Darela savvaļas parks

Darela zooloģiskais dārzs

Ieeja Džērsijas zoodārzā
Atklāts	1959. gada 26. marts
Atrašanās vieta	Džērsija Lielbritānija
Platība	13 ha
Dzīvnieku skaits	1400+
Sugu skaits	110+
Apmeklētāji	169 000 (2009)
Mājaslapa	www.durrell.org

Darela zooloģiskais dārzs (arī Džērsijas zooloģiskais dārzs) ir zooloģiskais dārzs, kuru 1959. gadā Džērsijas salā nodibināja dabas pētnieks un rakstnieks Džeralds Darels. Tas atrodas Triniti apriņķī salas ziemeļaustrumos vairākus gadsimtus senas muižas teritorijā. Kopš 1964. gada zoodārza vadību īsteno Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests. Zoodārzs aizņem 13 hektāru platību. 2023. gadā kolekciju veidoja 48 putnu, 33 rāpuļu, 26 zīdītāju un 9 abinieku sugas. Galvenā vērība tiek pievērsta izmirstošo sugu pavairošanai nebrīvē un atgriešanai savvaļā.

Vēsture

Muižas komplekss, kas kļuva par pamatu Džērsijas zoodārzam

Piemineklis Darelam Džērsijas zoodārzā

Jaunībā Darels strādāja zoodārzā un vairākus gadus Kamerūnā un Dienvidamerikā vāca dzīvniekus Lielbritānijas zoodārziem. Pamazām viņš nonāca pie secinājuma, ka zoodārziem galvenā uzmanība būtu jāveltī apdraudēto sugu saglabāšanai. Ienākumi no grāmatām deva iespēja Darelam sākt īstenot sapni un izveidot zoodārzu, kas sniegtu patvērumu izmirstošām sugām. Lai ievāktu kolekciju iecerētajam zvērudārzam, Darels kopā ar sievu Džekiju organizēja kārtējo ekspedīciju un 1956. gada beigās ar tirdzniecības kuģi devās uz Kamerūnu. 7. janvārī kuģis lēni ieslīdēja nelielajā Ambas līcī. Pateicoties Bafutas Fona gādībai un vietējo mednieku izveicībai, līdz maija vidum plašā viesu mājas veranda bija dzīvnieku pārpilna. Jūnija sākumā Dareli pameta Āfrikas krastus. Kolekciju veidoja simtiem būru ar visdažādākajiem vietējās faunas pārstāvjiem. 1957. gada 7. jūlijā kuģis piestāja Liverpūlē. Darels iepriekšējās četrās ekspedīcijās bija pārvedis aptuveni divus tūkstošus dzīvnieku, ieskaitot četrdesmit trīs sugas, kas vēl nekad nebija pārstāvētas pasaules zoodārzos. Tomēr šī atgriešanās atšķīrās no iepriekšējām, jo kolekcijai vajadzēja veidot pamatu nākotnes zoodārzam. The Daily Telegraph rakstīja:

"Misters Džeralds Darels, 32 gadus vecais rakstnieks-zoologs, cer izveidot zoodārzu Bornmutā. "Mēs ceram, ka dome būs atsaucīga un iznomās mums kādu zemes gabalu", teica misters Darels. "Ja viņi piekritīs, es ziemā uzsākšu sagatavošanās darbus un nākamajā pavasarī to atvēršu". Misters Darels un viņa sieva Džekija ir tikko atgriezušies no septiņus mēnešus ilgās ekspedīcijas Britu Kamerūnā. Viņi ir pārveduši 200 rāpuļus, 50 putnus, 18 pērtiķus, 47 bušbēbijus, jaunu ūdensbriedīti... un deviņus mēnešus vecu šimpanzi."

Centieni sameklēt zoodārzam piemērotu vietu Anglijas cietzemē sadūrās ar varasiestāžu pilnīgu neizpratni. Sekojot sava izdevēja ieteikumam, Dareli 1958. gada 17. oktobrī ieradās Džērsijas salā. Pēc nosēšanās Džērsijas lidostā stundas laikā tika atrasta brīnišķīga vieta nākotnes zoodārzam, un nesekmīgie gadu ilgušie meklējumi bija beigušies. Darels noslēdza līgumu un kļuva par jauno vietējo "muižkungu" vienā krāšņākajām muižām salā. Viņš rakstīja: "Muiža bija celta E veidā... un divām masīvām arkām, kas veda pagalmā. Šīs brīnišķīgās arkas, gluži kā pārējās ēkas, bija celtas ap 1660. gadu no skaistā vietējā granīta. Mums tika izrādīta senā granīta sidra spiestuve un govju nojume, milzīgs dārzs, neliels ezers ar skrandainām meldru bārkstīm un dūksnaina, nelielu tērcīšu caurausta pļava".

Nākamajā dienā Dareli iesēdās kuģī, kas no Plimutas devās uz Buenosairesu. Darels bija "ieķīlājis" savu nākotni zoodārzā, taču viņu vairāk uztrauca nevis paša, bet apkārtējās vides nākotne. Ekspedīcijai bija divi galvenie mērķi – papildināt zoodārza kolekciju un nofilmēt sēriju virkni par Argentīnas dabu. Buenosairesā Darels satikās ar dabaszinātnieku Deividu Atenboro, kas bija atgriezies no dzīvnieku vākšanas un filmēšanas ekspedīcijas Paragvajā. Atenboro atceras, ka "Džerijs aizvien vairāk stāstīja par saviem plāniem un sava zoodārza sākumu". Darels skaidroja, ka visbiežāk krātiņus un aplokus iekārto ar mērķi izdabāt apmeklētājiem, ignorējot dzīvnieku vajadzības. Viņš kritizēja zoodārzu lielāko daļu, kas nedomā par iemītnieku pavairošanu un neapgrūtina sevi ar pāru veidošanu un norādīja, ka kolekcijas parasti sastāv no liela izmēra dzīvniekiem kā lauvas vai degunradži. To turēšana ir ļoti dārga un aizņem lielu platību. Darels norādīja, ka "kalitriksi, skorpioni, tauriņi un pat skudras šķitīs interesanti apmeklētājiem, ja tiks pienācīgi un pareizi izrādīti".

Ziemā pirmie dzīvnieki no Darela māsas Margo savrupmājas dārza tika nogādāti uz muižas fermu. Ar dzīvnieku vācēja Kena Smita, Margo un viņas dēla Džerija Brīza palīdzību krātiņus aizveda līdz Veimutas ostai, no kurienes ar prāmi pārveda uz Džērsiju un novietoja saimniecības ēkās un kūtīs. Džeralds atradās Argentīnā, būdams informēts par notiekošo. Muižas teritorijā drudžaini sākās iežogojumu un krātiņu veidošana. Džeralda asistents Smits no vietējiem iedzīvotājiem pieņēma darbā personālu vietā, kurai vajadzēja kļūt par vienu no pasaules progresīvākajiem zoodārziem. Starp viņiem bija vēlākais zoodārza direktors Džeremijs Malisons, "Putnu sekcijas" kurators Džons Malets un Džons Hārtlijs, kas pavadīja Darelu ekspedīcijās uz Maurīciju.

Zoodārzs vēra apmeklētājiem savas durvis Lieldienu brīvdienās 1959. gada 26. martā. Nākamajā dienā apmeklētāju skaits pieauga teju četrkārtīgi līdz trim tūkstošiem, bet ceturtajā dienā sasniedza sešus tūkstošus. Atsevišķi no Kamerūnas kolekcijas mitinājās eksotiski citu kontinentu dzīvnieki, kurus no tirgotāju katalogiem bija iegādājies Kens Smits. Jūnijā ekspozīciju papildināja no Argentīnas atvestā kolekcija. Šeit nebija aplūkojami liela izmēra dzīvnieki kā ziloņi vai žirafes. Tos bija ne tikai dārgi iepirkt un uzturēt, bet tas arī neatbilda Darela redzējumam par zoodārzu kā mājokli un patvērumu aizraujošiem mazākiem radījumiem. 15. gadsimta siena šķūnis bija pārtapis par "Tropu putnu māju", govju kūts – "Pērtiķu māju", sidra spiestuvē tagad dzīvoja lielāki un mazāki zīdītāji, garāža kļuva par "Rāpuļu māju", cūku aizgalde sniedza pajumti jenotiem, pumām un dingo. Nelielajā augļu dārzā gar krastu stiepās iežogojumu un aviāriju rinda, kur rudenī nobriedušie āboli krita uz pekaru, tapīru un valabiju mugurām. Urdziņa klānu pļavā bija aizdambēta, izveidojot seklu ezeriņu, kur peldēja melnkakla gulbji, mandarīnpīles un citi ūdensputni.

