Dalībnieks:Juzis95/Smilšu kaste

Liktenis

Liktenis (no angļu valodas fate, destiny) - pārdabisks spēks, kas uztverts kā nemainīti un noteikti pasākumi; nākotne, ko nosaka šis pārdabiskais spēks indivīdam, grupai vai cilvēku masām kopumā.

Kas ir liktenis?

Vārds liktenis tiek lietots, lai apzīmētu nemainītus un noteiktus pasākumus, kurus ietekmē pārdabisks spēks. Tiek lietots, lai apzīmētu nākotni, kas ietekmēs personu vai personas, vai mūžīgo cīņu ar nespēju mainīt savu nākotni. Šis vārds tiek lietots kā cilvēku dzīves sižeta nemainīgais fenomens, ko nosaka dabiskā Visuma kārtība. Ar šo vārdu arī tiek asociēta:

• Veiksme un laime, jo liktenis noteiks cilvēka iespējamību uz pozitīviem panākumiem.
• Fatālisms - ticība vai pārliecība, kas notiks tam arī bija jānotiek, būtībā-mainīt notikumus dzīvē ar paša vai citu spēkiem nav iespējams.
• Stoicisms jeb stoja - ideja, ka pasaulē valda kā nepieciešamība un liktenis, tā arī mērķtiecība un saprātīgums. Brīvība ir labprātīgi pieņemt likteni, paredzēt procesu mērķtiecību un saskatīt likumsakarības, atšķirt patieso no nepatiesā.

Mitoloģija un reliģija

Sengrieķu mitoloģija

Sengrieķu mitoloģijā ir minētas trīs sievietes-moiras, kas ir likteņa dievietes. Viņas izmantoja savas pareģošanas spējas, lai teiktu nākotni grieķu dievībām kā Zevam. Reiz viņas noteica, ka saprāta dievietei Matīdai no Zeva piedzims divi gudri un drosmīgi bērni, kas gāzīs viņu no troņa. Lai nepieļautu-viņš Matīdu aizmidzināja, lai viņa nevarētu bērnus piedzemdēt. Pēc kāda laika Zevam sāka sāpēt galva, viņš pasauca savu dēlu Hefastīdu (Hēfaistu) un lika pārcirst sev galvu. Kad tas bija izdarīts, no Zeva galvas izkāpa Atēna, tāpēc viņa tiek uzskatīta par Zeva meitu. Toties moiras pareģoja arī mirstīgo cilvēku likteņus. Kad tikko radās kāds cilvēks, tās paņēma viņa dzīvības pavedienu, apskatīja viņas dzīves soļus un vadīja viņa darbības sekas pēc dievu padomes lēmuma. Bet šis liktenis nebija absolūts, jo to varēja ietekmēt Zevs, piemēram, ja viņš gribētu kādu glābt no nāves. Un tā kā viņas bija arī likteņa dievietes, viens no dieviešu uzdevumiem bija cilvēku dzīvības pārtraukšana. Tādējādi viņas bija arī nāves dievietes. Moiras tiek attēlotas kā vecas, atbaidošas sievietes, kuras ir garlaicīgas (ētiski un estētiski) un nelokāmas (personībā).

Seno romiešu mitoloģija

Seno romiešu mitoloģijā likteņa dieviete ir Fortūna. Fortūna ir laimes, gadījuma un veiksmes dieviete, vēlāk viņa kļūst arī par ražas dievieti, kā arī mātes un sieviešu dievieti. Fortūna bija labvēlīga sievietēm, kas laulībā bijušas tikai vienu reizi. Fortūna ir bijusi attēlota arī uz monētām. Tika uzskatīts, ka dieviete palīdzēja spēlēs vai notikumos, kur nepieciešama veiksme tiem, kuri ir bijuši labvēlīgāki dievu acīs. Parasti ir attēlota ar pārpilnības ragu vienā rokā un ar kuģa stūri otrā, kas nozīmēja, ka viņa kontrolēja cilvēku likteņus, auglību, bagātību. Tiek asociēta ar etrusku likteņa dievieti Nortiju, kura tiek attēlota ar spārniem.

