Devononhi
Devononhi (Devononchus) ir akantodu ģints, kuru 1940. gadā izveidoja vācbaltiešu paleontologs Valters Gross priekš akantodu sugām, kuras iepriekš bija aprakstījis kā Onchus ģints sugas, bet kuras histoloģiski atšķiras no citām Onchus ģints sugām.
Izveidošana
[labot | labot pirmkodu]
1930. gadā V. Gross aprakstīja sugu Onchus concinnus, bet 1933. gadā aprakstīja vēl divas sugas: Onchus laevis un Onchus tenuispinus. 1940. gadā V. Gross izveidoja Devononchus ģinti, kurā ieskaitīja visas šīs iepriekš aprakstītās sugas, jo histoloģiski tās atšķīrās no klasiskajām Onchus sugām. Devononhu sugas raksturoja augšējais kanāls virs lielā pulpārā kanāla, un poraino kanālu izteikti radiāls izvietojums, kas tos atšķīra no Gotlandes Onchus ģintīm. Vēl devononhu dzelkšņiem aizmugurējā malā nav zobiņu (atšķirībā no Diplacanthus ģints dzelkšņiem) un uz to ārējās virsmas ornamentējuma gareniskajiem ķīļiem nav mezglu (atšķirībā no Nodocosta ģints dzelkšņiem). Dzelkšņu ārējā virsma var būt ornamentēta (D. concinnus) ar gareniskiem ķīļiem vai arī būt gluda (D. laevis un D. tenuispinus). Par ģints tipisko sugu tika paņemta Devononchus concinnus. Šo ģinti Gross atzina radniecīgu diplakantiem. Tajā pat laikā viņš devononhus atzina par pagaidu taksonu, kur turpmāko pētījumu gaitā šīs ģints sugas var tikt pārceltas uz citām ģintīm.[1] 1947. gadā šai ģintij Gross pievienoja vēl Devononchus ketleriensis sugu, kas bija zināma vienīgi pēc zvīņām.[2]
Problemātiskums
[labot | labot pirmkodu]Lai gan Devononchus ģints sugas V. Gross salīdzināja ar Onchus ģints sugām, taču ar Archaeacanthus quadrisulcatus sugu devonohu sugas salīdzinātas netika. 1964. gadā D. Obručevs un L. Novicka, aprakstot akantodes, atzīmēja, ka Archaeacanthus quadrisulcatus (arheakantu tipiskā suga) un Devononchus concinnus (devononhu tipiskā suga) ir viena un tā pati suga.[3] Tagad ir noskaidrots, ka tās ir dažādas sugas, taču piederīgas vienai ģintij, un rezultātā Devononchus kļūst par arheakantu jaunāko sinonīmu.[4] Attiecīgi, arī pārējās devononhu sugas ir pieskaitāmas arheakantu ģintij.
1947. gadā V. Gross D. laevis un D. tenuispinus sugām, kas bija aprakstītas pēc dzelkšņiem, pievienoja arī zvīņu aprakstus. Pie tam šī dzelkšņu un zvīņu apvienošana kopējā sugā tika veikta, pamatojoties uz to, ka tās tika atrastas vienos slāņos. Pilnīga pārliecība par to, ka zvīņas un dzelkšņi pieder vienai sugai, var būt tikai tad, ja tie tiek atrasti kopā veselu zivju vai zivju fragmentu paliekās. Attiecīgi, Grosa mēģinājumi apvienot vienā sugā zvīņas un dzelkņus tāpēc, ka tie atrasti vienā slānī, šādu pārliecību nerada. Pie tam Grosa aprakstītās zvīņas ir "Acanthodes" tipa, bet dzelkšņi ir attiecināmi pie diplakantīdām, uz ko norāda tas, ka to pamatnes daļa ir gara (bija dziļi iegremdēta muskulatūrā) un klāta ar tievām, paralēlām ribiņām. Arī lietuviešu paleontologa Joza Vaļukeviča 1998. gadā attēlotās D. concinnus zvīņas ir "Acanthodes" tipa. Vēl vairāk visu sarežģī V. Grosa aprakstītās Devononchus ketleriensis zvīņas, kas pēc viņa paša atzinuma histoloģiski ir daudz līdzgākas Haplacanthus perseensis zvīņām, nekā D. tenuispinus zvīņām (salīdzināšanu ar D. laevis zvīņām apgrūtina to gaišais krāsojums, kas neizceļ histoloģiskās detaļas). Neskatoties uz šīm atšķirībām un dzelkšņu trūkumu, V. Gross D. ketleriensis zvīņas ieskaitīja devononhu ģintī. Situāciju apgrūtina arī tas, ka, aprakstot 1947. gadā D. laevis zvīņas, V. Gross nepievienoja šo zvīņu attēlus, ko daži pētnieki interpretē kā nomen nudum (neakceptējama suga).
Ņemot vērā šādu situāciju Joza Vaļukeviča attēlotās Devononchus concinnus zvīņas krievu paleontoloģe Darja Pinahina attiecina uz Cheiracanthus aff. intricatus sugu, Devononchus tenuispinus zvīņas varētu būt radniecīgas britu paleontologa Maikla Ņūmena un baltkrievu paleontologa Dmitrija Plaksa aprakstītajai Serpensiugum pushkini sugai[5], bet Devononchus ketleriensis zvīņas, ņemot vērā to histoloģiju un, ka ketleru svītas nogulumos ir atrasti arī Haplacanthus dzelkšņi,[6] varētu būt pieskaitāmas haplakantu ģintij.
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Gross, W. (1940) Acanthodier und Placodermen aus Heterostius-Schichten Estlands und Lettlands: Ann. Soc. Reb. Univ. Tartu, v. 46, p. 1-88. 25-26. lpp.
- ↑ Gross, W. (1947) Die Agnathen und Acanthodier des obersilurischen Beyrichienkalks. Palaeontographica A 96: 91–161.
- ↑ Д. В. Обручев, Основы палеонтологии (Бесчелюстные, рыбы), издательство "Наука", Москва, 1964. г., 186. lpp.
- ↑ Pinakhina, D.V. New data on Middle Devonian acanthodians of the Main Devonian Field known from isolated fin spine remains (in Russian).
- ↑ M. Newman & D.P. Plax (2025) Late Devonian (Famennian) acanthodians (Acanthodii) from Belarus and their correlation elsewhere in Laurasia, Fossil Record 10. New Mexico Museum of Natural History and Science Bulletin 100. – P. 153–166. 161. lpp.
- ↑ Lukševičs, E., Stinkulis, Ģ., Alksnītis, V., Visotina, T., & Mešķis, S. (2025). The Upper Famennian Ketleri Formation of Latvia: new data on the fauna and flora from tide-dominated delta deposits in a seasonal climate. Estonian Journal of Earth Sciences, 74, 160–171. 168. lpp.