1962. gada februārī Dareli devās vairāku mēnešu ilgā ceļojumā uz Jaunzēlandi, Austrāliju un Malaju, lai kopīgi ar BBC filmēšanas komandu uzņemtu dokumentālo filmu sēriju par dabas aizsardzību. Pēc atgriešanās viņi atklāja, ka prombūtnes laikā tika ignorēti norādījumi un zoodārzs ir noplucis un lielo parādu dēļ atrodas bankrota priekšā. Stingra taupība, grāmatvedības sakārtošana, ziedojumi un ienākumi no grāmatām ļāva zoodārzam atkopties. 1963. gada maijā ieņemt direktora vietnieka amatu piekrita tuvs Darela draugs Džeremijs Malisons.

1963. gada 6. jūlijā Sentheljēras tiesa apstiprināja Džērsijas savvaļas dzīvnieku tresta izveidi. Darels paziņoja, ka trests radīts, lai "aizsargātu no izmiršanas visus dzīvniekus, īpašu uzmanību veltot sīkākai, novārtā atstātai un, iespējams, publikai mazāk valdzinošai radībai". Par jaunizveidotā lolojuma simbolu tika izvēlēts dodo jeb dronts. Par šo izvēli Darels rakstīja: "Emblēmai izvēlējāmies drontu – lielu, balodim līdzīgu soļotājputnu; šie putni kādreiz dzīvoja Maurīcijas salā un ļoti strauji tika iznīcināti pēc salas atklāšanas. Ar to gribējām simboliski parādīt, cik viegli un cik īsā laika sprīdī cilvēku nesaprātīgā rīcība un alkatība spēj izdzēst dzīvnieku sugu no zemes virsas tā, ka pat pēdas nepaliek".

Džeralds Darels intuitīvi nojauta pētījumu nozīmi zoodārzos. Jau kopš pastāvēšanas sākuma viņš uzstāja, lai personāls detalizēti atzīmē visus aprūpējamo dzīvnieku novērojumus – riestu, veselību, uzturu, vairošanos, uzvedības īpatnības. Darels vēlējās šos ierakstus redzēt izklāstītus zinātniskā, objektīvā veidā un izplatīt ikgadējā atskaitē, ko trests pirmo reizi publicēja 1964. gadā. Džērsijā 1970. gados radās frāze "kopējs-zinātnieks", norādot uz zoodārzu svarīgo nozīmi apkārtējās vides aizsardzībā. 1977. gadā tresta ikgadējā atskaite transformējās žurnālā The Dodo. Tajā zinātnieki-kopēji sniedza atbildes uz jautājumiem par dzīvnieku labturību, vairošanos un dzīves ilgumu, sistemātiku un taksonomiju, kā arī sugu aizsardzību un dzīvesvietu atjaunošanu savvaļā.

Ekspozīcijas un darbība aizjūras zemēs

Meža dārgakmeņi

Plakāts blakus ieejai aviārijā "Meža dārgakmeņi"

Mindanao sarkankrūšu balodis aviārijā "Meža dārgakmeņi"

Ekspozīcijā atklāta 2004. gadā. Tajā pārstāvētas dienvidaustrumu Āzijas putnu sugas, kuru pastāvēšanu apdraud medības, nelegālā tirdzniecība un dzīvesvietu izzušana. Āzijas kontinentā putni tiek ne tikai eksportēti un lietoti uzturā, bet arī izmantoti tradicionālajā medicīnā. Daudzas no šīm paražām sakņojas vietējās kultūrās, un ekspozīcijai līdzīgu aktivitāšu mērķis ir veicināt zināšanas un apziņu citu zoodārzu un dabas aizsardzības organizāciju vidū. Mākslīgi atveidotā tropu mežā aplūkojamas sekojošas sugas:

• Nikobaras balodis
• Zilā irēna
• Baltastes žagatčakstīte
• Palavanas pāvfazāns
• Zilgalvas smējējstrazds
• Sarkanastes smējējstrazds
• Kastaņmuguras mežastrazds
• Emeišana mušķērājs
• Mindanao sarkankrūšu zemesbalodis
• Sarkanknābja mandarīnrīklīte
• Smaragda balodis
• Melngalvas pita
• Sumatras smējējstrazds
• Javas punduržubīte
• Baltkakla irbīte

Zilgalvas smējējstrazds ir viens no uzkrītošākajiem aviārija iemītniekiem. Suga sākotnēji bija zināma tikai no muzeja izbāzeņiem, kas ievākti Ķīnā. 1988. gadā ornitologi bija ļoti pārsteigti, kad šie putni tika atrasti nebrīvē Eiropā. Galu galā 2000. gadā zilgalvas smējējstrazdus atklāja savvaļā. Nelielo populāciju veido ap 200 putnu, un to apdraud dzīvesvietas izzušana un ķeršana tirdzniecības nolūkos. Lai palīdzētu pētīt sugas uzvedību un ekoloģiju, Ķīnu apmeklēja Darela zoodārza personāls. Džērsijā suga vairojas kopš 2001. gada. Aviārijā šie smējējstrazdi bieži lidinās nelielos bariņos.

Mindanao sarkankrūšu zemesbalodis sastopams tikai Filipīnu dienvidos. Tropisko mežu izzušanas rezultātā ievērojami samazinājies sugas areāls. Cita Filipīnu arhipelāga suga – Palavanas pāvfazāns – vairojas Džērsijā kopš 1972. gada. Lai arī suga tiek turēta zoodārzos kopš 1929. gada, sekmīga putnēnu izaudzēšana nebrīvē ir salīdzinoši reta. Suga ir endēma Palavanas salai, un to apdraud mežu izzušana.

Viens no ārēji neparastākajiem aviārija iemītniekiem ir Nikobara balodis. Mitohondriju DNS kladistikās analīzes liecina, ka tas visvairāk līdzinās dodo. Sugu apdraud mežu izciršana, medības un ievestie svešzemju plēsēji. Šie paši iemesli kļuva liktenīgi gan dodo, gan citām izmirušām Maurīcijas putnu sugām.

Mākoņu mežs

Andu lācis ekspozīcijā "Mākoņu mežs"

Melnie bļauri ekspozīcijā "Mākoņu mežs"

Tropiskie mākoņu meži jeb miglas meži parasti plešas kalnu nogāzēs un vērsti valdošo vēju virzienā. Šajos mežos vairums nokrišņu nolīst nevis tradicionālā lietus veidā, bet gan absorbējot mitrumu no mākoņiem. Mākoņu mežos valda īpašs mikroklimats. Salīdzinājumā ar zemieņu lietus mežu šeit ir mitrāks un vēsāks, temperatūras svārstības starp dienu un nakti ir izlīdzinātākas, bet koku stumbri ir blīvi klāti ar dažādiem vaskulāriem augiem-epifītiem, kā arī sūnām un ķērpjiem. Redzamība mākoņu mežos ir slikta. Bieži tur valda dziļš klusums, kad vienīgās skaņas rada pilošais ūdens. Tomēr tā kalpo par mājasvietu neskaitāmām sugām. Ekspozīcijā atsevišķās platībās pārstāvētas trīs Dienvidamerikas mākoņu mežu sugas – Andu lācis, gredzenastes degunlācītis un melnais bļauris. Tā tika atklāta 1999. gada 26. maijā un bija pirmais vairāku sugu iežogojums Džērsijā. Kopējā ārējā platība aizņem 1700 m², savukārt iekšējā ekspozīcija iekļauj sešas migas, dažādas palīgtelpas un informatīvu, apmeklētājiem paredzētu centru. Šāda vairāku sugu eksponēšana sniedz reālistiskāku ekosistēmas iespaidu. Tāpat tamlīdzīga vide padara dzīvnieku dzīvi interesantāku un var tos pamudināt uzvesties dabiskāk. Kā minēts The Durrell Guidebook, "šķiet, ka Darela zoodārzā lāči, bļauri un degunlācīši sadzīvo tīri labi". Ekspozīcijas klāj bagātīgs augājs, kas iekļauj gan vietējo floru, gan Dienvidamerikas krūmus un kociņus.