Seno skandināvu mitoloģija

Seno skandināvu mitoloģijā-dieviete Freija ir auglības, likteņa, skaistuma un mīlas dieviete. Freija tiek asociēta ar dzimumattiecībām, kariem, pareģojumiem u.c. Ja Freijas sekotāji ir bijuši labvēlīgi pret viņu, tad iespējams, ka viņa mainītu savu pielūdzēju likteņus uz labāku pusi, piemēram, atvasēm būtu dāvāts skaistums, mīlestības meklētāji atrastu to, ko meklējuši utt. Freija bija arī valkīrija-viņa kopā ar Odinu izlemj, kurus karavīrus uzņemt Valhallā (šo funkciju Freija pārņēmusi no Frigas, Odina sievas). Viņa tiek attēlota kā skaistu būtni ar sarkaniem matiem, šķēpu un vairogu rokās, ķiveri ar ragiem galvā, dažreiz pārvietojamies ratos, kurus velk milzīgi kaķi.

Senlatviešu mitoloģija

Senlatviešu mitoloģijā notvertajiem cilvēkiem zirgs noteica-mirsi vai dzīvosi. Tā arī nodēvēja par "likteņa zirgu". Ja zirgs kāptu pāri šķēpam ar kreiso kāju, gaidītu tevi nāve (tiktu nokauts), ja ar labo kāju-paliksi dzīvs jeb saudzēts. Arturs Baumanis ir izmantojis Indriķa "Livonijas hronikā" sniegto informāciju un attēlojis 12.gadsimta notikumu. "Turaidā, kur mūks Teodorihs sludināja kristīgo ticību, lībieši bija nolēmuši viņu upurēt saviem dieviem, jo mūka sējumi tīrumos deva labāku ražu nekā pašu sējumi, kas, lietus pārplūdināti, aizgāja postā." Balstoties uz senu lībiešu "tiesas likumu", baltā (likteņa) zirga gājumam vajadzēja izlemt sagūstītā mūka likteni. Zirgs pārgāja ar labo kāju, kas norādīja, ka Teodorihs ir jāsaudzē. Neskatoties uz cilšu zīlnieka argumentiem, ka kristiešu dievs, sēžot zirga mugurā iejaucas tiesas procesā, arī pēc eksperimenta atkārtošanas, zirgs palika uzticīgs savam viedoklim un saglabāja Teodoriha dzīvību. Zirgu uzskatīja par dievu, kuru cilvēki pielūdza kopš senseniem laikiem, tikai tā ķermenis ik pa laikam mainījās.

Seno slāvu mitoloģija

Seno slāvu mitoloģijā rožaņicas (no krievu val.-Рожаницы) ir likteņa un dzīves jaunavas. Viņas ir divas māsas-Ļeļa un Lada. Parasti saistītas ar visu slāvu dievu Rodu kā meitas vai līdzgājējas. Ne tikai jaunavas deva dzīvību, bet arī vēroja to personu gaitas un darbības. Un piedzimstot bērnam viņas izlēma, dzīve būs veiksmīga tam vai arī nē. Kāpēc ir divas māsas-jo dzīvē ir gan veiksme, gan neveiksme. Lada pārvaldīja ziedainos un krāsainos mēnešus, bet Ļeļa-drūmos un tumšos.

Kristietība un jūdaisms

Abās reliģijās cilvēka likteni pilnībā nosaka Dievs, kas ir visuvarena (angļu val. omnipotent), visuresoša (angļu val. omnipresent) un viszinoša (angļu val. omniscient) būtne, kā arī ir radījis visu dzīvo un nedzīvo Visumā.

