nelielu daudzumu proteīnu, šķiedrvielas, vitamīnus – C, B1, B2, B3.[5][1] Neapstrādātu dzērveņu ogas satur vitamīnu C 13.5mg/100g, proteīnus (0.4g/100g), taukus (0.2g/100g), šķiedrvielas (1.2g/100g), dzelzi (0.2mg/100g), nātriju (1 mg/100g), kāliju (71mg/100g), kalciju (7mg/100g), karbohidrātus (12.7 g/100g) un 49 kalorijas. Sēklu eļļa satur 33% linolēnskābi un tokotrienolu (1.73 g/kg).[1]

Izmantošana ārstniecībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzērvenei piemīt spēcīgas urīndzenošas īpašības, un to sula bieži tiek izrakstīta pret urīnceļu infekcijām, nieru traucējumiem un citur, kur ir nepieciešama šķidruma izvadīšana. Palīdz pret cistītu, regulē urīna pH. Dzērveņu sulu terapijā vajadzētu izdzert vismaz litru svaigas sulas ikdienas.[3][1] Dzērvenei piemīt spēcīgi antioksidanti, kas aizsargā mūsu organismu no brīvo radikāļu ietekmes, labvēlīgi ietekmē sirds un asinsvadu sistēmu. Veicina gremošanas trakta darbību, jo palīdz tajā esošo labo baktēriju attīstībai.[5]

Toksicitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzērvenes netiek uzskatītas par toksiskām. Izdzerot dienā vairāk kā 4 litrus dzērveņu sulas var izraisīt diareju un citas gremošanas problēmas.[3]

Kultivēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augšanas prasības ir mitra vai daļēji mitra augsne bez kaļķiem, vislabāk bagāta ar kūdru vai viegls smilšmāls ar lapu trūdvielām.[6][2] Aug ļoti skābā augsnē 4-4,5 pH, saulainā vietā.[6] Lai veicinātu stabilu produktivitāti un saglabātu ražīgumu, ik 2-5 gadus dzērveņu gultnes vietai pievieno smiltis. Atšķirībā no citām lauksaimniecības augsnēm, dzērveņu augsnei nav nepieciešams apstrādāt zemi.[2] Plaši tiek kultivēts Ziemeļamerikā. Kultivētie augi parasti tiek audzēti mākslīgajos purvos, kas bieži ir appludināti ziemas mēnešos.[6] Plūdi galvenokārt ir saistīti ar aizsardzību pret ziemas apstākļiem, ražas novākšanu, un dažas specializētas appludināšanas kaitēkļu apkarošanai. Dzērvenes ir tolerantas pret appludinātām augsnēm.[2] Kaut arī lielogu dzērvenes spēj pašapputeksnēties, apputeksnēšana ar bitēm palielina ogu ražu, tāpēc to stropus bieži ievieš dzērveņu laukā ziedēšanas laikā.[3] Kultivētajiem augiem vajadzīgi 5 gadi, lai spētu veidot pilnīgas ogas, pēc tam ražu spēs dod līdz pat 60-100 gadiem.[6] Tiek kultivētas Ziemeļeiropā un Centrāleiropā, Lielbritānijā, Vācijā, Nīderlandē, Šveicē, Anglijā, Kanādā, ASV.[1][3] Dzērveņu audzēšanā ir izveidotas uzlabotas šķirnes – „Early Black”, „Black Veil”, „Beckwith”, „Franklin”, „Wilcox”, „Howes”, „Stevens”, „Searles”, „MsFarlin”, „Bergman”, Crowley”, „Ben Lear”.[3] Jau 20.gs. septiņdesmitajos gados bija liela interese Latvijā selekcionēt un kultivēt Amerikas lielogu dzērvenes. To pētījumi aizsākās Latvijas nacionālajā Botāniskajā dārzā.[7] Nokrišņu daudzums Latvijā ir pietiekošs auga kultivēšanai, tomēr sausuma periodos nepieciešama aplaistīšana, lai augsnes apakškārtas slānis būtu pietiekoši mitrs.[5] Lielogu dzērvenei ir augstāka ilgmūžība un produktivitāte (40 t ha -1) salīdzinot ar purva dzērveni (Vaccinium oxycoccos L.), kas ir sastopama Latvijas purvos.[8] Latvijā plašāk audzē šādas lielogu dzērveņu šķirnes: „Ben Lear”, „Early Black”„Bergman”, „Franklin”, „Vilkox”, „Howes”, „Piligrim”, „Stevens”.[7] Pašlaik dzērveņu stādījumi Latvijā aizņem ap piecdesmit hektāru.[9] Tās tiek audzētas gan piemājās dārziņos pašu vajadzībām, gan augsto purva kūdru plantācijās pārdošanai un eksportam.[5]

