Dalmācijas Karaliste

Dalmācijas teritorija, 1868.g.

Dalmācijas Karaliste, Hābsburgu monarhijas un Austrijas impērijas kroņa zeme, kas pastāvēja no izveidošanas 1797. gadā līdz Austroungārijas impērijas sabrukumam 1918. gadā, izņemot pārtraukumu no 1805. līdz 1814. - 1815. gadam, kad šī teritorija atradās Napoleona I radītās Itālijas karalistes un Francijas Pirmās impērijas sastāvā.

Izveidošana

Pēc tam, kad Francijas Pirmās republikas karaspēks izbeidza Venēcijas Republikas pastāvēšanu, tika noslēgts Kampo Formio līgums, ar kuru venēciešu īpašumi Adrijas jūras austrumu krastā, kā arī lielākā daļa pārējās Venēcijas teritorijas 1797. gadā pārgāja Hābsburgu monarha pakļautībā.

Jauno Dalmācijas karalisti izveidoja apvienojot venēciešu īpašumus Dalmācijas piekrastē un Kotoras līcī. Ragusas republika (Dubrovnika) sākotnēji saglabāja savu neatkarību.

Pēc 1805. gada Presburgas miera līguma Dalmācija nonāca Napoleona I radītās Itālijas karalistes pakļautībā, bet no 1810. tieši Francijas impērijas sastāvā kā Ilīrijas province. Pēc Vīnes kongresa 1815. gadā šis reģions, tagad jau iekļaujot arī 1808. gadā Francijas likvidētās Ragusas republikas teritoriju, atkal nonāca Hābsburgu pakļautībā.

Jau 1811. gadā britu flote okupēja Visas salu, bet 1812. gadā Lastovu, Korčulu, Peļešacu, Hvaru, Cavtatu, un Splitu. Kotora tikmēr atradās [[Krievijas Imperija]s un tās sabiedroto melnkalniešu kontrolē.

Pēc Leipcigas kaujas un Napoleona krišanas 1813. gadā Hābsburgi okupēja pārējo Dalmācijas daļu. Šo operāciju veica ģenerālmajors barons Franjo Tomašičs ar 2900 karavīriem no Horvātijas. Ar savu spēku lielāko daļu viņš ieņēma Kninu un pēc īsa aplenkuma Zadaru, savukārt viņa adjutanta, ģenerāļa Todora Milutinoviča huzāri ieņēma Kotoru un Dubrovniku. Baronu Tomašiču iecēla par gubernatoru, un pārvaldi pārņēma viņa vadītā provinces valdība.

Dabas apstākļi

Dalmācija bija vistālāk dienvidos esošā impērijas teritorija. Teritoriāli to sadalīja vēsturiski izveidojušās Osmaņu teritorijas pie mūsdienu Neumas pilsētas un Kotoras līča.

Piekrastes teritorijas no iekšzemes atdala Dināru kalniene. Lauksaimniecībai piemērotu platību maz un augsne nabadzīga. Primāri tika audzēta kukurūza, kvieši, vīnogas, olīvas, vīģes un rieksti. Zemnieki audzēja arī dažādus sīklopus - kazas un aitas, kas deva vilnu un sieru. Trogiras apkārtnē plaši attīstīta olīveļļas ieguve un vīna darīšana. Zadaras reģionā un Neretvas deltā atrodas purvāji, kas veicināja dažādu slimību izplatīšanos. Piekrastes līcīši un daudzās salas deva iespēju anšovu un makreļu zvejniecībai. Kalnos tika iegūts marmors, ko izmantoja ēku celtniecībā un apdarē.

Administratīvā sistēma

Karalisti pārvaldīja imperatora iecelts gubernators jeb vicekaralis, tāpat kā citās Austrijas kroņa (Cisleitānijas) zemēs. No 1861. gada Dalmācijas Karalistei ir savs Dalmācijas parlaments ar galveno mītni Zadarā.

No 1822. līdz 1868. gadam karaliste administratīvi bija dalīta četros apgabalos ar centriem Zadarā, Splita|Splitā]], Dubrovnikā un Kotorā. No 1814. līdz 1848. gada revolūcijai Dalmācija tika pārvaldīta absolūti un bez parlamenta kā Austrijas impērijas province.