Savvaļā šīs sugas apdraud jaunu apmetņu izveidošana un mākoņu mežu ekosistēmas pārveidošana jaunu ganību izveidei. Lai arī Andu lāči ir bikli, pamatā pārtiek no augļiem un citiem augiem un neapdraud cilvēkus, tos nereti apsūdz uzbrukumos ganāmpulkiem. Tamdēļ dažviet lāči tiek vajāti un medīti. Iepriekšējais sugas iežogojums bija celts 1970. gadā. Tiem laikiem ierastās betona bedres vietā, ekspozīcija pārstāvēja 267 m² plašu, zāļainu ainavu ar kāpelēšanai paredzētām vietām, dīķi un vairākām savstarpēji savienotām migām. Tomēr 1990. gadu vidū kļuva skaidrs, ka lācim nepieciešama lielāks, sarežģītāks komplekss ar "maigākām" barjerām starp apmeklētājiem un dzīvniekiem.

Gredzenastes degunlācīši mitinās Dienvidamerikas centrālajā daļā un ir tuvi radniecīgi mazāk pētītam un retāk novērojamam kalnu degunlācītim, kura areāls mākoņu mežos pārklājas ar Andu lāču dzīvesvietām.

Bļauru spēcīgās balsis dzirdamas kilometriem tālu, un agros rītos arī zoodārza bars iezīmē sava "iecirkņa robežas". Savvaļā bļauru areāls var sniegties līdz 2000 m v.j.l.. Melniem bļauriem spilgti izteikts dzimumdimorfisms. Vecākie tēviņi var kļūt pilnībā melni, kamēr mātītes saglabājas zeltaini brūnganas. Suga patlaban nav apdraudētas. Darela zoodārzs paturēja bļaurus, lai iegūtu zināšanas par radniecīgu dzīvnieku aprūpēšanu nākotnē. Piemēram, Andu mākoņu mežos dzīvo arī vairākas rūsgano bļauru sugas, kamēr Koiba salas bļauri un brūnie bļauri ir kritiski apdraudēti.

"Mākoņu meža" sākotnējais nosaukums bija "Pirmā iespaida" ekspozīcija. Pirmkārt, personāls vēlējās radīt iespaidīgu dzīvnieku apskates vietu pie ieejas, kas ļautu apmeklētājiem uzreiz koncentrēt uzmanību vienam no pasaules slavenākajiem zoodārziem. Pirms "Pirmā iespaida" veidošanas tur atradās divi iežogojumi ar babirusām un gepardiem. Otrkārt, šāda pirmā vairāku sugu izrādīšana ļāva turpmāk veidot vēl sarežģītākas vides, kur varētu dzīvot kopā dažādas sugas.

Darela atklājumu centrs

Darela atklājumu centru atklāja princese Anna 1970. gadā, un tā lielāko daļu veido konferenču zāle. Atklājumu centrā tiek rādītas filmas, kas apraksta tresta darbību, kā arī uzskatāmi aplūkojama tresta darbība Karību jūras salās, Dienvidamerikā, Indijas okeāna salās un dienvidaustrumu Āzijā.

Rāpuļu & Abinieku saglabāšanas centrs

Ieeja Rāpuļu un abinieku saglabāšanas centrā

Centru atklāja 1976. gadā. Tas nosaukts par godu kanādiešu filantropam un herpetologam Džerijam Gaertijam, kas ziedoja naudu rāpuļu mītnes būvei. Darels grāmatā "Noenkurotais šķirsts" par šo ēku rakstīja: "Un tā es sāku īstenot to, kas, manuprāt, izvērtīsies par unikālu centru šo apbrīnojamo un galīgi aplam novērētēto būtņu — rāpuļu — pētīšanai un audzēšanai. Jau pašā sākumā piebildīšu, ka mums nav ne mazākās vēlēšanās iekārtot kādu no parastajām zooloģisko dārzu rāpuļu mītnēm, kur ļoti dažādi īpatņi tiek turēti augu gadu vienādā diennakts temperatūrā. Mēs esam savākuši nelielu skaitu čūsku, ķirzaku un bruņurupuču no sugām, kurām draud iznīcība... Daudzos gadījumos ir grūti, pat neiespējami audzēt rāpuļus parastos mītņu krātiņos, jo tur nevar pietiekami kontrolēt vides apstākļus. Mūsu audzētavā būs speciāli konstruēti krātiņi, kuros varēs kontrolēt mitruma piegādi un radīt gaismas un temperatūras ritmisku maiņu diennaktī un gadalaikos".

Salīdzinājumā ar katastrofālu daudzu sugu skaita samazināšanos, herpetoloģija sastopas ar īpašu lielu izaicinājumu. Izšķirošas bioloģiskas informācijas ieguve aizsardzības programmas ietvaros par šiem noslēpumainiem dzīvniekiem savvaļā ir gandrīz neiespējama. Spraigi un rūpīgi pētījumi Darela zoodārzā dod iespēju gūt daudzas fundamentālas atbildes un paātrina lauku pētījumus.

Bruņurupuči

Angonoka "Rāpuļu & Abinieku centrā" Džērsijā

Bruņurupuči visā pasaulē dzīvesvietas izzušanas un medību rezultātā atrodas smagā krīzē. Dažos Dienvidamerikas reģionos tie ir visiecienītākais bušmīts un Ķīnā ķermeņu daļas plaši izmanto vietējā medicīnā.

Ķīļkrūšu bruņurupucis jeb angonoka ir apdraudētākā bruņurupuču suga Madagaskarā. Darels iesāka tās aizsardzību 1985. gadā, kad savvaļā bija atlikuši mazāk kā 400 dzīvnieki. 1986. gadā ar tresta atbalstu Ankarafantsikas nacionālā parka pētniecības stacijā tika atklāts pavairošanas un audzēšanas centrs. Kopš tā laika tur ir izšķīlušies vairāk nekā 250 bruņurupucēni, bet ap 40 dzīvnieku atgriezti savvaļā. Sadarbība ar vietējām komūnām ir stūrakmens tresta darbībā Madagaskarā. Zoodārzā tāpat tiek turēti vairāki jauni Galapagu bruņurupuči.

Maurīcijas rāpuļi

Pirms kolonizācijas daudzveidīgā rāpuļu fauna veidoja ļoti nozīmīgu Maurīcijas ekosistēmas komponentu. Vienīgie salas zīdītāji bija sikspārņi, un reptiļi pildīja zālēdāju jeb noganītāju, apputeksnētāju un sēklu izplatītāju lomu. Sadarbībā ar Maurīcijas savvaļas fondu Darels 1980. gadu beigās iesāka ilglaicīgu izdzīvojušo "Maurīcijas rāpuļu atveseļošanas programmu". Tā iekļāva vietējās veģetācijas atjaunošanu nelielajās piekrastes saliņās, jaunu populāciju izveidošanu un nebrīvē pavairoto īpatņu reintrodukciju. Atzīstot Darela nopelnus, nakts gekonu Raundas pasugu nodēvēja par Darela nakts gekonu.

Raundas boa ir vienīgā Maurīcijā izdzīvojusī čūsku suga. 1973. gadā pirmā apsekojuma laikā Raundā tika atrastas četras čūskas. Pēc aizsardzības pasākumiem populācija 2013. gadā bija pieaugusi līdz 1000 dzīvniekiem, un Darela trests daļu boa reintroducēja Ganerskveinā.

Pēc Džeralda Darela aplēsēm, 1976. gadā Raundā dzīvoja ap 5000 Telfēra scinku. Lai mazinātu izmiršanas risku, šī paša gada maijā Džērsijā tika izveidota vairoties spējīga kolekcija. Aizsardzības pasākumu rezultātā desmit gadu laikā savvaļas populācija sasniedza jau 26000 īpatņus. Darela trests kopīgi ar citām dabas aizsardzības organizācijām izveidoja jaunas populācijas Ganerskveinas un Egretas saliņās.

1975. gadā bija atlikuši 200–300 Raundas gekoni. Nākamajā gadā Darels iedibināja sugas pavairošanas programmu nebrīvē. Starp 1976. un 1998. gadu uz Džērsiju tika pārvesti 23 savvaļā noķerti gekoni un 246 izaudzēti. Pēc tam zoodārzs pārtrauca programmu Džērsijā un lielāko ķirzaku daļu atgrieza Maurīcijā, kur sekmīgi turpināja vadīt pavairošanu nebrīvē un atgriešanu savvaļā.

Darela trests ir pirmais, kam izdevies panākt Boutona scinka vairošanos nebrīvē. Suga apdzīvo okeāna apskaloto piekrasti un seši scinki tika "evakuēti" uz Maurīcijas cietzemi, kad 2020. gada jūlijā pie Maurīcijas krastiem no lielapjoma balkera noplūda nafta. Septembrī tos kopā ar trīsdesmit Bodžera scinkiem un trīsdesmit maziem nakts gekoniem ar gaisa transportu pārveda uz Džērsiju.

