Deisms

Deisma simboli saskatīti uz ASV naudas zīmes

Deisms ir reliģiska filozofija, kurā Dievu skata tikai kā pasaules pirmscēloni, kas ir nošķirts, nav līdzdalīgs un atbildīgs par pasaules turpmākām norisēm un procesiem. Deisti uzskata, ka, piemēram, mūsdienu pasaule ir tās pašas likumu varā, ne Dieva pakļautībā. Līdz ar to deisti noliedz arī visu pārdabisko, pareģojumus un brīnumus.

Deisma idejas sāka izplatīties apgaismības periodā (17.—18. gadsimtā). Deisma koncepciju ieviesa Čerberijas Herberts savā darbā De Veritate (1624).

Tiek izšķirtas divas deisma formas: klasiskais deisms un modernais deisms.

Klasiskais deisms

Klasiskais deisms attīstījās 17.–18. gadsimta apgaismības laikmetā (īpaši Anglijā un Francijā), un to ietekmēja jauno dabaszinātņu atklājumi (piemēram, Ņūtona mehānika) un racionalisma filozofija. Šī deisma forma uzsver:

• Dieva kā pirmā kustinātāja jeb sākotnējā radītāja lomu;
• Dabas likumu autonomiju – pēc radīšanas pasaule darbojas pati pēc sev piemītošajiem mehāniskiem principiem;
• Atklāsmes noraidījumu – Bībele un citi reliģiskie teksti tiek uztverti kā cilvēku darbi, nevis dievišķi iedvesmoti;
• Reliģijas racionalizāciju – ticību aizstāj ar racionālu ētiku un morāli, ko cilvēks var izprast ar saprātu.

Klasiskā deisma pārstāvji: Voltērs, Žans Žaks Ruso, Tomass Peins, Džons Tolands un citi.

Modernais deisms

Modernais deisms ir mūsdienu interpretācija, kas saglabā dažus klasiskā deisma principus, bet tos adaptē 21. gadsimta filozofiskajam un zinātniskajam kontekstam. Šī pieeja ir daudzveidīgāka un ietver vairākas tendences:

• Dieva konceptualizācija kā kosmoloģiska principa vai metafiziska intelekta;
• Toleranti uzskati par reliģisko pluralismu – nav vienas patiesas atklāsmes, bet dažādi simboliski ceļi;
• Pozitīva attieksme pret zinātni – īpaši kosmoloģiju un evolūciju kā iespējamu “dievišķā dizaina” norādēm;
• Iekšējā morālā likuma uzsvēršana – cilvēks kā morāli autonoms būtne, kas spēj atšķirt labo no ļaunā bez dogmatiskām autoritātēm.

Modernais deisms nereti robežojas ar panteismu, panenteismu vai agnosticismu, un tas ir biežāk sastopams starp intelektuāļiem, kas noraida tradicionālo teismu, bet neizslēdz dievišķā esamības iespējamību.