Islams

Islamā al-Qadar (tulk. dievišķā griba un spriedums) - norāda, ka Allahs ir izlēmis par visu pasaulē ar viņa iepriekšējo zināšanu un saskaņā ar viņa gudrību. Ticība al-Qadar iekļauj 4 lietas:

1. Allahs ir viszinošs, gan detaļās, gan kopumā, no laika sākuma un beigām, vienalga vai tas ir saistīts ar viņa darbību, vai viņa vergu.
2. Ticība tajā, ka Allahs uzrakstījis al-Lawh al-Mahfooz.
3. Jebkas, kas notiek-ir Allaha griba.
4. Visu ir radījis Allahs.

Hinduisms

Hinduismā uzskata, ka nav likteņa, bet ka pastāv rīcības brīvība, tomēr tas ir atkarīgs no cilvēka garīgās attīstības līmeņa. Brīvības nav tam, kas pilnīgi pakļauts savu jutekļu prasībām un pielīdzina sevi savam prātam. Brīvību piešķir saprāts, kurš spēj kontrolēt reflektorus impulsus, kuri nāk no ārpasaules. Cilvēks ir brīvs par tik, par cik viņš spēj savaldīt savus zemiskos instinktus un refleksus, un vadās no svēto rakstu augstākiem principiem. Ir teikts, ka var dzīvot pēc karmas likumiem un izjust priekus un bēdas, kurus nosaka mūsu darbi iepriekšējās dzīvēs, vai izrauties no karmas važām, pieņemot svētos rakstus un garīgā skolotāja vadību.

Budisms

Budismā cilvēku liktenis ir mocīšanās. Pats Gautama (arī zināms kā Buda) pie Nainrandžanas upes krastā Uruvilā pēc moku un pārdomu gadiem, meklējumiem un pašaizliedzības, visa viņa iekšējā pieredze, pārāk izsmalcinājusi dvēseli, - viss tas it kā apkopojās un deva rezultātu. Nāca atklāsme un saprata četras patiesības:

1. Dzīve ir ciešanas.
2. Ciešanām ir cēlonis.
3. No ciešanām var atbrīvoties.
4. Ir ceļš, kā izbeigt ciešanām. No ciešanām var atbrīvoties, iznīdējot cilvēkā pasaulīgās tieksmes un alkas. Tiek sasniegts augstākais mērķis – nirvāna – valodnieciski neizzināma realitāte, kas nepieder pie lietu kategorijas. Nirvāna nav paradīze Rietumu izpratnē, bet gan individualitātes pārvarēšana.

Gnosticisms

Šis ir eklektisks reliģisku koncepciju misticisma virziens, kurā kristietības teoloģija tika apvienota ar selektīvi atlasītām neoplatonisma, vēlīnā antīkā sinkrētismā ideju, zoroastrisma tradīcijas, pitagorisma idejām, t.i. ne tik daudz sistemātiska mācība, kā drīzāk domāšanas veids, kurš radīja visdažādākās uzskatu sistēmas. Visām gnosticisma formām kopīga duālistiska - labā un ļaunā pretstāve. Liktenis gnosticisma sekotājiem ir strikts un nemaināms, kas rezultējas ar to, ka glābiņu vai pestīšanu saņems tikai "izredzētie".

Filozofija

Filozofija interesējusies par likteni jau kopš Hellēnisma perioda, kad eksistēja grupas kā stojas (stoicisms) un epikūrieši.

Stoicisms jeb stoja (no stoa poikile - ar freskām izrotāta portika) - IV gs.p.m.ē. izveidojies antīkās filozofijas virziens, kura pamatlicējs bija Zenons no Kitionas. Pirmie stoiķi savu izstrādāto zinātņu vietu un lomu postulēja ar šāda salīdzinājuma palīdzību: loģika ir kā dārza iežogojums, fizika ir augsne, ētika - tās augļi. Filozofijas galvenais uzdevums meklējams ētikā, bet zināšanas kā tādas ir tikai līdzeklis, lai iegūtu gudrību, iemācītos dzīvot. Dzīvot vajag atbilstoši dabai, kas ir īsta gudrā ideāls. Indivīda laime ir dabiskumā - līdzīgi kā dzīvnieki instinktīvi tiecas pēc pašsaglabāšanās, vairošanās, miera ar sev līdzīgiem. Uz to jābalsta arī ētika, taču saprātīgi. Dzīvot dabiski, saskaņā ar dabā izprotamo mērķtiecību ir cilvēka pienākums.