Oranžastes scinkam Flatas saliņa bija kļuvusi par pēdējo patvērumu. Vairākus tūkstošus īpatņu lielā populācija nonāca izmiršanas priekšā, kad 2009. gadā Flatā nokļuva invazīvais ēdelīgais mājas cirslis. Darela tresta un Maurīcijas savvaļas fonda komanda nākamajā gadā savāca atlikušos oranžastes scinkus, kurus spēja sameklēt. Aptuveni 400 ķirzakas pārvietoja uz divām no plēsējiem brīvām blakus saliņām – Ganerskveinu un Gabrielu, bet 22 pārveda uz Džērsiju, kur tiek turēta liela, vairoties spējīga kolonija.

Salu iguānas

Karību iguānas izjūt milzīgu spiedienu no cilvēku puses. Džērsijā tiek turēta Mazo Antiļu iguāna un Kubas iguāna. Trests sadarbojas ar vairākām Karību salām, sniedzot konsultācijas par iguānu pavairošanu nebrīvē un izlaišanu savvaļā drošās, no plēsējiem brīvās piekrastes saliņās.

Sentlūsijā trests fokusē uzmanību endēmai Sentlūsijas iguānai – lielākam vietējam sauszemes dzīvniekam, kas deva salai sākotnējo aravaku nosaukumu "Iyanola" – Iguānas zeme. Aizsargātās Sentlūsijas teritorijās izlaistas vairāk nekā 1000 nebrīvē izšķīlušās iguānas, kas ir viena no sekmīgākajām atjaunošanas programmām pasaulē. Gūtā pieredze tiek piemērota līdzīgām sugām. Tāpat Darela zoodārzs Kaimanu Salās atbalsta zilās iguānas aizsardzības programmu. Tā mērķēta gan uz Lielās Kaimanu salas iguānu, gan Mazās Kaimanu salas iguānu un Kaimanu Brakas iguānu.

Abinieki

Aptuveni vienai trešdaļai abinieku sugu draud izmiršana. 2014. gadā trests iesāka abinieku globālo glābšanas programmu desmit dažādās zemeslodes vietās. Tas iekļauj četrus reģionus, kur nepieciešama prioritāra abinieku aizsardzība.

Maļorkas olnēsējkrupis sastopams Maļorkas salas dienvidrietumos ūdenskritumu dīķos dziļās, grūti sasniedzamās aizās. Sugu uzskatīja par izmirušu, kad 1977. gadā tika atklātas un aprakstītas fosilijas. Tomēr 1980. gadā jaunatklāja vairākas mazas, savstarpēji izolētas populācijas. Darela tresta ekspedīcija ievāca un pārveda uz Džērsiju vairākus eksemplārus, kur tie vairojas kopš 1987. gada. 1989. gadā tika palaisti dzimtajā vidē pirmie 76 kurkuļi, kas bija nākuši pasaulē Džērsijā. Lai nostiprinātu savvaļas populācijas, zoodārzs ir izlaidis brīvībā tūkstošiem īpatņu. No nebrīvē pavairotiem krupjiem izveidotas divpadsmit jaunas, vairoties spējīgas populācijas.

1999. gadā uz Džērsiju tika pārvestas vairākas Montserratas kalnu vardes. Šos iespaidīga izmēra abiniekus apdraud medības, infekcijas un vulkāniskā darbība. Pēc vairākkārtējiem eksperimentiem 2000. gadā zoodārzs panāca pirmo sugas vairošanos nebrīvē, ar infrasarkanās kameras palīdzību atklājot reprodukcijas noslēpumus – kurkuļi attīstās apakšzemes putu ligzdā un pārtiek no neapaugļotām oliņām, kuras iznērš mātītes. Zināšanas par savdabīgo un unikālo vairošanās stratēģiju ļauj trestam vadīt konsultācijas un cerēt Montserratā atjaunot kalnu varžu populācijas.

Atklājumu tuksnesis

Atklājumu tuksnesi veido plaša ekspozīcija, kurā aplūkojama surikatu saime.

Gorillas

Gorillas tēviņš Darela zoodārzā.

Darela ieguldījums rietumu piekrastes gorillas pavairošanā iesākās 1973. gadā, kad uz Džērsiju no Bāzeles zoodārza pārveda desmitgadīgu tēviņu vārdā Džambo ar sidrabaini pelēku muguras apspalvojumu – galveno brieduma pazīmi. Zoodārzā jau mitinājās divas šīs pasugas mātītes, kuras 1972. gadā tika pārvietotas uz jauno gorillu kompleksu. Džambo kļuva par ciltstēvu četrpadsmit mazuļiem līdz savai nāvei 31 gada vecumā 1992. gadā. Desmit kolekcijās astoņās dažādās valstīs mitinās ap 100 viņa pēcteču, kas pazīstami kā "Džambo līnija". Viņš kļuva plaši pazīstams visā pasaulē 1986. gadā, kad gorillu aplokā iekrita kāds piecgadīgs zoodārza apmeklētājs. Pagātnē gorillas bieži uzskatīja par biedējošiem plēsoņām. Agrīnie ceļotāji aprakstīja kā mežoņus, un spēcīgu iespaidu cilvēku apziņā varēja atstāt filmas (piemēram, "Kingkongs"). Džambo uzmanīgi pietuvojās zēnam, nepielaižot tuvāk jaunākas, trakulīgākas gorillas.

Trests atbalsta Projet Grands Singes – ilglaicīgu bušmīta krīzes pētījumu Kamerūnā, kas ļautu sameklēt savvaļas dzīvniekiem alternatīvas pārtikas iegādi vietējās komūnās. Viens no projekta mērķiem ir labāk izprast, kā ļaudis ietekmē gorillu un šimpanzu dzīvi un vice versa. Tas ļautu atrast sekmīgāku veidu, lai aizsargātu savvaļā dzīvojošos primātus.

Džērsijā tiek sagatavoti 'Gorillu sargi' no Kamerūnas, Nigērijas un Kongo Republikas – nacionālo parku darbinieki primātu apdzīvotajos apgabalos. Apmācība ietver efektīvu dzīvnieku uzraudzību un darbu ar vietējiem iedzīvotājiem. Pirmais sargs no Džērsijas 2011. gadā ieradās Kahuzi-Bjegas nacionālajā parkā. Tā ir ļoti nozīmīga patvēruma vieta austrumu zemieņu gorillām, kā arī citām sugām. Gorillu tūrisms ir izšķirošs ienākumu avots šī parka darbībai.

Dienvidaustrumu Āzijas pērtiķi

1963. gada martā Darels iegādājās Borneo orangutanu jaunuļu pāri. Kopš 1970. gadu vidus zoodārzs iesaistījās abu pasugu pavairošanā. Džērsijā piedzima vairākas paaudzes, un trests materiāli veicināja dzīvotspējīgu, pašpietiekamu nebrīvē mītošu populāciju izveidošanu. Trests norādīja, ka zoodārziem būtu jāizvairās no orangutanu pasugu hibridizācijas. 1993. gadā atlikušos Borneo orangutanus pārveda uz vienu no Francijas zoodārziem, paturot divus Sumatras pasugas pārus. Lai uzlabotu orangutanu grupas 'dzīves kvalitāti', zoodārza dienvidrietumu stūrī "Le Clos de Richard" tika izveidota jauna ekspozīcija. Tā iekļauj publiskai apskatei paredzētu pussalu, 7,6 m augstu iekštelpu ēku un divas plašas, ar grāvi nodalītas ainaviskas salas. Viena aizņem aptuveni 1500 m², otra – 850 m². Ekspozīcija piesātināta ar kāpelēšanai paredzētām struktūrām, platformām, tīklojumu un virvēm, atdarinot savvaļas orangutanu 'koku galotņu ceļus'. Tas palīdz zoodārza populācijai maksimāli uzturēt sugai raksturīgo uzvedību un iemaņas. Starp vairāk nekā simts iestādītajām augu sugām un šķirnēm raksturīgi bambusi, kontrastējošas platlapju un šaurlapu lapotnes, mūžzaļie un liellapu augi.

