Diagnoze ir medicīnisks process un rezultāts, ar kura palīdzību tiek noteikta slimība vai veselības stāvoklis, sistēmiski integrējot pacienta anamnēzi, klīniskos simptomus, fiziskās apskates novērojumus un izmeklējumu datus (laboratoriskos, attēldiagnostiskos, funkcionālos un citus). Tā ir ārstniecības procesa pamatposms, kas nodrošina precīzu veselības traucējuma identificēšanu un kalpo kā pamats ārstēšanas plāna izstrādei, prognozes noteikšanai un pacienta aprūpes koordinācijai, tostarp rehabilitācijai un profilaksei. Diagnoze ir dinamisks un sistemātisks process, kurā apvienojas klīniskā pieredze, zinātniskie pierādījumi un tehnoloģiskie līdzekļi. Tā ietver varbūtību izvērtēšanu, hipotežu pārbaudi un secinājumu noformēšanu atbilstoši klīniskajiem standartiem un starptautiskajām klasifikācijām (piemēram, ICD). Precīza diagnoze ļauj izvēlēties piemērotāko terapiju, novērtēt ārstēšanas efektivitāti un optimizēt veselības aprūpes resursu izmantošanu.
Medicīnā izšķir vairākus diagnozes veidus. Klīniskā diagnoze tiek noteikta, balstoties uz simptomiem un ārsta novērojumiem, ar vai bez papildizmeklējumiem. Diferenciāldiagnoze ir strukturēts alternatīvu skaidrojumu saraksts un to secīga izslēgšana vai apstiprināšana, līdz tiek noteikta vispiemērotākā diagnoze. Etioloģiskā diagnoze nosaka slimības cēloni, piemēram, infekcijas izraisītāju vai ģenētisku mutāciju. Funkcionālā diagnoze apraksta orgānu vai sistēmu darbības traucējumus (piemēram, obstruktīva ventilācijas traucējuma tips spirometrijā), pat ja precīzs patoloģijas izcelsmes mehānisms nav zināms. Diagnoze līdz ar to ir centrāls medicīnas instruments, kas nodrošina pacientu drošu, zinātniski pamatotu un efektīvu ārstēšanu, kā arī sabiedrības veselības uzraudzības un medicīnas izglītības pamatu.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Diagnoze.
