Dialektoloģija ir valodniecības nozare, kas pēta valodu dialektus, to īpašības, izplatību, attīstību un mijiedarbību. Tā koncentrējas uz reģionālajām, sociālajām vai situācijas noteiktām valodas variācijām, kas atšķiras no standarta valodas normas. Dialektoloģija pēta ne tikai fonētiskās, gramatiskās un leksiskās atšķirības, bet arī to, kā šīs atšķirības ir saistītas ar vēsturi, kultūru un sabiedrību.
Kā sistemātiska zinātnes nozare dialektoloģija izveidojās 19. gadsimtā, sekojot valodu salīdzinošās un vēsturiskās izpētes attīstībai. Vācu valodnieks Georgs Venkers 1876. gadā sāka pirmo lielo dialektoloģisko pētījumu, apkopojot datus par vācu valodas dialektiem. Viņš izveidoja dialektu kartes, kas kļuva par pamatu dialektoloģijas metodoloģijai. Francijā Žuls Žiljerons izveidoja lingvistisko ģeogrāfiju, pētot franču valodas dialektus un izveidojot detalizētas dialektu kartes.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dialektoloģija.