Sumatras pasuga ir viens no 25 visvairāk apdraudētajiem pasaules primātiem. Skaita samazināšanos izraisa mežu izciršana koksnes vajadzībām un palmu plantāciju iekārtošana pat aizsargājamās teritorijās. Darela trests atbalsta Sumatras orangutanu aizsardzības programmu. Tā iekļauj nelegāli noķerto mazuļu konfiskāciju, veselības stāvokļa pārbaudi šim mērķim izveidotā klīnikā un procesa uzsākšanu atgriešanai savvaļā. Tāpat trestā tiek apmācīts aizsardzības programmas personāls.

Tamarīnu mežs

Tamarīni ir mazākie Rietumu puslodes pērtiķi. Zoodārzā tiek turētas vairākas sugas – imperatora tamarīns, divkrāsainais tamarīns, zeltainais lauvtamarīns un melnais lauvtamarīns. Tie ir ļoti teritoriāli dzīvnieki, kas sazinās ar spalgiem saucieniem un dziedzeru smaržām iezīmē savu teritoriju. Tas ļauj Džersijā mežainā areālā turēt brīvi klaiņojošas tamarīnu grupas un neuztraukties, ka tie varētu aizklīst no vietas, kas sniedz barību un patvērumu. Biezi apaugusī ekspozīcija kalpo par apmācību vietu nebrīvē dzimušajiem pērtiķiem. Pētījumi sniedz svarīgu informāciju, kas palīdzēs pilnveidot reintrodukcijas metodes nākotnē.

Divkrāsainais tamarīns ir viens no visapdraudētākajiem Amazones primātiem. Pirmos četrus dzīvniekus atveda uz Džērsiju 1990. gadā no Riodežaneiro štata. Nākamo četru gadu laikā zoodārzs saņēma vēl piecus tamarīnus, un desmit gadu laikā vairoties spējīgā populācija bija pieaugusi līdz 35 dzīvniekiem. Neraugoties uz panākumiem, suga bija jutīgāka pret apkārtējām izmaiņām un uzņēmīgāka pret stresu un slimībām vairāk par citiem kalitriksiem. Tobrīd zināšanas par divkrāsaino tamarīnu uzvedību dabā un savvaļā bija ļoti trūcīgas. Pētījumi ļāva nodrošināt pareizu aprūpi, pietiekami plašu privāto telpu un pareizu uzturu. Tagad tā ir viena no plaukstošākām dzīvnieku kolekcijām Darela zoodārzā.

Lauvtamarīni apdzīvo Brazīlijas Atlantijas mežu, kas sarucis līdz dažiem procentiem no sākotnējās platības. Katram no meža fragmentiem, kur dzīvo visu četru sugu lauvtamarīni, ir ļoti neliela iespēja saglabāties bez ārējas iejaukšanās. Darelam bija svarīga loma vairākās nozīmīgās iniciatīvās, ieskaitot lauvtamarīnu pavairošanu un reintrodukciju, dzīvesvietu atjaunošanu un savvaļas populāciju pārvietošanu no apdraudētiem meža pleķīšiem līdz aizsargājamām platībām. Darela trests palīdzēja izveidot koku koridorus, kas ļauj dzīvniekiem pārvietoties starp fragmentārajiem mežiem. Zoodārzā zeltainie lauvtamarīni tiek turēti kopš 1978. gada. Džērsijā dzimušu un izaugušu piecu dzīvnieku liela grupa 1987. gadā tika pārvesta pāri okeānam uz Riodežaneiro štatu un veiksmīgi reintroducēta savvaļā. Melno lauvtamarīnu pavairošanas programmu Darels uzsāka 1990. gadā. Sugas aprūpēšana nebrīvē izrādījās visai sarežģīts uzdevums. 1999. gadā aizsargājamā mežā Sanpaulu štata rietumos tika izlaista jaukta melno lauvtamarīnu grupa, kas iekļāva arī vairākus dzīvniekus no Džērsijas. Melnie lauvtamarīni kļuvuši par sugu "flagmani" Atlantijas mežu atjaunošanas projektā, kura ietvaros trests paredzējis līdz 2030. gadam iestādīt 7 miljonus koku, atjaunojot 5000 hektāru. Patlaban Darela zoodārzs ir vienīgā vieta, kur sugu iespējams aplūkot ārpus Brazīlijas.

Džērsijas trestam bija izšķiroša loma zeltgalvas lauvtamarīnu aizsardzībā. Darels sekmīgi iesaistījās Unas rezervāta izveidošanā 1980. gadā, kur dzīvo vairāki simti šīs sugas pārstāvju. Lauksaimniecības un lopkopības izplatīšanās apdraud aizsargājamās teritorijas. Sadarbībā ar Pasaules Dabas Fondu un vides aizsardzības organizācijām Amerikā un Kanādā, trests finansēja divu plašu meža masīvu iegādi ārpus Unas rezervāta. Viens no tiem ir meža koridora veidā, sasaistot rezervāta divas daļas. Otrs būtiski palielina aizsargājamo areālu, kas pieejams zeltgalvas lauvtamarīniem. Tāpat apkārt rezervātam tika izveidota buferzona. Džērsijā apmācības centra absolventi no Brazīlijas darbojas vides izglītības programmās ar Unas apkārtnes komūnām un zemes īpašniekiem.

2022. gada vasarā tamarīnu mežā tika izlaists rudo titi pāris. Lai arī šie garspalvainie, ārkārtīgi veiklie pērtiķi var brīvi klaiņot pa zoodārza mežaino ekspozīciju, tie dod priekšroku apkārtnei ar savu apsildāmo mājokli. Titi ģintij raksturīga ļoti skaista un sarežģīta vokalizācija.

Centrālā ieleja

Čīles flamingi

Ieleja caurauž zoodārza centrālo daļu. Caur tās niedru klāniem pastāvīgi cirkulē attīrīts ūdens. Ielejas dīķos kuplā skaitā mitinās putni. Spilgtākais un pamanāmākais ir sārto Čīles flamingu bars. Savvaļā tās parasti vairojas kalnainos apgabalos. Ievērojamākā ligzdošanas vieta atrodas sāļainā lagūnā Laukas nacionālajā parkā 4000 m v.j.l., tamdēļ auksti vēji tiem nekaitē. Kopā ar flamingiem mitinās sarkankakla zosis – visapdraudētākā zosu suga, kuras skaits satraucoši samazinās. Tie ligzdo Sibīrijas ziemeļu tundrā, bet ziemo pārsvarā Melnās jūras reģionā. Pārlidojumu laikā Krievijā sarkankakla zosis ne vien nesaudzīgi nogalina, bet tāpat tiek trenkāti un izgaiņāti bari, traucējot putniem baroties.

Viena no apdraudētākajām putnu dzimtām ir dzērves – no 15 sugām 12 ir apdraudētas. Ielejā dzīvo pelēkās vainagdzērves, Daurijas dzērves un paradīzes dzērves. Brīvi klaiņojoši bariņi ir viena no Darela zoodārza iezīmēm. Dzīvesvietas degradācija un nelegāla putnu un olu ievākšana Āfrikas savannās un mitrājos strauji samazina pelēko vainagdzērvju skaitu. Paradīzes dzērves – Dienvidāfrikas nacionālā putna – stāvoklis savvaļā pēdējos gados nopietni pasliktinās, neraugoties uz savu statusu. Nereti apmeklētājiem laimējas novērot dzērvju daudzveidīgās dejas, kas raksturīgas visām 15 sugām – elegantas pozas, dramatiski, augsti lēcieni ar izplestiem spārniem, saskaņota klanīšanās, skrējieni un īsi lidojumi, kurus pavada skaļi duetā izpildīti saucieni. Izmēģināt dejas soli mēdz pat divas dienas veci dzērvju mazuļi. Džērsijā izšķīlušies dzērvēni pēdējos gados tiek sekmīgi izaudzēti.

Atsevišķa ekspozīcija ar caurtekošu ūdeni un nelielu ūdenskritumu atvēlēta Āzijas īsnagu ūdriem – mazākai ūdru sugai pasaulē. Lai arī šie aktīvie zivju ķērāji plaši izplatīti Āzijas tropos, tos apdraud piesārņojums un biežās medības vērtīgā kažoka dēļ.

Ielejas ezers

Ezers atrodas ielejas zemākajā daļā un ir klusākais zoodārza nostūris. Tas tika radīts kā patvēruma vieta Džērsijas savvaļas radībai un migrējošiem putniem.

