Deontoloģija

Deontoloģija ir filozofijas nozare, īpaši ētikas virziens, kas uzsver pienākumu, noteikumu un morālo principu nozīmi cilvēka rīcībā. Tā nosaka, ka darbības morālā vērtība ir atkarīga nevis no tās sekām, bet gan no tā, vai tā atbilst noteiktiem pienākumiem vai normām.

Deontoloģijas centrā ir ideja, ka pastāv universāli morālie likumi, kuriem cilvēkiem ir jāseko neatkarīgi no situācijas vai rezultātiem. Šī pieeja bieži tiek pretstatīta utilitārismam, kas vērtē darbības pēc to sekām.

Pareiza rīcība ir tāda, kas atbilst morālajam pienākumam, neatkarīgi no tās iznākuma.

Viens no nozīmīgākajiem deontoloģijas pārstāvjiem ir Imanuels Kants, kurš izstrādāja kategoriskā imperatīva principu. Saskaņā ar šo principu cilvēkam jārīkojas tikai pēc tādiem noteikumiem, kurus varētu vēlēties redzēt kā universālus likumus visiem.

Kants arī uzsvēra, ka cilvēki nekad nedrīkst tikt izmantoti tikai kā līdzeklis, bet vienmēr jāuztver kā mērķis pats par sevi. Tas ir būtisks deontoloģiskās ētikas aspekts, kas ietekmē mūsdienu diskusijas par cilvēktiesībām un morāli.

Deontoloģija ir cieši saistīta ar citiem filozofiskiem jēdzieniem, piemēram, morāle, normatīvā ētika un pienākums. Tā piedāvā strukturētu pieeju ētisku lēmumu pieņemšanai, balstoties uz principiem, nevis rezultātiem.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Deontoloģija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)