Saprātīguma izkopšana kā tikumība ir laimes pamats. Cilvēka dvēseles ideāls stāvoklis ir atbrīvošanās no kaislībām, dvēseles miers, gudra apātija, anestēzija. Pasaulē valda kā nepieciešamība un liktenis, tā arī mērķtiecība un saprātīgums. Kas vēlas, to liktenis ved sev līdzi, bet kas pretojas, to tas velk sev līdzi ar varu. Brīvība ir labprātīgi pieņemt likteni, paredzēt procesu mērķtiecību un saskatīt likumsakarības, atšķirt patieso no nepatiesā.

Jaunās stojas specifiskās iezīmes ir ētiskās problemātikas dominante (cilvēku vienlīdzības, universālas cilvēkmīlestības sludināšana; sirdsapziņa kā labā un ļaunā atzīšanas instance; gribas elementa ieviešana cilvēkam; cilvēka sākotnējā grēcīguma motīvs) un maza interese par fizikas un loģikas jautājumiem, reliģisko motīvu pastiprināšanās (dievu vairāk spiritualizēta izpratne, gudrā pielīdzināšana dieviem).

Būtībā stoicisma sekotāji ticēja, ka lēmumi un darbības dieva radīts dievišķais plāns. Viņi uzskatīja, ka teorētiski cilvēkiem ir brīvība izvēlēties, bet viņu dvēseles un apstākļi dzīvē ir vispārējs likteņa tīkls.

Epikūrieši (Epikūra no Samas filozofija) jeb epikūrisma sekotāji analizēja paša Epikūra un tā tuvāko skolnieku - hoi andres jeb "izcilie vīri": Epikūrs, Mētrodors, Hermarhs un Poliains - tekstu kopu, kas ar laiku ieguva gandrīz vai biblisku statusu. Šie teksti tika nemitīgi pārbaudīti disputos par ortodoksiju, un šo četru pirmo sarakste līdz ar citu agrīno epikūriešu korespondenci tika antoloģizēta un apgūta kā filosofiskas dzīves modelis. Epikūriešu kopiena bija noslēgta, balstīta draudzības kultā un kopīgās filosofijas studijās, un, lai arī aktīvi neuzstājoties pret apkārtējo sabiedrību, tā tomēr bija no tās atrauta. Kopienā neierasti savam laikam ar tādiem pašiem noteikumiem kā vīriešiem iesaistījās arī sievietes, bērni un pat vergi un prostitūtas (jo arī pats Epikūrs mācījis filozofiju savam vergam Mīsam, bet viņa sekotāja prostitūta Leonteja kļuva par grupas vadošo locekli un sarakstīja visai populāru darbu pret Teofrastu). Atbilstoši klasiskās Grieķijas "varoņu kultam", godinot mirušo biedru piemiņu, epikūrieši regulāri sanāca kopā uz piemiņas dzīrēm – rituālu, kuru Epikūrs iedibināja jau savas dzīves laikā Mētrodora, Poliaina un citu piemiņai. Tas, ka mirušie draugi ir jāpiemin un jāgodā, nevis jāapraud, bija kopienas sadzīves pamatprincips. Izņemot dzīres šādos gadījumos, epikūriešu dzīvesveids bija visai askētisks, neattaisnojot mūsdienu jēdziena "epikūrisms" nozīmi.

Epikūrieši apstrīdēja stoicisma ideju, noraidot dievišķā likteņa eksistenci. Viņi uzskatīja, ka cilvēka griba un izvēle ir brīva, kāmēr tā ir racionāla.

