Andrejs Dižbite (krievu: Андрей Мартынович Дижбит, dzimis 1889. gada 18. decembrī, miris 1966. gada 29. decembrī) bija latviešu izcelsmes PSRS valsts darbinieks, čekists. Padomju Krievijas Milicijas galvenās pārvaldes priekšnieks (1918—1919).
Dzimis Ugāles pagastā bezzemnieku ģimenē. 1906. gadā pārcēlās uz Rīgu, kur no 1908. gada strādāja par grāmatvedi. 1912. gadā kļuva par LSD biedru. 1914. gada 28. novembrī Dižbiti arestēja un izsūtīja uz Narimas novadu (mūsdienās Tomskas apgabals). 1916. gadā viņš no izsūtījuma izbēga, nelegāli strādāja Jekaterinburgā, vēlāk Samarā. Pirms Februāra revolūcijas pārcēlās uz Petrogradu un darbojās kā partijas aģitators, organizējot mītiņus un nemierus.
Pēc monarhijas gāšanas pārcēlās uz Rīgu, darbojās latviešu komunistu avīzē "Cīņa" un avīzes "Okopnaja Pravda" redkolēģijā. Pēc Rīgas krišanas pārcēlās uz Petrogradu, Oktobra revolūcijas laikā atradās Smoļnijā. Naktī no 24. uz 25. oktobri devās uz Tartu un Cēsīm, organizējot latviešu strēlnieku sūtīšanu uz Petrogradu. No 1918. gada 1. augusta līdz 1919. gadam bija Padomju Krievijas Milicijas galvenās pārvaldes priekšnieks. Vēlāk darbojās VĀK karaspēka daļās, no 1920. gada — komisārs Budjonnija 1. kavalērijas armijā. Pēc Krievijas pilsoņu kara beigām strādāja PSRS Ārējās tirdzniecības sistēmā.
Pēc Otrā pasaules kara pārcēlās uz Latviju, miris 1966. gada 29. decembrī Rīgā.
