Delta funkcija

Vikipēdijas lapa

Delta funkciju ( funkciju) fizikā izmanto, lai raksturotu diskrētu punktveida lādiņu izvietojumu telpā. Šo funkciju teorētiskajā fizikā pirmais sāka izmantot ievērojamais angļu fiziķis Pols Adriens Moriss Diraks, viens no kvantu mehānikas pamatlicējiem. Tādēļ delta funkciju dažreiz sauc arī par Diraka delta funkciju. Tā pieder pie vispārinātajām funkcijām; tā nav nepārtraukta un diferencējama šo jēdzienu parastajā nozīmē. Tā ir ērta, ja, piemēram, jāaprēķina materiālo punktu sistēmu raksturojošie integrālie lielumi (pilnais lādiņš, elektriskā lauka intensitāte utt.).

Lādiņa blīvums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Shematiski parādīta delta funkcija (līnija ar bultiņu galā). Bultas augstums parāda funkcijas vērtību.

Pieņemsim, ka uz ass punktā atrodas punktveida lādiņš . Visos ass punktos lādiņa blīvums , izņemot punktu , kurā tas ir bezgalīgi liels, jo punktam nav tilpuma.

Lai gan funkcija nav nepārtraukta, to var izteikt matemātiski šādi:

kur

Vēl jāizpildās šādam nosacījumam:

,

kurš nepieciešams, lai iegūtu galīgu lielumu .

Vairāku lādiņu blīvums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Situācija ir līdzīga, ja uz ass diskrētos punktos izvietoti punktveida lādiņi un sistēmas pilnais lādiņš ir . Arī šādu lādiņu izvietojumu var izteikt ar funkcijām .

Un līdz ar to

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]