Horvātija, Slavonija un Dalmācija, 1852.g.

Pēc tam, kad revolucionārā Ungārija sacēlās pret Hābsburgiem, Horvātija palika lojāla Hābsburgiem. Pēc revolūcijas apspiešanas, horvātu aristokrātu parlaments (Sabors) izvirzīja imperatoram prasību par Horvātijas karalistes apvienošanu ar Dalmācijas karalisti un Istrijas markgrāfisti, pilsoņu tiesību ieviešana, vienlīdzīgas tiesības visām tautām un atdalīšana no Ungārijas.

1848. gada 10. decembrī Horvātijas bans barons Jellačičs tika iecelts arī par Dalmācijas civilo un militāro gubernatoru, tādējādi abas karaļvalstis uz dažiem gadiem tika apvienotas vienā administrācijā. Personīgā administratīvā savienība pastāvēja līdz Jellačiča nāvei 1859. gadā. Barons Mamula bija gubernators no 1859. līdz 1865. gadam, un vaļīgā savienība ar Horvātiju beidzās.

Pēc 1867. gada Austroungārijas kompromisa Horvātijas un Slavonijas teritorijas iekļāva Ungārijas Karalistes zemēs, kamēr Dalmācija palika kā viena no Austrijas kroņa zemēm.

Formāli Dalmācija bija Horvātijas, Slavonijas un Dalmācijas trīsdaļīgās Karalistes sastāvdaļa, taču faktiski šī karaliste nepastāvēja. Pretēji horvātu nacionālistu vēlmēm, šīs trīs horvātu zemes netika apvienotas līdz pat Austroungārijas sabrukumam 1918. gadā.

Dalmācijas Karaliste beidza pastāvēt 1918. gada oktobra beigās, kad Horvātijas parlaments pasludināja Horvātijas, Slavonijas un Dalmācijas neatkarību un pievienošanos jaunajai slovēņu, horvātu un serbu valstij. Gandrīz vienlaikus lielu Dalmācijas daļu okupēja Itālijas Karaliste, pamatojoties uz slepeno Londonas līgumu, kas bija noslēgts ar Britu impēriju, Francijas Trešo republiku un jau sabrukušo Krievijas impēriju.

Iedzīvotāji

Austroungārijas tautības, 1855. gadā

1817. gadā Dalmācijā dzīvo 304 055 cilvēki. 1840. gadā iedzīvotāju skaits pieaudzis līdz 394 028.

Impērijas tautu skaitīšanā iedzīvotājus parasti identificēja pēc to valodas un reliģiskās piederības. Tādējādi, lai arī valodas dēļ horvātus un serbus bieži skaitīja kopā, tā kā horvāti gandrīz vienmēr bija katoļi un serbi ortodoksālie kristieši, tad 1900. gadā Dalmācijā dzīvoja 475 000 katoļticīgo horvātu (80% iedzīvotāju) un 95 000 ortodoksālo serbu (16% iedzīvotāju). Serbi dzīvoja galvenokārt iekšzemes reģionos ap Kninu, Benkovacu un Bukoviču un tikai Kotoras pilsētiņā bija lielāks serbu skaits (745 cilvēki). Itāļi tradicionāli dzīvoja lielajās piekrastes pilsētās un salās. Vāciski runājošo un vāciešu skaits bija neliels, un tie galvenokārt bija impērijas ierēdņi vai virsnieki.

Tāpat kā Venēcijas varas laikā, itāļu valoda sākotnēji tika izmantota kā oficiālā Dalmācijas pārvaldes valoda. Laikā no 1870. līdz 1880. gadiem horvātu un serbu runātā valoda kļuva par Dalmācijas parlamenta oficiālo valodu pēc tam, kad tajā vairākumu ieguva horvātus un serbus pārstāvošās partijas. Šajā periodā horvātu un serbu valodai tika piešķirts itāļu valodai līdzvērtīgs statuss kā valsts iestāžu ārējās komunikācijas oficiālajai valodai, kamēr valsts iestāžu iekšējā oficiālā valoda līdz pat 20. gs. sākumam palika itāļu valoda. Impērijas centrālo iestāžu tekstos un kartēs saglabājās prakse Dalmācijas vietvārdiem izmantot itāliskos nosaukumus.