Aviāriji

Kailgalvas vientuļniekibisu aviārijs

Vientuļniekibisi

Putnu aviāriji novietoti iepretim Centrālai ielejai. Plašākais no tiem ir kailgalvas vientuļniekibisu komplekss. Suga savulaik bija parasta Eiropā, Ziemeļāfrikā un Tuvos Austrumos. Plaukstošās kolonijas gadsimtu gaitā izzuda līdz ar Vidusjūras reģiona mežu bojāeju, kurus pamazām nograuza miljoniem kazu. Procesu paātrināja nesaudzīgās medības, jo mazuļi daudzviet tika uzskatīti par izcilu delikatesi. Vienīgā nelielā populācija izdzīvoja klinšainos, ar nabadzīgu krūmāju klātos Marokas pustuksnešos. Pirmo putnu pāri zoodārzs iegādājās 1972. gadā. Lai izveidotu vairoties spējīgu koloniju, 1975. gadā iepirka vēl divus pārus un uzcēla jaunu aviāriju ar dīķi, klinti ar dabiskām dzejām un plašu telpu lidošanai. Patlaban tiek īstenots ļoti inovatīvs projekts, kas dod iespēju sugu atgriezt savvaļā. No Darela zoodārza divpadsmit vientuļniekibisus 2006. gadā kopīgas programmas ietvaros aizsūtīja uz Spāniju, kas ļāva Andalūzijā atjaunot vairoties spējīgu populāciju. Kopā ar vientuļniekibisiem aviāriju apdzīvo baltači, marmora krīkļi un baltgalvas sarkankrūšu čakstītes.

Maurīcija

Darela trests gadu desmitiem īpašu vērību velta dabas aizsardzības pasākumiem dažādās salās. Vairāki vērienīgi projekti teju pusgadsimta garumā tiek īstenoti dodo dzimtenē Maurīcijā. Pirmatnīgo Maurīciju pilnībā klāja tropu meži. Atkarībā no augstuma un nokrišņu daudzuma, tie variēja no mangrovēm, skrajām sausām palmu 'savannām' un daļēji sausiem zemieņu mežiem līdz mitriem kalnu lietus mežiem, mākoņu mežiem un pandānu purvājiem. Unikālās dzīvotnes ir pilnībā izcirstas vai izmainītas, bet no endēmās faunas saglabājušās nedaudzas, pamatā apdraudētas sugas.

Aviārijos mitinās divas šī reģiona putnu sugas – sārtais balodis un Maurīcijas gredzenkakla papagailis. Darels pirmo reizi apmeklēja salu 1976. gadā. Tobrīd tur bija saglabājušies 20–30 baloži. Maurīcijā tika iedibināta pavairošanas programma, bet 1977. gadā Darels pārveda piecus sārtos baložus uz Džērsiju. Tie sekmīgi vairojās, un 1984. gadā pirmie nebrīvē izaugušie putni tika izlaisti brīvībā Pamplemuses botāniskā dārza teritorijā. Tresta un Maurīcijas savvaļas fonda kopīgu pūliņu rezultātā savvaļā sārto baložu skaits ir pieaudzis no aptuveni 30 līdz 400, un putni veido sešas atsevišķas populācijas dažādās salas vietās. Maurīcijas gredzenkakla papagailis ir vienīgā no septiņām papagaiļveidīgo sugām Maskarēnu salās, kas neizmira kolonizācijas gaitā. 1980. gados bija saglabājušies tikai desmit putni. Mūsdienās to skaits dabā pārsniedz 500.

1974. gadā savvaļā bija atlikuši četri Maurīcijas piekūni. Valdīja viedoklis, ka suga lemta izmiršanai. Džērsijas tresta darbinieka Karla Džounsa vadībā tika izaudzēti mazuļi no atlikušajiem nebrīvē turētiem putniem. Kopdarbība ar Maurīcijas savvaļas fondu sugas saglabāšanā bija veiksmīga, un patlaban salas mežos mitinās vairāki simti piekūnu.

Vitāli svarīgu aizsardzības programmas daļu veido dabiskas veģetācijas atjaunošanu Maurīcijas piekrastes saliņās un Rodrigesā.

Karību reģions

1975. gadā Darels iesāka darbību Sentlūsijā. Tobrīd tur bija atlikušas 100–150 Sentlūsijas amazones. Suga salā kļuva par mežu saglabāšanas "flagmani", ievadot plašu izpratnes veicināšanas kampaņu. Ar likumu tika nostiprināta mežu un papagaiļu aizsardzība, un pavairošanas programmas ietvaros vairākas amazones pārveda uz Džērsiju. 2009. gadā Sentlūsijā savvaļas populācija bija pieaugusi jau līdz 2000 putniem.

1995. gadā Montserratas saliņu piemeklēja postoši vulkāna izvirdumi, kas atkārtojās turpmākajos gados. 1999. gadā uz Džērsiju tika nogādātas astoņas Montserratas vālodzes. Tika noskaidrots, kā sugu pavairot nebrīvē jaunu izvirdumu vai tropisko ciklonu gadījumā. Atsevišķiem meža pleķīšiem un vālodzēm izdevās pārdzīvot dabas katastrofu. Darela trests uzsāka plašu bioloģiskās daudzveidības novērtējumu un šobrīd ir noskaidrots, kā rīkoties iespējamo izvirdumu gadījumā. Patlaban savvaļas populācija ir pietiekami stabila. Darela tresta pārvaldībā sugas pavairošanas programmai nebrīvē iesaistījušies arī daži citi Eiropas zoodārzi.

Āzija

Gandrīz pilnībā baltais Bali strazds malumedniecības un nelegālas tirdzniecības rezultātā dzimtajā Bali salā ir teju pilnībā izmiris. Darela zoodārzā mazuļi regulāri izšķiļas kopš 1973. gada, piedaloties Eiropā īstenotā pavairošanas programmā.Putnu reintrodukcija dabā ir problemātiska, jo izlaistos putnus bieži uzreiz sagūsta malumednieki.

1966. gadā trests iegādājās divus balto ausfazānu pārus. Tobrīd nebrīvē ārpus Ķīnas tika turēti vien daži putni, kas nedeva pēcnācējus. Ļoti maz bija zināms par sugas stāvokli dabā, un to uzskatīja kā ļoti retu un apdraudētu. Džērsijā pirmā perējuma laikā 1969. gadā izšķīlās vienpadsmit cālēni, un regulāra vairošanās turpinājās līdz 1997. gadam. Sugas pavairošana bija viena no pirmām sekmīgām tresta programmām, un putnus no Džērsijas izplatīja citām organizācijām visā pasaulē. Jaunie pētījumi liecināja, ka suga nav apdraudēta. Darels izlēma izbeigt tās pavairošanu nebrīvē, un kopš 2000. gada baltie ausfazāni vairs neietilpst zoodārza kolekcijā.

Madagaskaras mitrāji

Darela trests ir līderis Madagaskaras mitrāju aizsardzībā. Tā darbinieki kartē ūdensputnus, dokumentē mitrāju un to iemītnieku ekoloģiju un nepieciešamos aizsardzības pasākumus, kā arī izglīto vietējās komūnas. Trests pārrauga Madagaskaras lielgalvas bruņurupuča un Alaotras pelēko bambuslemuru vairošanos, augšanu un izlaišanu savvaļā. 2004. gadā Džērsijas komanda Alaotras ezera apkārtnē atklāja zinātnei nezināmu mitrāju zīdītāju, kas ieguva atbilstošu nosaukumu Darela salanoja.

Mitrāju pārveidošana rīsu laukos nopietni apdraud Mellera pīli. Tā bija bieži sastopama, kad meži klāja plašas platības, un tūkstošiem upīšu un tērcīšu tecēja no kalniem okeānā. Džērsijā suga vairojas kopš 1970. gadu vidus, un trests ir izveidojis koordinētu pavairošanas programmu Eiropas zoodārzos.

1993. gadā uz Džērsiju atveda pirmos Madagaskaras prīkšķes pārus, kas tolaik bija mazpazīstama suga. Prīkšķe apdzīvo mangroves un teju pilnībā rīsu laukos pārvērstos salas rietumu mitrājus. 1997. gadā tresta darbinieki pirmo reizi savvaļā atklāja ligzdas, bet 1998. gadā Darela zoodārzā pirmo reizi nebrīvē izšķīlās pīlēni.

Darela trests kopīgi ar Savvaļas putnu & Mitrāju trestu un Piekūnu fondu 1989. gadā uzsāka Madagaskaras baltača meklējumus. Sīciņu populāciju, ko veidoja ne vairāk kā 25 putni, no jauna atklāja 2006. gadā salas ziemeļrietumos. 2009. gadā tika ievāktas olas, lai sāktu pavairošanas programmu nebrīvē. Darela trests vada pavairošanas centru Madagaskarā, kur kopš 2011. gada baltači izšķiļas un tiek izlaisti savvaļā tuvējā ezerā. 2021. gada nogalē projekts sasniedza jaunu pagrieziena punktu, kad 35 nebrīvē izšķīlušās pīles tika izlaistas Sofijas ezerā salas ziemeļos.