Artūrs Šopenhauers uzskatīja, ka liktenis ir "dzīves gribas" (Will to Live) iemiesojums, kas vienlaikus bija gan dzīvot liktenī, gan dzīvot ar izvēli pārspēt likteni. Eksistences pamatā liek iracionālu "dzīves gribu". Pats sevi sauca par kantistu, bet atradās dziļā opozīcijā Hēgelim. Ievērojamākais darbs - "Pasaule kā griba un priekštats" (Die Welt als Wille und Vorstellung 1819., 1852.gads). Citāts par vientulību-Vientulība ir visu izcilo garu liktenis; reizumis viņi par to nopūšas, tomēr vienmēr izvēlas kā mazāko ļaunumu. Daži autori uzskata A.Šopenhaueru par pesimistu, kā arī par kristietības pretinieku.

Frīdriham Nīčem liktenis bija Amor fati (Mīlas Liktenis) formā caur svarīgiem Nīčes filozofijas elementiem-"varas griba" (der Will zur Macht)-pamats cilvēka dabai, ko ietekmē Šopenhauera "dzīves griba". Bet šim konceptam ir vairāki skatījumi, kaut arī pats redzēja, ka vairākās vietās, viņš interpretēja "varas gribu" kā spēcīgu elementu adaptācijai vai izdzīvošanai labākā veidā. Ar laiku F.Nīče šo ideju pārveidoja idejas daļiņu kā spēka centru daļiņas, kā "varas gribas" centru, kā cilvēces likteni sastapt ar amor fati. Izteicienu Amor fati F.Nīče izmanto bieži kā likteņa akceptēšanas izvēli, bet tādējādi tas kļūst par kaut ko citu, precīzāk-"izvēles" likteni.

Fatālisms ir ticība, ka "viss, kam jānotiek-notiks", tā kā pagātnes, tagadnes un nākotnes notikumi jau Dievs iepriekš ir noteicis vai cits visuvarens spēks kā liktenis. Reliģijā fatālisms var būt sajaukts ar "iepriekš noteikto" (predestination), doktrīnu, ka Dievs jau izlēmis, kurš dosies uz debesīm pirms cilvēks ir dzimis. Svarīgi ir atzīmēt, ka Bībele māca "iepriekš noteikto", bet ne izvēles brīvības ekskluzivitāti; tātad Bībele nemāc fatālismu.

Fatālismam ir 4 veidi:

1. Intervents teoloģijas fatālisms.
2. Determinisms jeb fiziskais fatālisms.
3. Nedeterminisms (Indeterminism).
4. Loģiskais fatālisms.

Intervents teoloģijas fatālisms jeb teoloģiskais determinisms ir mēģinājums demonstrēt loģisku pretrunu starp visuvareno Dievu un izvēles brīvību, kur izvēles brīvība ir definēta kā spēju izvēlēties starp alternatīvām. Šis ir ļoti līdzīgs paradoksa mīklai "Vai visuvarens Dievs var radīt akmeni, ko viņš nevar pacelt?" Tātad Dievs ir visuvarens, tātad izcilas iepriekšējas zināšanas par nākotni, tātad tu veiksi precīzi viņa redzēto un paredzēto.

Tikai fatālisms māca arī to, ka ir akls, bezpersonisks spēks, kuru neviens nekontrolē-pat ne Dievs-notikumi saiet kopā neparedzēti ar šo pārdabisko spēku-tā ir veiksme jeb fortūna vai iespēja. Tātad Dieva iepriekš visu lietu paredzēšana neatņem indivīdam izvēles brīvību, jo cilvēkiem nav obligāti jāseko viņa redzējumam.

Determinisms jeb fiziskais fatālisms ir redzējums, ka visiem notikumiem ir iemesls un ka visu Visumā cēlonisks likums ietekmē un vada. Deterministi tic, ka visus notikumus, arī cilvēku darbību, ietekmē kaut kas cits. Šis domāšanas veids tiek tipiski novērtēts kā nesavienojams ar izvēles brīvību.