Ražas novākšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielāko daļu dzērveņu novāc no septembra līdz oktobrim. Sastopami divi novākšanas veidi. Visbiežāk izmantotā ir mitrā vai ūdens raža novākšana, kur dzērveņu gultnes audzēšanas vieta tiek appludināta. Peldošo ogu ražu novāc ar specializētu kombainu un nogādā saņemšanas stacijā. Otrs variants- sausā raža, kur ogas savāc ar mehanizētiem kombainīšiem.[4] Latvijā tiek izmantota novākšana ar ogu kombainīšiem vai lasītas ar rokām.

Šķirnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielogu dzērveņu šķirnes[5]:

  • „Beckwith” – vidēji vēlīna šķirne, jo ogas nogatavojas septembra pēdējā nedēļā. Ogas tumši sarkanas, lielas, iegareni ovālas. Ogu izmēri: garums līdz 1.3-1.8 cm, diametrs 1.2-1.6 cm, masa 0.7-1.4 g. Augam ir gari vertikālie dzinumi, lapas lielas un gaiši zaļas.
  • „Ben Lear” – agrīna šķirne, jo ogas ir nobriedušas septembra pirmajā pusē. Tumši sarkanas, lielas, bumbierveida ogas. Ogu izmēri: garums 1.3-2 cm, diametrs 1.2-1.7cm, masa 0.9-1.6g. Vidējii augsti vertikālie dzinumi ar vidēji lielām, tumši zaļām lapām.
  • „Bergman” – veidojies krustojot „Early Black” un „Searles” šķirnes. Agrīna šķirne, jo ogas nogatavojas septembra pirmajā nedēļā. Vidēji lielas, apaļas līdz ovālas formas ogas, tumši sarkanas. Ogu izmēri: garums 1.6-1.8 cm, diametrs 1.4-1.7 cm, masa 0.9-1.4 g. Vertikālie dzinumi vidēji spēcīgi.
  • „Black Veil” – ļoti agrīna šķirne, kuru ogas nogatavojas augusta pēdējā nedēļā. Ogas apaļas ar plakanu galotni, lielas, tumši sarkanas. Ogu izmēri: garums līdz 1.9 cm, diametrs 1.7 cm, masa 1.3 g. Dzērvenes augam ir gari vertikālie dzinumi, lapas lielas, gaiši zaļas.
  • „Crowley” – izveidots krustojot „ Mc Farlin” un „ Prolofic” šķirnes. Tā ir vidēji agrīna šķirne, kuru ogas nogatavojas septembra pirmajā pusē. Ogas lielas, ieapaļas, tumši sarkanas. Ogu izmēri: garums 1.2-1.6 cm, diametrs 1.4-1.6 cm, masa 1.4-1.5 g. Auga vertikālie dzinumi īsi ar tumši zaļām lapām. Piemērotas pārstrādei, jo ir augsts pigmentu saturs un zems miecvielu daudzums.
  • „Early Black” – viena no agrīnajām šķirnēm, kuru ogas nogatavojas septembra pirmajā pusē. Ogas ir tumši sarkanas ar bumbierveida formu. Ogu izmēri: garums līdz 1.1.-1.5 cm, diametrs 1.2-1.8 cm, masa 0.7-1.1g. Dzērvenes augam ir īsi vertikālie dzinumi, lapas mazas, gaiši zaļas.
  • „Franklin” – veidojies sakrustojot „Early Black” un „Howes” šķirnes. Vidēji vēlīna šķirne, to ogas nogatavojas septembra beigās. Ogas gandrīz apaļas, tumši sarkanas. Ogu izmēri: garums 1.4-2.0 cm, diametrs 1.3-1.6 cm, masa 0.7-1.4 g. Spēcīgi vertikālie dzinumi ar tumši zaļām lapām.
  • „Howes” – vēlīna šķirne, ogas nogatavojas oktobra sākumā. Ogas vidēji lielas, iegareni ovālas, tumši sarkanas. Ogu izmēri: garums līdz 1.3-1.7 cm, diametrs 1.2-1.7 cm, masa 0.7-1.2 g. Augam uz stīgas ir daudz vidēji gari vertikālie dzinumi ar lielām, tumši zaļām lapām. Ogas izturīgas pret salu dēļ to augstā pektīna satura.