Lemuri

Mežu lemuri

Vari lemuri ir vieni no skaļākajiem parka iemītniekiem. Kritiski apdraudētie apkakles vari un sarkanie vari sekmīgi vairojas zoodārzā. Reintrodukcijas programmas ietvaros savvaļā atgriezti 13 dzīvnieki. Tāpat trests īsteno abu sugu uzraudzību Madagaskarā.

Mitrāju lemurs

Alaotras pelēkais bambuslemurs ir apdraudētākā bambuslemuru suga. Bandro (vietējais nosaukums) areāls aprobežojas ar niedru klāniem ap Alaotras ezeru, kur tie barojas ar mitrāju augiem. Sugas pastāvēšanu apdraud niedrāju izdedzināšana un medības. Savukārt meliorācija un apkārtējo pakalnu mežu izciršanas radītā erozija var izraisīt šī Madagaskaras lielākā ezera izsīkšanu. 1990. gadā Darela ekspedīcijas laikā tika noķerti un pārvesti uz Džērsiju desmit Alaotras lemuri. Pirmais mazulis piedzima 1993. gadā. Lai vairošanās programmā iesaistītu lielāku dzīvnieku skaitu, dabiskas tērcītes caurausts mitrājs tika pārveidots jaunā, 800 m² lielā ekspozīcijā. To bagātināja ar dabisko zālāju, bambusiem, grīšļiem, niedrēm, grimoņiem, vītoliem un forčuna šķiedrpalmām, izskaužot potenciāli indīgos augus. Pirmos dzīvniekus pārvietoja uz jauno ieleju 1998. gada 13. martā. Lemuri novērtēja no plēsoņām brīvo un ēdamiem augiem bagāto vidi un turpināja vairoties. Džērsijā sekmīgi nākuši pasaulē vairāk nekā četrdesmit bandro. Ievākta noderīga informācija par uzvedību vairošanās laikā un uztura prasībām. Trests izveidoja un aktīvi pārrauga plaukstošas bambusu lemuru populācijas 24 Eiropas zoodārzos. Tāpat Džērsijas personāls radīja jaunu aizsargājamu areālu ap Alaotras ezera niedrājiem un palīdz organizēt vietējās komūnas vadītu struktūru šajā teritorijā.

Slaidpirkstainis

1990. gadā trests saņēma unikālu valdības atļauju ievest Džērsijā sešus slaidpirkstaiņus. Šie retie dzīvnieki nekad iepriekš nebija pārstāvēti zoodārzu kolekcijās, izņemot vienu īpatni Londonas zooloģiskā dārzā. 1992. gadā pasaulē nāca trīs slaidpirkstaiņu mazuļi, viens no kuriem tika ieņemts vēl savvaļā. Darela zoodārzs ir pirmais, kur panākta šī neparastā Madagaskaras faunas pārstāvja vairošanās.

Salu augļēdājsikspārņu ēka

Darela zoodārzs iesāka Rodrigesas augļēdājsikspārņu pavairošanu nebrīvē

Augļēdājsikspārņi ir viena no "atslēgas" sugām ekoloģijā – tie apputeksnē ziedus un izkaisa daudzu augu sēklas. Sikspārņu izzušana ir potenciāli postoša visai ekosistēmai – šos zīdītājus zaudējušie meži drīzumā zaudē arī citas sugas. Atšķirībā no kukaiņēdājiem sīksikspārņiem, dižsikspārņi neizmanto eholokāciju. Plašā zoodārza Sikspārņu ēka jeb "lakta" ir 800 m² liels iežogojums, kurā kopā uzturas divas apdraudētas sugas no Indijas okeāna salām – Rodrigesas augļēdājsikspārnis un Livingstona augļēdājsikspārnis. Ekspozīcija tika pabeigta 2011. gada pavasarī. Visiem plašā iežogojuma augiem nepieciešamo dabisko mēslojumu nodrošina sikspārņu ekskrementi. Lielā platība ļauj dzīvniekiem veikt nelimitēti garus lidojumus.

Livingstona augļēdājsikspārņi mežu izciršanas rezultātā savā dabiskajā vidē atrodas uz izmiršanas sliekšņa. Savvaļā saglabājusies tikai viena cilvēka darbības rezultātā neietekmēta kolonija. Šādas neskaidras nākotnes dēļ nebrīvē turēta populācija ir vitāli svarīga, lai šo pasaulē visapdraudētāko augļēdājsikspārņu sugu pasargātu no izzušanas. Darels iesaistījās sugas aizsardzībā 1990. gadā, izveidojot pirmo vairoties spējīgu koloniju nebrīvē. Sadarbībā ar Komoru brīvprātīgo vides aizsardzības organizāciju un Bristoles zoodārzu tika īstenoti pasākumi, lai nodrošinātu sugas dabisko dzīvesvietu saglabāšanu. Darels vadīja un nodrošināja Komoru brīvprātīgo apmācības, kuri spētu uz vietas īstenot augļēdājsikspārņu aizsardzību. Savvaļā tobrīd bija saglabājušies pāris simti īpatņu. Pūliņi deva rezultātus, un 2010. gadā brīvā vidē dzīvoja jau ap 1200 sikspārņu. Darela zoodārza populācija iekļauj vairāk nekā deviņas desmitdaļas no visiem sugas īpatņiem, kas tiek turēti nebrīvē. Dzīvnieki šeit katru gadu sekmīgi vairojas.

Rodrigesā 1955. gadā bija atlikuši aptuveni 1000 augļēdājsikspārņi. Nākamo divdesmit gadu laikā to skaits noslīdēja līdz septiņdesmit īpatņiem, un sugas atradās uz izmiršanas sliekšņa. Darela vadītā ekspedīcija 1976. gadā noķēra astoņpadsmit dzīvniekus un izveidoja nebrīvē turētas kolonijas Džērsijā un Maurīcijā. 1976. gada maijā trīs tēviņi un septiņas mātītes ieradās zoodārzā, un piecus mēnešus vēlāk nāca pasaulē pirmais mazulis. Astoņu gadu laikā piedzima astoņdesmit divi sikspārņi, kas ļāva atklāt satelītu kolonijas ārpus Džērsijas. Šobrīd Rodrigesas augļsikspārņu skaits pieaudzis līdz 10 000, daļa no kuriem atrodas arī vairākos Ziemeļamerikas zoodārzos.

Darbība Asamā

1971. gadā Darela tresta direktors Džeremijs Malisons Asamas zālājos no jauna atklāja pundurcūku, kuru uzskatīja par izmirušu. Centieni panākt tās vairošanos nebrīvē bija neveiksmīgi, un 1980. gados trests sponsorēja sugas izplatības un ekoloģijas pētījumus savvaļā. 1996. gadā Darela komanda Gauhātī atklāja pavairošanas centru. Nebrīvē turētā pundurcūku kolonija no sešiem īpatņiem ir pieaugusi līdz aptuveni septiņdesmit. 2008. gadā aizsargājamā teritorijā Himalaju pakājē tika izlaistas pirmās 16 pundurcūkas, un patlaban atpakaļ savvaļā kopumā izlaisti aptuveni 85 dzīvnieki.

Pundurcūku klātbūtne ir labs indikators zālājam, kas ir mājvieta tīģerim, degunradzim, kritiski apdraudētai Bengālijas sīgai un citām sugām. Darela programma iekļauj degradētās dzīvotnes atjaunošanu Manas nacionālā parkā — vienā no pēdējiem pundurcūkas patvērumiem.

Ainava un augājs

Alaotras pelēko bambuslemuru ekspozīcija

Zoodārza ainavu veido blīvas mežaudzes, parki, krāšņumdārzi un ūdens dārzi. Nopietna vērība pievērsta Džērsijas florai un faunai, tāpēc plašas platības atvēlētas vietējām dzīvotnēm. 1 miljonu mārciņu vērta projekta ietvaros triju gadu laikā Centrālā ieleja pārveidota vēl atbilstošāka vietējai videi. Leknā ielejas augājā, mitrājos un ūdeņos radušas mājvietas dažādas vietējās sugas — zivju dzenīši, rūsganās mežstrupastes, tauriņi, spāres un vairākas ūdensputnu sugas, kā arī divas orhidejas — dienvidu stāvlapu dzegužpirkstīte un Džērsijas orhideja.