Determinisms tiek no filozofijas aspekta bieži sajaukts ar likteni, bet tas atšķiras ar to, ka tas nekad ir uztverts kā garīgs, reliģisks, vai pat astroloģisks priekšstats; par likteni parasti domā kā "dots" vai "izsludināts", kamēr determinisms ir "izraisīts".

Nedeterminisms ir redzējums, ka ir notikumi, kuriem nav cēloņu; daudzi izvēles brīvības piekritēji uzskata, ka izvēles akti ir neatkarīgi no jebkādiem fizioloģiskiem vai psiholoģiskiem cēloņiem.

Loģiskais fatālisms ir tas, ka pietiek ar loģiku, lai pierādītu Visuma notikumu ķēdes, tas ir, pasaules vēstures unikalitāti: lietas nevarētu būt citādāk.

Literatūra

Globāli un vēsturiski liktenis ir spēlējis svarīgu lomu daudzos literatūras daiļdarbos. Senajā Grieķijā ir daudz leģendu un stāstu par to, kā cilvēki centušies pārvarēt likteni, kur šo pūļu rezultātā ir piepildījuši jau iepriekš noteikto likteni. Līdzīgs ir latviešu teiciens - "Darīji kā labāk, sanāca kā vienmēr". Teicienu ir iespējams dažādi skaidrot, bet viens no skaidrojumiem ir šāds-bezjēdzīga mēģināšana likteni pārvarēt. Šī cīņa ir skaidri redzama tādos darbos kā Sofokla Valdnieks Oidips (427.g.pm.ē.), Iliāda, Odiseja (800.g.p.m.ē.) un Teogonija. Daudzos seno ķīniešu darbos ir attēlots likteņa jēdziens, viskrāšņāk tādos darbos kā Liezi (Master Lie), Mengzi un Zhuangzi. Līdzīga ir Itālijā spāņu Duque de Rivas' uzvedums, ko Džuzepe Verdi pārveidoja par La Forza del Destino (Likteņa spēks), kas iekļauj sevī likteņa priekšstatu. Anglijā liktenis ir bijis svarīgā lomā Viljama Šekspīra "Makbets" ("MacBeth" 1606.g.), Tomasa Hārdija (Thomas Hardy) Tess of the d'Urbervilles (1891.g.), Semjuela Beketa (Samuel Beckett) Endgame (1957.g.) un W.W.Jacobs' populārajā īsajā stāstā The Monkey's Paw (1902.g.). ASV Torntons Vailders (Thornton Wilder) grāmata The Bridge of San Luis Rey (1927.g.) ataino likteņa uztveri. Vācijā liktenis ir atkārtota tēma Hermana Hesses (Hermann Hesse) literatūrā, ieskaitot Siddharta (1922.g.) un viņa magnus opus (no latīņu val. lielisks darbs) Das Glasperlenspiel, arī publicēts kā The Glass Bead Game (1943.g.). Šiem darbiem motīvs ir vienāds-varonis cenšas mainīt vai izbēgt savu nemaināmo likteni, neskatoties uz ieguldītajām pūlēm.

Videospēles

Persijas prinča (Prince of Persia) triloģija - Prince of Persia: The Sands of Time, Prince of Persia: Warrior Within un Prince of Persia: The Two Thrones - stāsts aprit ap jauno princi, kas citu cilvēku pārliecināts atver "Laika smiltis" (Sands of Time) un nolāda sevi un apkārt esošos cilvēkus neizbēgamam postam. Prinča liktenis ir nāve, bet viņš mērķtiecīgi pretojas tam. Triloģijas laikā notiek dažādi apstākļi, kas emocionāli, psiholoģiski un fiziski pārbauda prinča vēlmi izdzīvot. Spēles žanrs ir action. Izveidojis Ubisoft Montreal. IGN novērtējis Prince of Persia triloģiju ar 8/10.