  • „Mc Farlin” – vēlīna šķirne, to ogas nogatavojas septembra beigās oktobra sākumā. Lielas, iegareni apaļas, stingras ogas, tumši sarkanas. Ogu izmēri: garums 1.4 cm-1.8 cm, diametrs 1.2-1.8 cm, masa 0.7-1.5 g. Tās ir sala izturīgas. Daudz garu vertikālo dzinumu ar lielām, tumši zaļām lapām.
  • „Pilgrim” – krustots ar „Prolific” un „Mc Farlin” šķirnēm. Vidēji agrīna šķirne, ogas nobriedušas septembra otrajā nedēļā. Lielas, apaļas ogas ar purpursarkanu krāsu un zilu sarmojumu. Ogu izmēri: garums 1.5-2 cm, diametrs 1.5-2 cm, masa 1.4-1.7 g. Gari vertikālie dzinumi ar lielām, gaiši zaļām lapām. Ražīga šķirne.
  • „Searles” – vidēji agrīna šķirne, ogas nobriedušas septembra otrajā pusē. Vidēji lielas, ieapaļas ogas, tumši sarkanas. Ogu izmēri: garums 1.7-1.8 cm, diametrs 1.4-1.5 cm, masa 0.9-1.8 g. Gari vertikālie dzinumi ar vidēji lielām, gaiši zaļām lapām.
  • „Stevens” – veidota krustojot „Mc Farlin” un „Potters” šķirnes. Vidēji agrīna šķirne, to ogas nogatavojas septembra otrajā pusē. Lielas, apaļas līdz ovālas formas ogas, sarkanas. Ogu izmēri: garums 1.6-2 cm, diametrs 1.2-1.6 cm, masa 1.3-1.7 g. Augam ir daudz garu vertikālo zaru ar vidēji zaļām, lielām lapām. Šķirne mazprasīga, var audzēt augsnēs ar zemu organisko vielu saturu.
  • „Wilcox” – veidots krustojot „Howes” un „Searles” šķirnes. Vidēji agrīna šķirne, to ogas nogatavojas septembra otrajā pusē. Ogas lielas, ovālas ar smailu kātiņa galu, spilgti sarkanas. Ogu izmēri: garums 1.5-2 cm, diametrs 1.2-2 cm, masa 0.7-1.4 g. Vertikālie dzinumi gari un bļivi ar lielām, tumši zaļām lapām. Šīs šķirnes augi attīstās strauji.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 Dennis J. McKenna, PhD Kenneth Jones, Kerry Hughes, MSc with Sheila Humphrey, IBCLC. 2002. Botanical Medicines: The Desk Reference for Major Herbal Supplements.Second Edition. NY: The Haworth Press,185-202.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 http://www.umass.edu/cranberry/
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 Ernest Small, Paul M. Catling. 1999. Canadian Medicinal Crops. Canada: National Research Council Canada, 161-170.
  4. 4,0 4,1 http://www.cranberryinstitute.org/about_cranberry.htm - par dzērvenēm angļu valodā
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 http://www.superoga.lv
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 http://www.pfaf.org/user/plant.aspx?latinname=Vaccinium+macrocarpon
  7. 7,0 7,1 http://www.saimnieks.lv
  8. Karlsons A., Osvalde A. 2008. Amerikas lielogu dzērveņu un savvaļas dzērveņu nodrošinājums ar barības elementiem ražojošos stādījumos un dabiskajos purvos Latvijā. Agronomijas Vēstis (Latvian Journal of Agronomy): No.10., 222-227.
  9. http://www.edruva.lv/zinas/sabiedriba/zina/34800