Plaša ziedaugu un augļu koku stādīšana pārbagāti piesaista kukaiņus un putnus. Sadarbībā ar vietējo vides pārvaldi tiek pavairoti Džērsijai salai reti augi – Džērsijas papardes, Džērsijas neļķes, Džērsijas zemenes un parastās vīrceles. Dārzā izlikti vairāki desmiti putnu būrīši, kurus izmanto plīvurpūces, piekūni un bezdelīgas. Izplatīta rudā vāvere, ūbele, dziedātājstrazds un izvairīgā īspirkstu mizložņa, kas nav sastopama citviet ārpus Lielbritānijas.

Daudzi citzemju retie koki, krūmi un ziedaugi dzīvnieku voljēros iestādīti, lai atspoguļotu dabiskās dzīvesvietas. Zoodārza apmeklētāji var novērot neskaitāmas eksotisku augu sugas, kas piemērotas Džērsijas klimatam. Ainavā spilgti izceļas vairākas palmas – dienvidu kordilīnes no Jaunzēlandes, kas tika iestādītas Normandija salās 19. gadsimta beigās, Eiropas pundurpalmas, Kanāriju dateļpalmas un forčuna šķiedrpalmas, kā arī blīvas bambusu audzes, mīkstās diksonijas, iespaidīgie priežu daglīši jeb "dārgakmeņu torņi", Magelāna fuksijas, bet granīta sienas bagātīgi klāj Kalifornijas zilganie jānīši un Meksikas jānīši.

Darbība Džērsijā

Normandijas salās ievērojama savvaļas faunas daļa atšķiras no Britānijas cietzemes. Unikālo stāvokli nosaka tas, ka arhipelāgs ir dienvidu robežjosla ziemeļu sugām un ziemeļu robežjosla dienvidu sugām. Zoodārzs piedalās vides aizsardzībā ne vien aizjūras zemēs, bet tāpat Džērsijas salā. Sadarbībā ar Džērsijas Nacionālo trestu, Société Jersiaise, Džērsijas Abinieku un Rāpuļu biedrību, Darela zoodārzs īsteno lauksaimniecības zemju putnu, abinieku, rāpuļu un augu saglabāšanas programmas.

Abinieki

Džērsijā mājo trīs abinieku sugas, divas no kurām ir apdraudētas. Spriganā varde 20. gadsimta sākumā bija plaši izplatīta salas rietumos, bet kļuva aizvien retāka austrumos. Līdz gadsimta vidum tā pilnībā izzuda no austrumdaļas. 1976. gadā bija zināmas tikai septiņas atradnes, bet turpmākajos gados sugas izplatība samazinājās līdz divām populācijām galējos dienvidrietumos. Viena no tām izzuda 1987. gadā pēc pesticīdu noplūdes Noirmontas apkārtnes dīķī. Spriganā varde Eiropā apdzīvo lapu koku mežus un mitras pļavas dīķu tuvumā, bet nekad nav sastopama laukos vai dārzos. Tas spilgti kontrastē ar sugai vēlamās vides izplatību Džērsijā. Pēdējā dzīvesvietā Lekasnes apkārtnē kopš 1980. gadu vidus turpmākā desmitgades laikā atsevišķās sezonās netika novēroti iznērsti ikri. 1997. gadā no 11 ikru kamoliem Džērsijas zoodārzs pavairošanas nolūkos ievāca divus, lai nodrošinātu Lekasnes populācijas ģenētisko nemainību. Pavairošanas programma bija sekmīga, un gadu gaitā savvaļā izlaisti vairāk nekā 50000 tūkstoši kurkuļi.

Džērsija ir vienīgā vieta Britu salās, kur sastopams milzu krupis. Salā sugai ir īpašs "statuss" – Džērsijas iedzīvotāju iesauka "crapauds" Džērsijas franču valodā norāda uz krupi. Tā pastāvēšana kļūst aizvien apdraudētāka, un zoodārzs palīdz ievākt informāciju par krapauda izplatīšanu. Šīs ziņas sugas aizsardzībā izmanto Džērsijas varasiestādes un privāto dārzu īpašnieki.

Rāpuļi

Džērsijā mitinās četras rāpuļu sugas – Ūdenszalktis Natrix helvetica, glodene, Eiropas zaļā ķirzaka un Eiropas mūru ķirzaka. Tās visas aizsargā 2000. gada Džērsijas savvaļas aizsardzības likums.

Ūdenszalkšu skaits pēdējā simtgadē sarūk. Sugas samazināšanos izraisa salīdzinoši plaša lauksaimniecības zemju izmantošana un urbanizācijas pieaugums. 2013. gadā Džērsijas apkārtējās vides departaments un Darela trests formulēja ūdenszalkšu un glodeņu statusa noteikšanas un aizsardzības projektu. Tā pamatmērķi – noteikt atlikušo populāciju lielumu un stāvokli, noskaidrot izolēto un mazo populāciju ģenētisko veselību, identificēt pamata medījumu un to pieejamību, izveidot rekomendācijas, kas ļautu vadīt populāciju aizsardzību. Atrasto ūdenszalkšu skaits pārsniedza gaidīto, taču tas joprojām ir salīdzinoši zemāks par kontinentālās Eiropas populācijām

Lauksaimniecības zemju putni

Viscaur Eiropā satraucoši sarūk lauksaimniecības zemju putni. Džērsija nav izņēmums, un salā kļuvušas retas vai vispār izzudušas tādas sugas kā lauku cīrulis, kaņepītis, žogu stērste un dzeltenā stērste. Darela zoodārzs kopš 2005. gada koordinē programmu, kas uzrauga putnus divdesmit vietās salā.

Vairāk nekā pirms gadsimta Džērsijā sāka izzust sarkanknābja klinšu vārnas. Aizejot nebūtībā aitkopībai un klinšu dzegu zemkopībai, piekrastes zemes un dzīvžogus gar laukiem nomainīja ērgļpapardes. Ātri augošie augi padarīja gandrīz neiespējamu augsnē mītošo bezmugurkaulnieku uzmeklēšanu, kas bija sugas galvenā barība. Pēdējā ligzdošana Džērsijā atzīmēta 1910. gadā, bet Normandija salās klinšu vārnas izmira ap 1930. gadu. Īstenojot projektu Birds on the Edge, Darela trests, Džērsijas valdība un Džērsijas nacionālais trests salas ziemeļu piekrastē atjaunoja bioloģisko daudzveidību un uzsāka sarkanknābja klinšu vārnas reintrodukcijas programmu. Tās ietvaros ziemeļu piekrastē tika uzbūvēts pirms-izlaišanas aviārijs, kurā 2013. gadā pārvietoja septiņus nebrīvē izšķīlušos jaunuļus. Projekts bija sekmīgs, un savvaļas populāciju patlaban veido vairāk nekā četrdesmit putni.

Sikspārņi

Džērsija ir mājvieta septiņām sikspārņu sugām. Leknas vietējo augu platības nodrošina kukaiņu pārbagātību, ar ko barojas sikspārņi. Darela trests atbalsta Džērsijas sikspārņu pētnieku grupu un izseko populāciju stāvokli.

Literatūra

• Muiža dzīvniekiem. Džeralds Darels. Rīga. Zinātne. 1971
• Noķeriet man kolobusu. Džeralds Darels. Rīga. Zinātne. 1977
• Zooģeogrāfija. Nora Sloka. Rīga. Zvaigzne. 1979
• Noenkurotais šķirsts. Džeralds Darels. Rīga. Zinātne. 1981
• Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Rīga. Zinātne. 1981
• Ark on the Movie. Gerald Durrell. Coward-McCann, Inc. New York. 1983. ISBN 0-698-11211-3
• Gerald Durrell. The Authorized Biography. Douglas Botting. HarperCollinsPublishers. 1999. ISBN 978-0-00-638730-5
• Ai-ai un es. Džeralds Darels. Nordik. 2002. ISBN 9984-675-63-7
• Šķirsta jubileja. Džeralds Darels. Nordik. 2003. ISBN 9984-751-12-0
• Exotic Garden Plants in the Channel Islands. Janine Le Pivert. Seaflower Books, Jersey. 2007. ISBN 978-1-903341-40-7
• The Durrell Guidebook. Saving Species From Extinction. Durrell Wildlife Conservation Trust

Ārējās saites

• Darela savvaļas parka oficiālā mājas lapa
• Durrell Wildlife Conservation Trust: Rodrigues fruit bat